Foto – LETA

Pa vilciena logu redzēju tankus 0

1940. gada 17. jūnijs. Saulaina, silta un mierīga vasaras novakare, kad es ar Jūrmalas vilcienu no Dubultiem atgriezos Rīgā.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Pirms kādas nedēļas mums, Rīgas Valsts Tehnikuma audzēkņiem, beidzās skolas gaitas, un mūsu kultūrtehnikas nodaļas klasei vajadzēja piedalīties praktiskos darbos zemes mērniecībā Dubultu rajona kāpu mežā. Tur, Jūrmalā, dzirdējām satrauktas runas, ka Rīgā kaut kas notiekot. Valdībai esot iesniegta nota, un Latvijā ienākot krievu karaspēks. Sākot no Zasulauka, vilciens samazināja gaitu, aiz Torņakalna stacijas pat brīdi apstājās. Es izliecos pa logu, arī citviet logi bija vaļā, un cilvēki drūzmējās ap tiem. Un tieši tad tālumā uz Spilves lidlauka pusi atskanēja pieci līdz seši spalgi kāda automātiskā lielgabala šāvieni. Pēc brīža vilciens sakustējās un pavisam lēnām pārbrauca pāri tiltam, apstājās tieši uz viadukta. Lejā uz ielas, laukumā bija redzami lieli cilvēku pūļi, tur uz Vidzemes stacijas pusi lēnām virzījās vairāki noputējuši krievu tanki, un vēl citi nāca ārā no Centrāltirgus puses caurbrauktuves. Pāris tanki bija apstājušies laukuma malā, un ap tiem drūzmējās bars slikti ģērbtu vīriešu, dažiem rokās puķes. Vairāki latviešu policisti mēģināja baru atturēt vai atvairīt, kāds policists pat izvilka pistoli un pāris reizes izšāva.

Vilciens brīdi stāvēja, un tā es dabūju redzēt traģiskos notikumus. Tad lēnām piebraucām pie perona, un es steidzīgi devos pa lielajām kāpnēm lejup un prom pa Marijas ielu. Toreizējās

CITI ŠOBRĪD LASA

Vidzemes stacijas priekšā uz laukuma stāvēja pāris tanki ar karavīriem. Daudzviet redzēju ļaužu pūļus, visi likās satraukti, bailīgi. Arī mani pārņēma dīvainas bailes un neziņa.
Nākamajā rītā, kad gāju uz Jūrmalas vilcienu, pāris tanki vēl stāvēja stacijas laukumā. Vilcienā satiku dažus klasesbiedrus, visi bijām satraukti. Nezinājām, ko darīt tālāk, – pabeigt praktiskos darbus vai doties prom uz laukiem, skolas brīvdienās. Nāk atmiņā, ka kursi drīz beidzās un mūs atlaida vasaras brīvlaikā. Aizbraucis laukos, kā arī pie vecāsmātes, dabūju lasīt avīzes un uzzināt notikumu gaitu. Avīzēs bija publicēta Padomju Savienības nota Latvijas valdībai, kurā tika pieprasīta atļauja Latvijā ievest papildu karaspēku. Notas noslēgumā izteikti draudi, ka ikviena militāra pretestība no Latvijas puses tiks salauzta ar ieroču varu.

Jau vasaras vidū manā dzimtajā Auces apkārtnē sākās dažādas neparastas un negaidītas pārmaiņas. Varu pārņēma nepazīstami cilvēki, sāka cirkulēt apkārtraksti ar visādiem rīkojumiem. Sāka pārmērīt laukus, tīrumus, lielajām saimniecībām atstāja 30 hektārus. Notika valdības vēlēšanas ar tikai vienu darbaļaužu sarakstu. Vectēva ģimenei piederēja 80 ha liela labi iekopta saimniecība “Silaiņi”. Mans krusttēvs Žanis vadīja darbus un arī kaimiņu pagasta aizsargu pulciņu. Nāca pavēle nodot visus aizsargiem piederošos ieročus, arī medību piederumus. Tā kā krusttēvs pats nevēlējās nodot ieroci svešajai varai, tad uzticēja to man. Savā pusaudža naivumā lepni uzmetu ieroci plecā, mans brālis paņēma zobenu, un abi ar velosipēdiem aizbraucām līdz Vadakstes mežsarga Zvirgzdiņa mājām, kur vienā istabā nolikām vedumu. Tajā 1940. gada vasarā nevarējām iedomāties, ka jau pēc gada krusttēvs pazudīs Sibīrijā, Latvijai pāri nāks karš un okupācijas, no bagātajām Silaiņu mājām pāri paliks tikai drupas.

Laimonis Niedre Aucē