Voldemārs Krustiņš: Ar kritiku jānodarbojas līdz vēlēšanām 3
Ne katrs ir tavs draugs, Kas tavas rokas stipri krata, Kam pārgriezts acu raugs No labvēlīgi laipna skata. (Rainis)
Šajās dienās politiskās partijas, kuras mūsdienās nez kāpēc dēvē arī par spēkiem, Centrālajai vēlēšanu komisijai uzrāda savus pilnos Saeimas vēlēšanu kandidātu sarakstus. Līdz šim mēs uzzinājām “spēku” vadošo, visvajadzīgāko biedru – kandidātu vārdus, to vārdus, kam pat partiju minimālo panākumu gadījumā lemts pušķot Saeimu un tautu. Līdz nākamai nedēļai, 5. augustam, politisko zvaigžņu saraksti pagarināsies un kļūs redzams, vai tauta var cerēt uz augstāk vērtējamu pārstāvniecību vai ne. Bet līdz 4. oktobrim, mums, vēlēšanās balsstiesīgajiem, būs iespējams, kaut droši vien minimāli, tomēr ietekmēt šo nākamā dzīves posma kvalitāti.
To atgādinu tāpēc, ka vismaz latviešu sabiedrības tikumos ietilpst liels kriticisms pret pašu izvēlēto Saeimu – tiesa gan, pēc tam. Tāpēc jāsaņemas un ar kritiku jānodarbojas līdz vēlēšanām. Tas pirmkārt. Otrkārt, mums pašiem pret sevi un saviem nereti dievinātajiem kandidātiem vajadzētu būt stipri kritiskiem. Jo viens no izcilākajiem angļu cilvēku raksturu pazinējiem, rakstnieks un dramaturgs Bernards Šovs, pareizi aizrādījis, ka “demokrātija (kuru mēs visbiežāk vietā un nevietā slavējam un peļam. – V. K.) nespēj būt augstāk par to cilvēku līmeni, kuri ir vēlētāji”.
Būtu labi, ja mēs uzmanīgi izlasītu kandidātu sarakstus arī pēc trešajiem numuriem. Tajos atradīsim vēlēšanai derīgus kandidātus, es nesaku, kuri no tiem atstājami, kuri svītrojami – ne par personām, ne sarakstiem. Tomēr – kas gan būtu bijis jāņem vērā ne vien partiju vadoņiem, bet arī mums: vai Saeimā iekļūs “valsts būvētāji” (prof. Ozoliņš no Austrālijas, “LA”) vai ļautiņi, kuri spēj vien labi izskatīties, izrādīties un neko nedarīt (prof. Ijabs, “Latvija”, “Diena”).
Būtu labi, ja mēs spētu ieklausīties godājamu un kompetentu laikmeta liecinieku vērtējumos un brīdinājumos.
Baptistu draudžu bīskaps P. Sproģis: “Mums trūkst cilvēku, kas spēj aizraut. Nav labi, ja pelēka neizlēmība kļūst par politkorektu toni.” (“LA”, 14.07.2014.)
Sandis Ozoliņš, slavenais hokejists: “Mani pārsteidz, cik viegli sabiedrība ļauj aizmālēt acis, nesaskatot pat rozā ziloni istabā… gadiem ir neatrisināti jautājumi veselības aprūpē, izglītībā. Ja jau tās ir pasludinātas kā prioritātes, tad risinājumam būtu jābūt tūlītējam… Bet mums tāda peldoša politika.” (“NRA”, 18. – 20.07.2014.)
E. Štelmahers, uzņēmējs: “Valsti ļoti ilgstoši vada viduvējības… ir skaidrs, ka lielākoties tur ir gatavi strādāt vai nu viduvējības, vai, kā iepriekš, savtīgu interešu vadīti cilvēki…” (“NRA”, 14.07.2014.)
Uldis Ozoliņš, politologs Austrālijā: “… pieņemu, ka Laimdota Straujuma ir labs tehnokrāts, bet kā politiskai figūrai un reprezentatīvai personai vajadzētu būt spožākai… Valsts priekšgalā vajag valsts būvētāju. Tādus šeit neredzu, izņemot, ja daži dūži atnāktu atpakaļ no Briseles.” (“LA”, 23.07.2014.)
Šeit minētās atziņas nav ne politisku konkurentu, nedz ļaunvēlīgu cilvēku lamāšanās. Drīzāk tās ir norūpējušos pilsoņu patiesu rūpju izpausmes. Kāpēc tās atstāstu mūsu avīzes lasītājiem? Vai arī mums nederētu kādā brīdī “atslēgties” no ikdienas rūpēm un padomāt par nācijas rītdienas lietām?
