Padomju baleta zvaigznes Rūdolfa Nurejeva lēciens brīvībā 1
Padomju baleta zvaigzne Rūdolfs Nurejevs (1938-1993) 1961. gadā bija slavas zenītā, viņam atļāva doties dažos koncertbraucienos uz ārzemēm, tomēr asā rakstura un izteicienu dēļ viņš tika brīdināts, ka šī privilēģija tiks atcelta. 1961. gadā Kirova balets, kurā dejoja Nurejevs, grasījās doties Eiropas turnejā. Nurejevam nebija paredzēts ceļot kopā ar kolēģiem, taču trupas premjers Konstantīns Sergejevs guva savainojumu, un jaunajai zvaigznei atļāva viņu aizstāt.
Krievijas baleta izrādes Eiropā tika uzņemtas ar sajūsmu, Parīzē par trupu kopumā un Nurejeva priekšnesumu rakstīja sajūsminātas recenzijas, taču pār jaunā premjera galvu mākoņi savilkās arvien tumšāki: trupai līdzbraucošie čekas aģenti bija fiksējuši, ka Nurejevs sazinās ar vietējiem iedzīvotājiem.
Vispirms Nurejevam sacīja, ka viņam jāatgriežas PSRS, jo ieplānota īpaša uzstāšanās Kremlī. Kad Nurejevs tomēr vēlējās turpināt ceļu kopā ar trupu uz Londonu, viņam pavēstīja, ka smagi saslimusi māte. Nurejevs meliem nenoticēja, un viņam radās aizdomas, ka pēc atgriešanās PSRS viņu, iespējams, vēlas apcietināt.
1961. gada 16. jūnijā Le Buržē lidostā Parīzē Nurejevam izdevās aizbēgt, kaut gan, kā liecina citu Kirova baleta dejotāju atmiņas, viņi centās jauno mākslinieku no šī soļa atrunāt. Baletdejotājam palīdzēja franču policija un draudzene, kāda Parīzes sabiedrības dāma Klēra Senta, kura turklāt bija Francijas ārlietu ministra meita.
Jau nedēļu vēlāk Nurejevs Marķīza de Kuevas Lielā baleta štatā uzstājās “Apburtās princeses” uzvedumā; nākamajā ziemā viņš jau bija pieņemts Francijas Karaliskā baleta štatā, kur sākās viņa ilggadīgā un ļoti auglīgā sadarbība ar Margo Fonteinu – tā saglabājusies baletfilmās “Silfīda”, “Gulbju ezers”, “Romeo un Džuljeta”. Nurejevs piedalījās arī citās filmās, tostarp komiskajā “Mapetšovā”, kur viņš dejoja “Gulbju ezera” parodiju un kopā ar cūciņu Pigiju saunā dziedāja “Baby, It’s Cold Outside”.
Turnejā Dānijā Nurejevs sastapa Karaliskā Dāņu baleta solistu Ēriku Brūnu (1928-1986), kurš kļuva par jaunā mākslinieka mīļāko, tuvāko draugu un aizstāvi līdz savai nāvei septiņus gadus pirms Nurejeva aiziešanas mūžībā.
1983. gadā Nurejevs kļuva par Parīzes operas baleta trupas māksliniecisko vadītāju, veidoja horeogrāfijas, mācīja jaunos talantus un turpināja arī pats dejot līdz pat 1989. gadam. Nurejeva atnākšana sapurināja tobrīd stagnējošo Parīzes baletu – viņš radīja daudzus spilgtus uzvedumus, un Nurejeva “Apburtā princese” vēl joprojām ir atrodama Parīzes baleta repertuārā.
Nurejeva bēgšana PSRS kļuva par dubultsitienu – pirmkārt, tas deva ievērojamu triecienu Kirova baleta kvalitātei, bet otrkārt atklāja melus par personīgajām un mākslas brīvībām “visprogresīvākajā” no valstīm.
Iespējams, tieši tādēļ daudzus gadus tika noraidīti visi Nurejeva lūgumi PSRS valdībai atļaut apmeklēt māti. Viņam to atļāva tikai 1987. gadā, kad māte bija uz nāves gultas un pie varas bija nācis Mihails Gorbačovs. 1989. gadā Nurejevs pirmo reizi kopš pārbēgšanas uz rietumiem dejoja “Silfīdā” kopā ar Kirova baleta kolēģiem.
Laikā, kad Nurejevu ielaida PSRS, viņš jau bija HIV pozitīvs – testu Nurejevs veica 1982. gadā, taču ilgu laiku gluži vienkārši noliedza, ka viņam kas kaiš. Mākslinieks arī jutās gana labi līdz pat 1991. gadam, kad veselība sāka pasliktināties ļoti strauji. Nurejevs vēl paspēja paviesoties Kazaņā, kur tagad tiek noturēts viņa vārdā nosaukts baleta festivāls, kā arī nodiriģēja “Romeo un Džuljetu” Metropolitēna operā, saņemot jūsmīgu atsaucību. Pēdējā publiskā Nurejeva uzstāšanās notika 1992. gada oktobrī paša iestudētajā “Bajadērā”.
Pēc izrādes Francijas kultūras ministrs Žaks Langs viņam pasniedza augstāko Francijas apbalvojumu kultūrā, bet jau 20. novembrī Nurejevs smagā stāvoklī nonāca slimnīcā un no tās vairs neiznāca līdz pašai nāvei,
Nurejevs apbedīts Parīzē, viņa kapavietu klāj mozaīka, kas atveido persiešu paklāju. Kad baletdejotāju apglabāja, viņa kapā tika iemestas viņa baletkurpes līdz ar baltām lilijām…
