Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. maijs, 2012
Drukāt

Pabriks: Nevaram būt tik bezzobaini!

pabriks2_km_6

Ar aizsardzības ministru Arti Pabriku (“Vienotība”) sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs. Pēc drošības iestāžu pārskatiem.


 

– Pēc Aizsardzības ministrijas ierosmes nesen notika diskusija “Masu mediju ietekme uz sabiedrisko domu, nacionālo drošību un valstisko identitāti”. Kāda tad jūsu skatījumā ir šī ietekme?

A. Pabriks: – Ja ietekmes nebūtu vai tā būtu neliela, tad jau šādai diskusijai nebūtu nozīmes… Uzreiz jāatzīst, ka šajā gadījumā es nedaudz esmu ielīdis lauciņā, kas īsti nav Aizsardzības ministrijas rūpe, tomēr, redzot pēdējā laika notikumus, šķita būtiski izmantot man pieejamos politiskos resursus, lai to aktualizētu. Jautājumi, kuriem es kā politologs pievērsu uzmanību 90. gados – etniskie, cilvēktiesību jautājumi, ar tiem saistītās starpvalstu attiecības u. tml. –, ir atkal atgriezušies mūsu darba kārtībā un pat saasinājušies. Tāpēc mēs vairs nevaram atļauties būt tik bezzobaini kā līdz šim, un ir jāatrod veids, kā ne tikai garantēt plašsaziņas līdzekļu brīvības un tiesības, bet arī aizsargāt tās no ļaunprātīgas izmantošanas. Ikvienai demokrātiskai valstij par to jārūpējas, tāpēc mans pirmais uzdevums bija paskatīties citu valstu pieredzi – kā tur brīvība tiek samērota ar atbildību. Manuprāt, pirmkārt uzmanība jāpievērš ziemeļvalstīm, kas atrodas netālu no Baltijas, un to brīvības un demokrātijas līmenis ir ļoti augsts. Tāpat citas Eiropas Savienības valstis, ASV, Kanāda… Skaidrs, ka mēs nevaram ieviest tos modeļus, kas darbojas autoritārās valstīs, tas nebūtu labs piemērs. Man nācās pabrīnīties, ka atbildīgās institūcijas šo darbu 20 gadu laikā jau nav izdarījušas. Un tas nav tikai attiecībā uz šo tēmu – ne vienmēr ir jāmeklē kaut kas jauns, mēs daudz ko varam pamācīties arī no citiem.

– Kaut vai no igauņiem…

– Es negribu lielīties, ka pieminētā konference bija ļoti izdevusies, biju gaidījis dziļāku diskusiju, tomēr tas ir tikai sākums. Ceru, ka rudenī mēs sarīkosim nākamo diskusiju, kurā piedalītos arī tie cilvēki, kuriem jāpieņem lēmumi. Ar situācijas apzināšanu vien nepietiek, ir jāatrod risinājumi.

– Aizsardzības ministrija pirms kāda laika bija sagatavojusi pārskatu par krievu preses darbību Latvijā. Secināts, ka tā nav labvēlīga Latvijai.

– Arī pēc mana lūguma tika organizēts monitorings. Mēs rūpīgi sekojām, kas pirms 18. februāra referenduma parādījās krievu medijos. Ar šo informāciju es iepazīstināju gan savus kolēģus valdībā, gan Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi.

 

Situācija ir nepatīkama. Pie mums darbojas mediji, kas ieguvuši licences par sviestmaizi un neko īpaši neiegulda raidījumu ražošanā, bet toties aktīvi nodarbojas ar politiskajām reklāmām. Es uzskatu, ka to klātbūtne Latvijā ir apšaubāma.

 

Tāpat kā es nevaru saprast tos Latvijas pilsoņus, kuri braukā vai staigā apkārt ar citas valsts karogu, lepojas ar to. Varbūt tad viņam šī pilsonība nav vajadzīga?

– Arī SAB un Drošības policija ir uzrakstījusi ziņojumu, kur lasāmi secinājumi par “Maskavas roku”. Godīgi sakot, “Latvijas Avīze” par to jau ir rakstījusi gadiem un mums tas nav nekāds jaunatklājums. Būtiskāks jautājums – ko beigu beigās darīs valsts un valdība, lai aizsargātu savas demokrātiskās vērtības? Vai kā parasti – neko?

– Latvijā pēdējā laikā pieņemas spēkā neoimperiālisma propaganda, un skaidrs, ka jābūt kaut kādai adekvātai atbildei no mūsu valsts institūcijām. Bet tā nevar būt tikai “pātagas” politika. Bez kontrolējošām institūcijām liela atbildība gulstas uz Saeimas komisijām, NEPLP, Satiksmes ministriju. Mums ir jāsakārto Latvijas plašsaziņas līdzekļu telpa tādā veidā, lai tā nākotnē veicinātu valstiskuma apziņu, kopības izjūtu. Mums pierasts plātīt rokas – sak, neko nevar padarīt, ir visādi ierobežojumi… Bet tā nav taisnība. Var panākt ļoti daudz, vajag tikai vēlēties! Oponenti varbūt man pārmetīs, ka es tagad gribu aiziet no tradicionālajām liberāldemokrātiskajām vērtībām. Es to negribu! Bet es negribu, ka kāds cits man šīs vērtības ņem nost.

– Tas, ko jūs sakāt, ir galvenokārt par TV telpu. Bet no kā mēs varam sagaidīt pretdarbību impēriskajai propagandai? Kam būtu pienākums to darīt?

– Labs piemērs ir Gruzija. Tā ir labi apguvusi veidu, kā valstij pasniegt savu ideoloģiju un vērtības. Tas tiek darīts ar dažādām filmām, raidījumiem, un kopumā tas skan ļoti pārliecinoši. Reti kuram ārstam patīk pašam savas zāles, bet kāpēc mēs tās nevarētu izmantot? Viens no retajiem labajiem piemēriem bija Edvīna Šnores filma “Padomju stāsts”, kas Krievijā izpelnījās diezgan asu reakciju. Acīmredzot tas bija ļoti iedarbīgs līdzeklis.

 

Rezultātu var panākt, sadarbojoties valsts iestādēm, nevalstiskajam sektoram, medijiem, mākslas un kultūras nozarei. Protams, ir jābūt valsts pasūtījumam un finansējumam. Pasaulē vienmēr ir norisinājušies informatīvi kari, kāpēc mums tas būtu pasīvi jāpieņem?

 

– Tā jau visa vara runā. Visādi izgrozās, atrunājas. Kā sauks to departamentu jūsu ministrijā, kas ar to nodarbosies?

– Es jau sākumā teicu, ka esmu nedaudz citā lauciņā. Esmu gatavs strādāt ne tikai par simt, bet par divsimt procentiem, bet jāatceras, ka šī nav īsti Aizsardzības ministrijas tēma.

– Bet tā ir valdības kopējā lieta un jūs esat tās loceklis.

– Tāpēc jau es esmu rosinājis par to diskutēt un no šīs tēmas neatkāpšos. Bet reālais darbs lielā mērā būs jādara citām institūcijām, nevis Aizsardzības ministrijai.

– Nu jā, atkal citām. Tagad atkal tiek runāts par naudas piešķiršanu dažādiem integrācijas pasākumiem, esot jau paredzēti vairāki miljoni latu. Vai jūs esat informēts par šīs naudas sadali? Cik tas atbilst tam, par ko mēs tagad runājam?

– No valdības vadītāja bija aicinājums ministrijām piedāvāt priekšlikumus integrācijas veicināšanai, un es centos rast idejas, ko mēs kā Aizsardzības ministrija varētu darīt. Viens šāds pasākums varētu būt Jaunsardzes stiprināšana, kam papildus vajadzētu apmēram 150 tūkstošus latu 20 jauniem instruktoriem un Jaunsardzes pasākumu organizēšanai. Premjers man apsolīja, ka šie līdzekļi tiks piešķirti. Jaunsardze, manuprāt, ir viena no retajām patriotiskajām jauniešu organizācijām, kas ļauj viņiem būt latviskā vidē. Šajos pasākumos vajadzētu vairāk iesaistīt arī mazākumtautību jauniešus. Pirms 4. maija parādes, kas notika Rēzeknē, es apmeklēju vairākas mazākumtautību skolas Latgalē. Tikos ar skolēniem, reklamēju Jaunsardzi un aicināju viņus piedalīties tajā. Politiķi reti brauc uz šīm skolām, bet atsauksmes bija ļoti pozitīvas un interese liela. Būtu nepiedodami, ja mēs šiem bērniem nepalīdzētu integrēties. Ir jādod viņiem iespēja!

– Parādnieka kungs laikam gribēja to visu paātrināt un sākt jau bērnudārzā. Izglītības ministrs Ķīlis gan reaģējis bargi, norādot, ka ieročiem mācību iestādēs neesot vietas. Vai tas ir pavisam pareizi?

– Domāju, ka ministra reakcija ir pareiza un uz bērnudārzu tiešām nevajadzētu iet ar ložmetējiem vai automātiem. Maziem bērniem var sākt mācīt patriotismu arī bez tiem. Arī Jaunsardzē ar ieročiem nevajadzētu aizrauties.

 

Patriotisms nav tikai militārisms. Es esmu ierosinājis, ka jaunsargiem vajadzētu piedalīties nacionālo svētku parādēs, bet bez ieročiem. Tas jau notika 4. maijā Rēzeknē un, cerams, notiks arī 18. novembrī Rīgā.

 

Protams, man kā vecākam būtu aizdomīgi, ja bērnudārzā ierastos divi tipi formastērpos ar ieročiem. Taču jāņem vērā, ka šādā veidā cilvēki vienkārši meklē risinājumu tām tēmām, kurām valsts nav spējusi piedāvāt strukturētu pieeju. Tas būtu valdības un Izglītības ministrijas uzdevums.

– Kā īsti ir – vai tagad bērnu rotaļlietu veikalos spēļu ieročus vairs nepārdos? Un ārzemju filmas aizliegs? Skaidrs, ka ne…

– Veikalos pārdod gan… Bet ir daudzas ģimenes, kas arī šādus plastmasas ieročus saviem bērniem pirkt nevēlas. Mums tas ir jārespektē! Es personīgi neesmu pacifists un neesmu saviem bērniem aizliedzis spēlēties ar rotaļu ieročiem. Ja ir interese, es varu viņiem arī pastāstīt, kas ir ieroči. To visu var darīt, bet tam ir jānāk kopā ar pareizām vērtībām.

– Krievvalodīgā prese, kā noprotams, vairāk bija uztraukusies nevis par ieročiem, bet par leģionāru formastērpiem. Būtu sarkanarmiešu vai cara laiku formas, tad viss būtu kārtībā…

– Katrs jau interpretē, kā vēlas, bet tas arī ir rādītājs – ja ar šādu pasākumu oponentiem atkal ir dota iespēja izvērst propagandu, tad tas nav labi. Jāveido tā, lai mums nevarētu pārmest, bet vēlamais mērķis tiktu sasniegts.

– Atgriezīsimies pie jautājuma par valstisku pretdarbību pretlatviskai propagandai. Savulaik pie premjera darbojās tāds Informācijas analīzes dienests. Vai nedomājat, ka tā darbību vajadzētu atjaunot, protams, jaunā kvalitātē.

– Mana atbilde būs piesardzīga. Kad attiecīgais dienests darbojās, nevarētu teikt, ka bija manāmi tā darba rezultāti.

 

Viena iestāde tomēr nespēj to nodrošināt, ir vajadzīga kompleksa pieeja. Mums nav jādibina jaunas institūcijas, tikai katrai iestādei un ministrijai pilnvērtīgi jāizdara savs darbs šajā jomā.

 

Institucionālie ietvari tieši traucē progresēt, taču tie var būt labs attaisnojums darbības imitācijai – lūk, mēs esam nodibinājuši dienestu, iedevuši tam piecus miljonus, nu tad jau viss notiek. Bet patiesībā nekas nenotiek.

– Kur un kad šie ministrijām un iestādēm veicamie darbi tiks uzskaitīti?

– Aizsardzības ministrija ir ierosinājusi diskusiju, esam nodrošinājuši ar informāciju Ministru kabinetu, esam izstrādājuši priekšlikumus, ko mēs kā ministrija varētu darīt. Uzskatu, ka nākamais solis ir uzdot ministrijām iesniegt savus priekšlikumus, tos apkopot un premjera virsvadībā realizēt.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+