Pa Zatleru kā pa grīdsegu 0
Ja mēs kā zemnieki apraudzītu agronoma Zatlera pērn 28. maijā sēto kviešu ražu, tad atrastu, ka sadīdzis itin labi un zaļi. Demokrātijas privatizācija ir mazinājusies, daudzu politiskais bizness ir izputējis, ārkārtas vēlēšanās ievēlētā Saeima vairāk ņem vērā iedzīvotāju domas un ir bailīgāka par pilsoņu dusmām nekā iepriekšējie parlamenti.
Man gribas mērīt, ka ieceltā Dombrovska trešā valdība ir labākais, kas uz šo brīdi latviešiem bijis dabūjams. Taču, protams, gada laikā Zatlera apsolītā godīguma valsts ne tuvu nav uzcelta, politiskie beķeri kaut ko tur cep, bet sanāk pusjēls, un tad liek uz lizes un šauj atpakaļ krāsnī, lai vēl brīsniņu pacepas.
To jau nevarēja gaidīt, ka viscaur greizsirdības un skaudības, zināmā mērā pat atriebīguma gaisotnē citu frakciju kolēģīši dikten sveiktu un cildinātu bijušo prezidentu, bet tagad Reformu partijas līderi “Rīkojuma nr. 2”, maijpuķīšu revolūcijas gadadienā. Jau toreizīt tikai dēļ lielas tautas sajūsmības par Saeimas atlaišanu viņiem nebija kur sprukt un caur sakostiem zobiem vajadzēja izspiest, ka Zatlers pareizi darījis un sējis zelta kviešus. Tagad gan neviens neslavē Zatleru, cik viņš apburošs un lieliski izskatās – tā ne, bet nebija domājams, ka morāli un ētiski izsvērtam 28. maija lēmumam, kas pamatā balstījās tais labākajos nodomos, pēc gada čaukstenes metīsies virsū no visām pusēm, sunīs, kā nu māk, un pabradās pa tagadējo konkurentu Zatleru kā pa grīdsegu. Nu maijpuķītes esot novītušas. Valstī sācies politiskais marasms. Palikušas mieles par pieņemtā lēmuma savtīgumu. Parasti patriotiskais komentētājs Točs, kurš vienmēr atradīs kādu sliktumu Latvijas valstī un priecāsies, kā priecātos arheologs, atracis juras perioda skeletu vai uzgājis Godzillas olu, “Rīkojumu nr. 2” nodēvējis par valsts apvērsumu, bet negatīvās sekas izpaudīšoties vēl tikai nākotnē. Politiķi veicīgi norāda – kur nu novēlies Zatlera partijas reitings, kad vēl pirms 365 dienām par to, ka labāki laiki vairs nav aiz kalniem, viņam bez svārstīšanās ticēja 99% iedzīvotāju. Sloksnējot vecā prezidenta ādu, vieniem politiķiem gaužām dabīgi gribas uz citu nelaimes piepacelties.
Uz Zatlera sastrādāto “briesmu nedarbu” un valsts apvēršanas fona, kazi, izdodas iestāstīt, ka kādreiz pat Urbanovičs piedzimis Randevā vai Tadenavā un gulējis šūpulī kā nevainīgs jēriņš, bēbīts ar rožsārtām pēdiņām, dzidru acu skatienu vērdamies Latgales zilajās debesīs.
Savādāk būtu daudzi, kas tam neparko neticētu un turētos pie ieskatiem, ka Joņs uzreiz piedzimis tāds velna mitriķis kā tagad!
Lai cik spīvu naidu turētu tie, kas sevi uzskata par zaudējušiem ārkārtas vēlēšanās, uz lielo kompozīciju “dzīve pēc Rīkojuma nr. 2” ir jāpaskatās plašāk un jāpavaicā arī pašiem sev – ko es esmu darījis, lai valstī sekmētos pārmaiņas, lai kristos korupcijas indeksi un lai sabiedrība nosvērtos par godīgumu un tīrām rokām politikā. Zatlers pērn iezīmēja šo virzienu, viņa runa televīzijā bija politikā reti kad tik koncentrēti ētiska, bet pats rīkojums – noderīgs un progresīvs dokuments valsts sabiedriskajā dzīvē. Ne jau no viena Zatlera atkarīgs, kā šai lēmumā ierakstītos vārdus piepildīt ar saturu. Vēsturiskajam papīram toreiz esot gandrīz uzkritusi sviestmaize ar desu, bet tagad tak smērē virsū ar darvu vai zābaksmēru! Ak, nepatīk gan, jo Zatlera vērtējums Latvijas tābrīža politikai nebūt neodās pēc kreimenītēm.
