Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. oktobris, 2012
Drukāt

Pabīdīt malā greizo spoguli. Kā sadzīvot ar savu izskatu?

Ja katram pavaicātu, kas viņam sevī nepatīk, atbildes būtu pārsteidzošas. Vienam paša deguns šķiet par lielu, citam – pārāk strups. Dažs pūš par plāniem matiem, bet citam savējie liekas nejauki biezi un sprogaini. Vēders neglīti apaļīgs, dibens plakans, ceļgali kaulaini, pirksti strupi… No malas raugoties, visbiežāk neko tādu nemanīsim. Kā pieņemt sevi tādu, kāds esi šai pasaulē radīts? Kā sadzīvot ar savu izskatu?

 

 

“Spektrs šādai sevis nepieņemšanai ir plašs: iespējams, tā ir tikai viegla iespaidošanās no sabiedrības uzspiestā viedokļa, bet var būt arī psihiska patoloģija,” uzsver psihoterapeits Valdis Briedis.

“Tieksme pēc perfektuma ārējā izskatā var pat kļūt par tādu kā atkarību, ja tiek pārkāptas veselīgās robežas,” tā psihoterapeite Vija Aleidzāne.

 

Bažas par katru matiņu

“Priekšstats, ka par izskatu vairāk uztraucas sievietes, ir maldīgs. Tas atkarīgs no personības, ne dzimuma,” uzskata Valdis Briedis. “Sieviete gan velta vairāk laika savas ārienes kopšanai un spodrināšanai, taču tas tādēļ, ka vispār daudz vairāk dzīvē paspēj. Arī skaistuma industrija vairāk orientējas uz sievieti, jo viņu vieglāk iespaidot.

Vīrietis fokusējas šaurāk – iecentrējas uz profesionālo, uz karjeru, uz kādu vaļasprieku. Taču tas nenozīmē, ka neuztraucas par izskatu. Tas, kurš atlicina laiku savas fasādes spodrināšanai, ņemas ar to tieši tāpat kā sieviete, bažījas par katru lieku matiņu un mikroskopisku pumpiņu. Draudzene brīnās – viņam gandrīz vai vairāk kosmētikas nekā man, tik daudz laika pavada pie spoguļa!

Dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kur daudz ko nosaka vīrietis. Viena no viņa baudām – vērot skaistu sievieti. Tas ikvienai ir papildu stimuls: gribu kļūt līdzīga tādai, par ko jūsmo vīrieši.”

 

Aptaujas rāda – gandrīz puse sieviešu ir neapmierinātas ar savu izskatu, uzskata sevi par neglītu!

 

“Tas tādēļ, ka mūsu sabiedrībā zems pašvērtējums ir izplatīta parādība. Nesen tika veikts pētījums, kurā iesaistīja vienas ģimenes trīs paaudžu sievietes. Vēlējās noskaidrot, kā tiek tālāk nodotas ģimenes vērtības,” stāsta Vija Aleidzāne. Secinājumi skumji – pašlaik taču it kā dzīvojam labāk, bet pašvērtējums joprojām ir zems, psihe nestabila. Nedrošība nevis mazinājusies, bet pat pieaugusi. Tradīcijas zudušas, ģimene netiek uzskatīta par vērtību.”

 

Laimīgs ar citām ausīm?

Ja nav objektīva defekta, taču ir cieša pārliecība, ka izskatos ne tā, kā vajadzētu, ir vērts aizdomāties par iemesliem.

Neapmierinātība ar ārieni visbiežāk sakņojas kādā psiholoģiskā problēmā. Tā varētu būt iegūta agrīnā dzīves posmā, varbūt radusies pēc piedzīvotas traumējošas situācijas. Iespaido agrīna tuvu attiecību pārraušana ar nozīmīgiem pieaugušajiem, emocionāla atstumtība.

Piemēram, pietrūcis vecāku atbalsta. Bērnam ir ļoti liela vajadzība pēc novērtējuma, arī par to, cik ir smukiņš un šodien jauki apģērbies. Ja pietiekami netiek novērtēts, var rasties trauksme un spriedze. Agrīnā vecumā to mēdz vērst pret sevi – esmu slikts, mani neviens nemīl, jo man ir, piemēram, atļukušas ausis…

Arī pieaudzis turpina griezt šo sāpīgo plati. Lai gan no malas šķiet, ka šim cilvēkam viss ir kārtībā – tiek ar visu galā, ir sociāli pielāgojies dzīvei, tomēr pietrūkst drošības sajūtas, nespēj rast savu iekšējo atbalsta sistēmu.

 

Lielākoties cēlonis meklējams neapmierinātās emocionālās vajadzībās. Tās tiek apspiestas un izstumtas no apziņas, taču sāpīgais tukšums kaut kā jākompensē – to izspēlē caur ķermeniskām nepatikām. Būtu man citādas ausis vai mazāks vēders, tad gan būtu laimīgs… Kaut gan patiesībā ir vajadzība pēc tā, lai vienkārši samīļo.

 

No vienas puses, alkst novērtējuma, labvēlīgas attieksmes un mīļuma, bet no otras – neuzdrošinās ņemt to pretī. Jo baidās to atkal zaudēt, māc trauksme un bailes tikt vēlreiz ievainotam.

Un tad sāk sava ķermeņa mocīšanu! Bezgalīgi ierobežo sevi ēšanā, pārmērīgi lieto kosmētiku, nepārtraukti iespringst apģērba izvēlē un tamlīdzīgi cenšas pietuvoties kaut kādam iedomātam ideālam. Slīgst depresijā, jo neizdodas būt tādam, kā kāro. Arvien jūtas tikpat slikti.

Nereti izeju rod kosmētiskās operācijās. Kāda sieviete devās samazināt ausis, bet tad viņai sāka šķist, ka arī ar degunu kaut kas nav kārtībā. Krūtis bija par mazu, vēders par izplūdušu, augšdelmi par prāviem, apakšstilbi…

“Kopumā viņai veica divpadsmit operācijas! Diez vai jāpiebilst, ka arī pēc tām viņa joprojām nejutās laimīga. Ir vieglāk domāt par savu sliktumu un nesmukumu nekā par īstajām vajadzībām. Ķermenis un ārējais izskats kļūst par tādu kā bruņutērpu, ar ko aizsegties un aizsargāties: ar šādu sevis pucēšanu radu it kā drošas bruņas, lai tajās es, nedrošais knazieriņš, varētu justies labi,” skaidro psihoterapeits.

 

Veselīgā robeža

“Ķermeņa formu pārmērīga uzlabošana, nebeidzama aizraušanās ar diētām un citāda ārējā izskata alkatīga kopšana tiek pielīdzināta atkarībai. Par ārējo izskatu ir jārūpējas, taču pastāv veselīgā robeža,” uzsver Vija Aleidzāne.

Viss kārtībā, kamēr skaistumu kopj labsajūtas dēļ, tas rada prieku pašam un citiem, bet citādi, ja kļūsti pārņemts, šie procesi sāk traucēt dzīvot un strādāt. Mehānisms ir līdzīgs kā jebkurai atkarībai.

“Esam mārketinga centienu mērķis, mūs iespaido skaistumkopšanas industrijas reklāma. Tiek rādītas bildītes, ar ko sevi salīdzinām. Mums iestāsta, ka katru sezonu jāmaina apģērba krāsa un fasons, jālieto jaunākās modes kosmētika un drēbes. Ja to ignorēsi, būsi nūģis un lūzeris. Tieksme tam sekot ir kā vēlēšanās būt par savējo.

 

Ja cilvēks ir ne visai pārliecināts par sevi, ne pārāk apmierināts ar sevi dzīvē, sāk vēlēties līdzināties kādam ideālam. Cer: ja būšu tāds, tad gan dzīvošu laimīgi!” piebilst Valdis Briedis.

 

Izpētīts, ka 80 procenti cilvēku nespēj stāvēt pretī vairākuma viedoklim, jo viņos ir ģenētiski determi
nēts – būt tādam kā citi, neatšķirties no grupas. Tā ir drošāk. Spēja atšķirties ir personības brieduma rādītājs.

Izskata stereotipus iespaido sabiedrībā valdošie priekšstati. Valdis Briedis atminas savus skolas gadus. Klasē vairumam puišu patikušas slaidas meitenes, bet diviem – mollīgas. Pateicoties viņu interesei, apaļīgās meitenes netika noniecinātas, arī viņas bija ievērotas, līdz ar to atplauka un jutās skaistas, laimīgas.

 

Pats ar sevi, bez piedevām

Tātad pareizs ir populārais sauklis – mīlu sevi tādu, kāds esmu?

“Pareizi gan. Tomēr teikšu nedaudz cietsirdīgi – līdz tam var nonākt tikai nobriedis cilvēks. Tāds, kurš ir pietiekamā skaidrībā par sevi, spēj būt saskaņā ar savām jūtām, emocijām un vajadzībām, brīvi jūtas ar sevi un citiem reālā pasaulē. Viņam nav vajadzīgas piedevas sev, var būt pats,” uzsver Valdis Briedis.

Viens griež koka figūriņas, cits audzē tulpes, bet trešais ņemas ap savu ķermeni un izskatu. Pats galvenais – kā cilvēks jūtas. Ja pārsvarā labi un brīvi, viss ir kārtībā.

Ja lielākoties jūtas slikti, nebrīvi un sasaistīti – bieži māc slikta oma, pietrūkst labsajūtas –, derētu vētīt tā iemeslus, veikt sev tādu kā pašdiagnostiku. Noderīga būs gan pašanalīze, gan personības attīstības treniņš. Daudziem var palīdzēt psihoterapijas cikls, tātad jāsauc talkā speciālists.

 

Iekšējā skaistuma svars

Meklēt nepilnības ārienē un izskatā ir vieglākais, ar ko nodarboties. Izmainīsim ārieni, taču gūtais apmierinājums visdrīzāk nebūs uz ilgu laiku.

“Varu sapucēties, cik vien skaisti spēju, bet, ja manas acis ir nelaimīgas vai izskats satraukts un norūpējies, diez vai mani kāds iekāros.  

 

Ja esam centrēti tikai uz savu fizisko formu un izskatu, nedomājot par psiholoģisko un garīgo labsajūtu, harmonijai un laimei diemžēl nepietuvosimies,” bilst Vija Aleidzāne.

 

Citādi, ja gādā par pašizaugsmi, gūst garīgo pieredzi – tad neremdināmā tieksme pēc ārējā skaistuma paliek otrā plānā.

“Ja sastopies ar šādu cilvēku, vari viņā ar baudu klausīties un redzēt, cik gaiša, atvērta un brīva personība – iekšējais skaistums padara maznozīmīgas izskata nepilnības,” uzsver psihoterapeite.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+