Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Pabriks: Uzvaras pieminekli laiks pārdēvēt par “padomekli” (26)

Foto: LETAFoto: LETA

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks piedalās Starptautiskajās operācijās dienošo karavīru tuvinieku kluba 10.gadadienai veltītā pasākumā Kara muzejā.

Ik gadu Rīgā pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā pulcējas tie Latvijas iedzīvotāji, kuri aizvien vēl dzīvo Padomju Savienībā, tādēļ šo pieminekli laiks pārdēvēt par “padomekli”, šādu viedokli intervijā pauda aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Vienotība”).

Ministrs norādīja, ka Krievijā plaši atzīmētās Uzvaras dienas svinību laikā pie šī pieminekļa iet gan Latvijas pilsoņi, gan nepilsoņi. “Es domāju, ka 9.maijā mums šo pieminekli nemaz nevajadzētu saukt par Uzvaras pieminekli. Tautas frontes laikā Ļeņina pieminekli sauca par “ļeņinekli”, šis piemineklis ir nekas citas kā “padomeklis”, jo pie šī pieminekļa pulcējas tie cilvēki, kuri aizvien vēl dzīvo Padomju Savienībā un padomju sistēmā. Diemžēl, tā ir realitāte,” atzina Pabriks.

Viņš arī pauda nožēlu, ka šobrīd padomju sistēmā dzīvo ne tikai krievu valodā runājošie cilvēki, bet arī daļa latviešu. “Mums diemžēl nav tikai krievu izcelsmes latvieši, kas aizvien dzīvo Padomju Savienībā. Tādi ir arī daudzi latviešu izcelsmes latvieši. Varbūt viņi neiet 9.maijā pie šī “padomekļa”, bet šie cilvēki aizvien dzīvo ar padomju sistēmas domāšanu, padomju sistēmas attiecībām un atbalsta autoritāru pārvaldes sistēmu,” sacīja Pabriks, uzsverot, ka no tā ir jātiek vaļā.

Vienlaikus ministrs pauda prieku par domāšanas maiņu Latvijas jaunajā paaudzē un pauda cerību, ka jaunatnei padomju domāšana vairs nepiemitīs.

Pievienot komentāru

Komentāri (26)

  1. VISU KO DARĪT, TIKAI NEJAUKT NOST !!! .. ATBILSTOŠA RUNA…

  2. SAUC KAUT PAR PODIŅU ,TIKAI KRĀSNĪ NEBĀZ…..vēsta tautas paruna. Viss šis saceltais troksnis ap pārdaugavas zīmuli nav plika graša vērts . Kāpec ?, tāpec ka Pabriks un citi “politiķi” iesit sev politisko kapitālu ,labi zinot ,ka nekas netiks darīts ,lai aizvāku šo monstru .Tukša gaisa tricināšana .

  3. Kur gan citur nepilnvērtības kompleksu nomaktie padomju “atbrīvotaji” un viņu pēcnācēji var novakties, lai morāli stutētu savu noželojamo statusu mūsu zemē? Padomju okupācijas režīma pamestais betona klucis viņiem ir vienīgais, kas atlicis no apkaunojošās pagātnes. Tur tie radījumi vismaz var atcerēties, kā kopīgi ar nacistiem okupēja Poliju, kā arī 45. gadā izvarotās sievietes un bērnus.

  4. Okupācijas piemineklis! Atbildēt

    OKUPĀCIJAS PIEMINEKLIS.
    Arti – ir vienīgais pareizais un atbilstošais nosaukums šim monstram – Okupācijas piemineklis. Nekavējoties jāierosina Saeimai priekšlikums Deklarāciju par okupāciju papildināt ar nosaukuma – OKUPĀCIJAS PIEMINEKLIS – ierakstīšanu.
    Pilnīgi piekrītu. „Monumentu pārsaukšana” nav neparasta lieta. 2000. gadā Latvijas sarkano strēlnieku piemineklis pārsaukts, vārdu „sarkans” atmetot”, memoriālās ekspozīcijas telpa pārsaukta četras reizes (Latviešu sarkano strēlnieku muzejs – Latviešu strēlnieku muzejs – Okupācijas muzeja fonds – Latvijas Okupācijas muzejs.). „Latvijas okupācijas monumenta” pakājē un ceļā uz to jāveido memoriālās sienas, kurās jāiemūžina visu abu padomju un vācu okupācijās bojāgājušo, vajāto, izsūtīto, piespiesti emigrējušo un svešatnē apglabāto personu vārdi. Katrai no minētajām peronu grupām ir radinieki Latvijā un Pasaulē, bet nav iespējas, materiālas vietas, piemiņas – sēru brīdim. Kapi izkaisīti no Jaunzēlandes līdz Vorkutai, Magadānai utt. Liela daļa pazaudēti.
    Tā būtu vieta kur varētu nolikt ziedus Kārļa Ulmaņa piemiņai.
    Žīdiem ir Jatvašemas monuments, kurā ierakstīti desmitiem Latvijas pilsētu, kurās „bija, dzīvoja lielas žīdu kopienas”.
    Mums katram ir par ko skumt, tik nav kur… Brāļu kapi – karavīru piemiņa, Brīvības piemineklis – monuments Tēvzemei un Brīvībai – patiesībā GAVIĻU monuments, ko aplamā kārtā dažreiz nepareizi ekspluatējam arī skumju brīžiem. OKUPĀCIJAS PIEMINEKLIS būtu ar īstā vieta Leģionāru atcerei. Viņu pilnus sarakstus varam pagūt izveidot jau nākošajā piemiņas reizē – 2014. gadā. Un, ja kāds tad 9. Maijā gribēs tur svinēt Okupācijas svētkus, Latvijas drošības orgāni varēs situāciju kontrolēt.
    Protams , bez steigas un konsultējoties ar Tautu, lietu var virzīt, jo cietušo saraksti eksistē. Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kura iedzīvotāju skaita ziņā nav sasniegusi 1913. gada tautas skaitīšanas rezultātus. Traģisks rādītājs.
    Tās ir lietas, ko var nokārtot dažu mēnešu laikā, monomentu pastāvīgi papildinot. Uz kurieni jāsūta nauda? Sūtīšu jau šovakar!

  5. Pareizi – ir svarīgi valsts līmenī paziņot savu nostāju, pareizi – ierakstīt to kādā no valsts līmeņa oficiālajiem dokumentiem, tad lai katrs to sauc kā patīk.

  6. OKUPĀCIJAS PIEMINEKLIS.

    Arti – ir vienīgais pareizais un atbilstošais nosaukums šim monstram – Okupācijas piemineklis. Nekavējoties jāierosina Saeimai priekšlikums Deklarāciju par okupāciju papildināt ar nosaukuma – OKUPĀCIJAS PIEMINEKLIS – ierakstīšanu.

  7. Tas tomēr ir ļoti, ļoti vienkāršots lai neteiktu primitīvs uzskats. Tikai tad ja būsi labi izrunājies ar šiem cilvēkiem varēsi teikt kāds ir viņu domāšanas veids. Pagaidām tā ir tīra birku piekāršana.

  8. Šeit, protams, katrs var rakstīt ko un kā vēlas, bet skulptūru dārzs Uzvaras laukumā bija, ir un būs Memoriāls Latvijas atbrīvošanai no vācu nacistu okupācijas.

  9. man nepatīk tas monstrs-okupacijas muzejs..tas gan jāparvieto uz t.s.Uzvaras laukumu,īsti nesaprotu,kāpēc padomju laikos, speciāli lai aizsedz Vecrīgas panorāmu, celto būvi tur tādā godā ? vai ir kas tāds,ko mēs nezinam ?

    • Muzejs (Latviešu sarkano strēlnieku muzejs – Latviešu strēlnieku muzejs – Okupācijas muzeja fonds – Latvijas Okupācijas muzejs.) laukums, piemineklis: viss komplekss bija domāts komunistiskās ideoloģijas propagandai. Laukumā svinēja komunistiskos svētkus.

      1957. gadā Oktobra revolūcijas jubilejai par godu Rīgā atklāja Oktobra (tagad Akmens) tiltu pāri Daugavai, kas savienoja Uzvaras un Ļeņina (tagad Kaļķu) ielu, ietiecoties vecpilsētas kodolā. Pēc Maskavas norīkotā arhitekta no Vladivostokas Jevgeņija Vasiļjeva, saukta par Kvazimodo1, ģenplāna cauri centram vajadzēja izlauzt galveno transporta maģistrāli, ignorējot vēsturisko apbūvi un satiksmes prasības. Ļeņina ielas sākumā bija izveidojies tukšums, pār kuru slējās nodegušais Sv. Pētera baznīcas struņķis. Melngalvju nama un rātsnama drupas bija jau novāktas un uzbūvēta laukuma sānu kulise ar Rīgas Politehniskā institūta (tagad Tehniskā universitāte) un tā laboratorijas korpusu. Galveno ideoloģijas svaru paredzēja uzticēt Uzvaras monumentam. Taču tuvojās revolūcijas flagmaņa(sifilitiķa un Vācu spiega Uļjanova) simtgade. Ļeņina figūra Rīgā jau bija uzslieta 1950. gadā, un, gatavojoties svinībām, 1966. gada 29. martā Latvijas KP CK pieņēma lēmumu Uzvaras monumenta vietā izveidot Latviešu sarkano strēlnieku pieminekli Latviešu sarkano strēlnieku laukumā,
      tad radās priekšlikumi Strēlnieku pieminekli novietot Buļļos vai Republikas laukumā Citadelē. 1966. gada 24. janvārī Arhitektu savienības konferencē, kura bija veltīta Vecrīgas rekonstrukcijas jautājumiem, arhitekts G. Melbergs norādīja: “Daži vārdi par jauno būvju novietošanu Vecrīgā. Pie tām pirmā kārtā pieder Sarkano strēlnieku laukums. Tagad ir izsludināts konkurss par latviešu strēlnieku pieminekļu projekta izstrādi. Ir jāsaka, ka uz esošā laukuma pieminekli uzcelt nevar. Ir jāizveido jauns laukums, kurš atbilst Vecpilsētas mērogiem, nodalot daļu no esošā laukuma. Esošā laukuma otrajā daļā tiek ieteikts atjaunot (pareizāk sakot – uzcelt no jauna) Melngalvju namu, tādā veidā, izveidot otru jaunu laukumu).”

      Oficiāli akceptēto informāciju sniedza paši strēlnieki, tiekoties ar arhitektiem. Protokolā fiksēts, kas piemineklim jāiemūžina: “1917. gada kaujas pie Mazās Juglas; 1917. Gada Oktobra dienas – Petrogradas nosargāšana, ieņemot Cēsis, Valmieru, Valku, Tērbatu; 1918. gadā Ļeņina un padomju valdības sargāšana Kremlī, kreiso eseru dumpja apspiešana; 1919. gada ziema, Padomju Latvijas laiks un Orlas kauja; 1920. gada Kahovkas placdarms un 1921. gada Perekops, Krimas šturmēšana. Pieminekļa saturā jāizsaka nacionālo un internacionālo ideju apvienojums – strēlnieki kāvās ne tikai par Latvijas brīvību, bet arī par strādnieku lietu un vispasaules revolūciju. Pieminekļa formai jābūt monumentālai. Par kaujām pie Petrogradas un Kazaņas 1918. gadā 5. Zemgales pulkam piešķirts pirmais Sarkanās revolūcijas karogs Sarkanās armijas vēsturē. Strēlnieki karoja arī Sibīrijā, Ziemeļos, Somijā.” 3

      Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa konkursā otro prēmiju dalīja trijotne tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Viņi piedāvāja trīs atsevišķi stāvošas kaujinieku figūras, kuru fonā atradās stēlai līdzīgs karogs ar Ļeņina galvu. “Pamattēma atklājas vēstoši, pat, liekas, pārāk klaji, plakātiski. Taču šim veidojumam ir virkne īpašību, kas ļauj tam būt par mākslas darba pirmtēlu. Figūras, novietotas bez postamenta, saplūst ar laukumu un kļūst grūti samanāmas ».
      Kā krievu rīmē: padomes balstījās uz ebreju smadzenēm, latviešu durkļiem un krievu ēzeļiem. Būtu korekti pēdējo neminēt, turklāt ar pieminekli tam nav nekāda sakara.

      Albergs kā “politiski izglītots” mākslinieks bija uztvēris būtību, tālākie jautājumi tika risināti neskaitāmās prāta vētrās, un nākamajā stadijā tapa собирательнный образ, kurā nostrādāja arī konkurentu domu vektori. Skulptūra adaptēja dažas iezīmes no tēlnieka Jura Mauriņa monolītās trīs galvu kompozīcijas (arī otrā prēmija). Pats Mauriņš galīgajā Alberga variantā redzēja savas idejas zādzību.

      Celtniecības darbi izvērsās 1969. gada pavasarī. Pieminekli kala uz vietas granītā, ko atveda no Ukrainas, Jemeļja-novkas granīta skaldīšanas un slīpēšanas rūpnīcas. Tēlnieks Laimonis Blumbergs, kas piedalījās pieminekļa izveidē no sākuma līdz beigām, stāsta: “Partijas sekretāri uzskatīja, ka strēlnieki cīnījās vienā frontē, tādēļ viņiem visiem trim jāskatās vienā virzienā. Tika uzbūvēta ziemas novietne, no aerodroma sagādāja siltā gaisa pūtēju, kurināja ar naftu. Pieminekļa uzstādīšanai atveda ceļamkrānu. Lai to pievienotu, angāram atslēdza elektrību. Pa to laiku iztecēja nafta. Kad elektrību no jauna pieslēdza, nafta aizdegās. Izcēlās ugunsgrēks. Angārs nodega, akmeņu ārpuse apdega, garoza sasprāga, bluķi kļuva apaļi. Palika lielas serdes, strēlnieku galvas kā apaļi stumbeņi. Tās noņēma nost un uzlika jaunus gabalus, ko piemontēja klāt. Partijas vīru uzraudzībā pieņēma lēmumu salikt figūras ar mugurām kopā un laukuma vidū, ne vairs pie ēkas uz trepēm kā otrajā darba variantā. Kala jaunu veidojumu. Albergs un Driba bija iecerējuši to uzlikt uz kuba, bet, izgriežot liekos platos stūrus, iznāca pamatne uz trim blokiem.
      Pirmais ugunsgrēks uzliesmoja 1970. gada 11. februārī. Vecrīgas ūdensvads nespēja nodrošināt ūdeni, to vajadzēja ņemt no Daugavas, kas bija aizsalusi. Novietnei degot, piemineklis sakarsa, bet no aukstā ūdens saplaisāja.

      Uz vadoņa simtgadi paspēja “uzraut” tikai muzeja ēku, atsakoties no iecerētā L burta plānojuma. Pārstrādāto pieminekli atklāja pēc gada. Rīga ieguva vecpilsētas vārtus 70. gadu hita – neobrutālisma stilā ar japāņu piezemētajām proporcijām un komunisma kareivju kaujas posteni Nr. 1 – “Revolūcijas sargus”. Komisāru, strādnieku un zemnieku. Ļeņins pa burzmu nepazuda, kā varētu domāt vērīgs lasītājs. Albergs viņa tēlu izkala kaparā. Tas centrēja muzeja galvenās zāles ekspozīciju “par strēlnieku cīņu un uzvaru ceļu”.
      Izvirzot ansambli PSRS Valsts prēmijai, kas tika piešķirta ar PSKP CK ģenseka Leonīda Brežņeva akceptu 1972. gadā, kolēģi bārstīja uzslavas.
      Emīls Melderis: “Jāatzīst, ka tēlnieks Albergs pratis pārvarēt visus šķēršļus un īsā laikā radīt skulpturālu šedevru. Esmu pārliecināts, ka šim piemineklim mākslas vēsturē piederēs ne mazāk nozīmīga vieta kā mūsu strēlniekiem Oktobra revolūcijas vēsturē.”
      Lea Davidova-Medene : “Es uzskatu šo darbu ne tikai par labāko Alberga darbu, bet arī par vienu no nedaudzajām skulpturālajām pērlēm mūsu valstī”.
      Mārcis Avotiņš piebilda: “Tēlnieks veiksmīgi izvēlējies akmeni – sarkano granītu, kas pēc pulēšanas deg kā revolūcijas liesma.” Aleksandrs Stankevičs : « Izgājuši caur uguni un ūdeni, strēlnieki kļuva par Padomju Latvijas vizītkarti. Tā horizontāle un vertikāle savu laiku tur.”
      2000. gadā Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa postamentā pēc arhitekta Gunāra Lūša-Grīnberga iniciatīvas un vēsturnieku atbalsta (Sarkanajā armijā nekad nevienas latviešu strēlnieku daļas nosaukumam netika oficiāli piekarināts apzīmējums “sarkanā”) parādījās uzraksts “Latviešu strēlnieki 1915-1920”. Pieminekļa precīzais militārais kods – zvaigzne pie komisāra cepures un Sarkanā Karoga ordenis pie šineļa – nav pretrunā ar jauno informāciju.
      Latvijas Okupācijas muzejs ir muzejs Rīgā, kurš iepazīstina ar Latvijas piecdesmit gadu okupācijas vēsturi no 1940. līdz 1991. gadam. Tajā atspoguļota pirmā padomju okupācija (1940.—1941.), nacionālsociālistiskā vācu okupācija (1941—1944/45) un otrā padomju okupācija (1944/45—1991). Muzeja ekspozīcija vēsta par dzīvi Latvijā šajā laikā: par okupāciju varu politiku, par padomju un nacistu teroru, Latvijas valsts saimniecības sagrāvi un totalitāro padomju un nacistu ideoloģiju kultūras politiku, par Latvijas iedzīvotāju pretestību okupācijas varām līdz neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanai 1991. gadā.
      Latvijai atgūstot neatkarību, ēkas liktenis kļuva nenoteikts. Īslaicīgi muzeju sauca – Latviešu strēlnieku muzejs. Tas darbojās kā Kara muzeja filiāle, bet 1992. gadā šo filiāli slēdza. Tukšo ēku sāka nomāt Okupācijas muzeja fonds. 1998. gadā ar Ministru kabineta lēmumu ēku nodeva Rīgas pašvaldības īpašumā. 1999. gadā Rīgas dome nolēma ēku nojaukt un izvietot Okupācijas muzeja ekspozīciju „citās piemērotās telpās”. Plašās diskusijas sabiedrībā ieceri apturēja. Ēka un zeme 2005. gadā atkal nonāca valsts īpašumā. OMB tiesības izmantot ēku un zemi muzeja vajadzībām ir nostiprinātas Zemesgrāmatā.

  10. Ja kauna stabu nojauks, vairs nebūs nekā jāsauc.

  11. jautājumi garāmejot Atbildēt

    Varbūt daļa LV pavalstnieku “aizvien dzīvo Padomju Savienībā” vien tādēļ, ka otrā brīvvalsts tiem neko labāku nav spējusi piedāvāt vietā? Varbūt daļai LV pavalstnieku šis “padomeklis” ir tas pats, kas Pabrikam MILDA? Vai ar skolaspuikas cienīgu zākāšanos šis VALSTSVĪRS cer vairot “cittautiešu sapratni un integrāciju”?

  12. Esam nonākusi neparastā situācijā. Latvijas galvaspilsētas mērs ņirgājas par LR Aizsardzības ministru. Un Rīgā un Latvijā nav spēku, kas varetu Ušakova ālēšanos apstādināt! Rādio -“Exo Moskvi” blogotavā anonīms vēstījums –
    Артис Пабрикс, министр обороны Латвии: «Памятник Освободителям можно переименовать в „совковятник“»
    19 ноября 2013, 18:45Каждый год 9 мая у памятника Освободителям собираются люди, которые по-прежнему живут в Советском Союзе. Так что, монумент вполне можно переименовать в «совковятник» («padomeklis»), заявил агентству BNS министр обороны Артис Пабрикс («Единство»).

    «Думаю, 9 мая мы не должны называть этот памятник памятником Победы. Во времена Народного фронта памятник Ленину называли „ленинеклисом“. А этот памятник — ни что иное как „совковятник“, ведь рядом с ним собираются люди, которые все еще живут в Советском Союзе и советской системе. К сожалению, это реальность», — сказал политик.

    Пабрикс с сожалением признал, что «совками» остаются и некоторые латыши. «Увы, у нас есть не только латыши русского происхождения, которые живут в СССР. Это касается и многих латышей латышского происхождения. Может, они 9 мая не ходят к „совковятнику“, но они живут с советским мышлением, отношениями советской системы и поддерживают авторитарное управление», — заявил он.

    Оригинал

    В ответ на заявления министра обороны Латвии Артиса Пабрикса по поводу того, как можно было бы назвать Памятник Освободителям Риги, мэр столицы Нил Ушаков объявил конкурс на прозвище для самого Пабрикса.

    «Объявляю конкурс: как назвать самого Пабрикса? 10 лучших ответов получат от меня небольшой приз. Но самое главное — лучшие варианты будут посланы и самому министру. Можно присылать варианты и из нескольких слов. Варианты с матом просьба не слать :)», – сообщил Ушаков на своей странице в социальной сети Facebook.

    «Думаю, 9 мая мы не должны называть этот памятник памятником Победы. Во времена Народного фронта памятник Ленину называли „ленинеклисом“. А этот памятник — ни что иное как „совковятник“ („padomeklis“), ведь рядом с ним собираются люди, которые все еще живут в Советском Союзе и советской системе. К сожалению, это реальность», — заявил Пабрикс.

    Пабрикс с сожалением признал, что «совками» остаются и некоторые латыши. «Увы, у нас есть не только латыши русского происхождения, которые живут в СССР. Это касается и многих латышей латышского происхождения. Может, они 9 мая не ходят к „совковятнику“, но они живут с советским мышлением, отношениями советской системы и поддерживают авторитарное управление», — заявил он.

    • Šis krieviešu teksts nāk no Putina, Kremļa – Gazproma Mēdiju Holdinga “Exo Moskvi”. Liekas, ka pirmo reizi publicēts raidītāja, vai Kremļa oficiālais komentārs, jo publicēts bez paraksta. Nopietns “mājiens”. Būsim uzmanīgi. Un vērtēsim Ušakova “kanālus”, informacijas… tā jau sen nav “maigās varas politika”.

  13. skataties uz so kemu vins ir tas latvijas nodevejs no komandas eiro imperijas……

  14. Cienījamam Pabrika Kungam. Atbildēt

    Paldies, par Jūsu pozitīvo pilsonisko poziciju. Tomēr, nav pārliecības, ka nosaukuma maiņa izmainīs lietas funkcionalitāti. To mainot, varēsim situāciju izmainīt.Vēl daži vārdi par pieminekli. Skaidrs, ka uz Pārdaugavu – Mārupītes lejteci, Uzvaras, Arkādijas parku – „Latvijas laukumu” (Latves laukums, Eiropas laukums, DižLaukums utt.) ir jāceļ DziesmuSvētku estrāde. To atstāt patreizējā vietā nav ne vēsturisku, ne politisku, ne arhitektonisku iemeslu (Staļina Ampīrs). To papildināt, rekonstruēt nav pamata. „Lāpītas bikses” nekad nebūs – jaunas. DiesmuSvētku estrādi jāveido no jauna. Tam vajadzētu piesaistīt „pasaules pieredzi” , varētu veidoties interesanti risinājumi. Pilnīgi skaidrs, ka uz šo teritoriju jāpārceļ DziesmuSvētku parka skulpturālās grupas un monuments.
    Zem (ap) Estrādes (i) jāizvieto Latvijas Literatūras, Latvijas Mūzikas, Latvijas DziesmuSvētku, Latvijas Vēstures, Latviešu Modernās Mākslas muzeju ekspozīcijas(LMMM ja ievēro Romas piemēru – darbi sākot ar 1850 gadu. Mums , varbūt pieņemamāks būtu 1918. gads). Šobrīd, tās visas, slēgtas apmeklētājiem, vai izvietotas pagaidu, „sagābelētās” telpās.
    Paldies LNMM direktrisei Lācei – Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurai nav savas pastāvīgās Nacionālās tēlotājmākslas ekspozīcijas un nebūs līdz LNMM rekonstrukcijas pabeigšanai. Tātad, līdz nedefinētai nākotnei, esam atnākuši, nolaidušies līdz Kultūras Nacionālajam Akmens Laikmetam. Nav izveidota pat ne pastāvīga ekspozīcija – „Latvijas tēlotājmākslas šedevri” – 10 – 15 vai 100(rotējoši) darbi vai ko citu, ne obligāti Rīgā…. nav ne kā. Tam pietiktu jau 100 kavadrātmetri izstāžu platības. Vajadzēja izveidot Interneta Vietni, kur būtu apskatāma VISA iepriekšējā ekspozīcija, zinātniskie komentāri, tā būtu LNMM ekspozīcijas vēsturiska fiksācija, jo renovētajās telpās, nāks jauna ekspozīcija… Nav nekā… It tikai Lāce. Kā Eksponāts! Vienīga viņas rūpe – izzīlēt vai izvest muzeja krātuves, vai pamest tās iznīcībai nodegušās Rīgas Pils krāsmatās. Par situāciju – tā neraisa kaunu, tik neveiklību…
    Tad vēl, ap 30 000 latviešu mākslinieku darbi mētājas gandrīz uz ielas – Latvijas Mākslinieku savienības kolekcija. Praktiski bankrotējušas Biedrības telpās bez uzraudzības un uzskaites… Nevienam nevajag? Vai LNMM nav vismaz „profesionālās atbildības”? Kam ir? Vai prokuratūrai?) Nav šaubu, ka Estrādes pakājē jāveido Okupācijas muzejs, kas sasaistē ar Torņakalna memoriālu veidos vienotu Garīgo un Emocionālo telpu. Tā saucamais „uzvaras piemineklis” jāintegrē Okupācijas muzeja arhitektoniskajā veidojumā, kas šajā kopKontekstā iegūs savu patieso nozīmi un atgādinās 50 gadīgo okupāciju, ko viņš jau šobrīd ikdienā dara.
    Tas nav vienas dienas darbs, bet nekas netraucē to veikt pakāpeniski , ievērojot projekta kopējo koncepciju. Arhitektoniski to vajadzētu veidot individuāli, dažādu rokrakstu harmonijā, bet ne vienā rokrakstā (Parīzes fenomens). Projekts pasvītros „Gaismas pils” nozīmību, ļautu kopīgi lietot satiksmes infrastruktūru, auto novietnes utt. Un ja tam visam, novietojuma ziņā, piesaistītu Rīgas KONCERTZĀLI (nevis Daugavas gultnē), veidotos vietas ziņā un saturiski nozīmīga Eiropas, Latvijas, Rīgas Kultūras Dominante. Skaidra lieta, visās augstāk minētajās iestādēs apmeklējumu skaits augs, jo skatītāju intereses varēs „apkopot piedāvājumu paketēs”. Šī teritorija jau tagad robežojas ar vairākām viesnīcām. Satiksmi , jau no Akmens tilta vajadzētu novirzīt „pazemē” vai iegremdēt, ja gruntsūdeņi augsti (piemērs-Parīze, Brisele). Atcerēsimies, ka pieminētā teritorija, tāpat kā Esplanādē LNMM apkaime, ir ar augstiem gruntsūdeņiem, jābūvējas „uz augšu”, nevis pazemē. Piemirsu – vai tur pat jau nesāk veidot Latvijas Universitātes jaunceļamos korpusus? Tā būtu , manuprāt, interesanta, reālistiska lieta.

  15. Ja Vienotības deputāti kādreiz nebūtu pieļāvuši šā piemineklā atstāšanu Rīgas domes pārraudzībā, ted butu cits risinājums. SC rīga to nekad nepieļaus. Sis pārdaugavas betona stabs sauksies tikai par uzvaras pieminekli.

    • kam interesē kā to oficiāli sauks? Mājās katrs tāpat pa savam to dēvēs.Viens par uzvaras,cits par okupācijas stabu.Varbūt pietiek te tautas rīdīt?Pa to laiku viens bariņš varas naudas sili izstrebj sausu . Kamēr te strīdaties un lemjat kā sauksies uz papīra viens stabs izlemj daļu tautas iznīdēt un atstāt bez iespējām ārstēties.

  16. Nepatīk man šis “purns”. Varētu padomāt, ka padomju laikā viņš nebija komjaunietis. Ja PSRS nebūtu izjukusi, šis sprukstiņš skaļāk par visiem kliegtu ka komunisma idejas mūžām dzīvo, un visādi censtos izkalpoties Maskavai.

  17. Kas tur Pārdaugavā darīsies 2015.g. 9.maijā, kad tiks atdzīmēta 70. gadadiena kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā? Ja visu veidu pabriki nespēj svinēt Eiropas dienu 9.maijā, jo viņu pulciņš niecīgs – tad nu atliek vien lamāties.

  18. Nav slikts ierosinājums. Piekrītu. Bet varētu vēl asāk. Priekšlikumi, lūdzu!!!!!!!!!!!!!!

  19. Varbūt-padsmirdeklis? No krieviskā tulkojuma-padomju sprāgonis!

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (5)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+