Latvijā
Vēsture

Padomju karagūstekņi nacistu okupētajā Latvijā – nometnes vai darbs laukos11

Babītes pagasta Unguru zemnieku saimniecībā nodarbināts karagūsteknis Ivans (stāv, 3. no labās) kartupeļu novākšanas talkā. 1942. gada septembris. Latvijas Okupācijas muzejs

Viena no ilgus gadu desmitus noklusētām Otrā pasaules vēstures tēmām ir PSRS Sarkanās armijas karavīru atrašanās nacionālsociālistiskās Vācijas gūstā. Jāatceras, ka padomju militārā doktrīna vadījās pēc formulas “labāk nāve nekā gūsts”, tāpēc sarkanarmiešu padošanos gūstā uzskatīja par gļēvuma pazīmi, jo tie nebija pietiekami labi cīnījušies, ja jau palikuši dzīvi. Ne Padomju Savienība, ne nacionālsociālistiskā Vācija viena pret otru neievēroja arī Hāgas un Ženēvas starptautiskās konvencijas par apiešanos ar karagūstekņiem, kas vēl vairāk pasliktināja viņu neapskaužamo stāvokli. Otrā pasaules kara laikā vācu gūstā nonāca ap 5,7 miljoni padomju karavīru un virsnieku, no kuriem 3,3 miljoni (57%) mira no aukstuma, bada, slimībām, smagā darba vai vienkārši tika nogalināti. Traģisks un nežēlīgs bija arī sarkanarmiešu liktenis padomju karagūstekņu nometnēs nacistu okupētajā Latvijā.

Stalag-350 Rīgā

1941. gada vasarā Latvijas teritorijā gūstā kritušie sarkanarmieši pakāpeniski tika pārvietoti uz lielajām pilsētām Rīgu, Jelgavu, Daugavpili un Rēzekni. Vasaras beigās šeit sāka pienākt arī pirmie lielie gūstekņu ešeloni no vācu karaspēka ieņemtajiem PSRS apgabaliem, jo Latvijā nonāca armijas grupas “Ziemeļi” (Nord) Igaunijas un Ziemeļkrievijas frontēs gūstā saņemtie karavīri. Padomju karagūstekņi Latvijā tika izvietoti “oflagos” (nometnes sagūstītajiem virsniekiem), “dulagos” (pārsūtīšanas jeb tranzīta, dažkārt arī pagaidu koncentrācijas nometnes), “štalagos” (stacionāras nometnes kareivjiem un seržantiem) un karagūstekņu “lazaretēs”. 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā izveidoja četras lielās karagūstekņu nometnes jeb “štalagus”: Stalag-340 Daugavpilī, Stalag-347 Rēzeknē, Stalag-351 Valkā un Stalag-350 Rīgā. Visām šī nometnēm bija nodaļas dažādās vietās Latvijas provincē, t.sk. Stalag-350 divas lielākās nodaļas jeb apakšnometnes bija izveidotas Jelgavā un Salaspilī.

Saskaņā ar vācu datiem 1941. gada decembrī Stalag-350 Rīgā uzturējās 20 600, Jelgavā 11 700, bet Salaspilī 2400 padomju karagūstekņu. Stalag-350 galvenā nometne atradās Rīgā, Pērnavas ielā 25/29. Tās komandants bija majors Zulcbergers, vēlāk – apakšpulkvedis Jarcebeckis. Sākumā šajā nometnē bija tikai divas bijušās armijas kazarmas, kā arī agrākā virsnieku kluba ēka un staļļi. Tā kā gūstekņu lielākajai daļai nācās dzīvot zem klajas debess, viņi mēģināja izrakt seklas zemnīcas. 1941./1942. gada ziemā ātrumā uzcēla desmit neapkurināmas barakas. Nāras uzslēja pat piecos stāvos, tomēr visiem vietas tāpat nepietika. Stalag-350 ieslodzījuma vietas Rīgā atradās arī dažādu fabriku korpusos K. Barona, K. Valdemāra, Daugav-
grīvas un Bruņinieku ielā, Krustabaznīcas kazarmās un kazarmās Maskavas ielā, Spilves aerodromā, Eksporta ostā, Mežaparkā, Āgenskalnā un citur. Gūstā saņemtos sarkanarmiešus izvietoja un nodarbināja arī Ziepniekkalnā, Šmerlī, Biķernieku mežā, Dreiliņos, Rumbulā, Salaspilī, Šķirotavā, Spilvē un citur.

Pērnavas ielas štalagā ieslodzīto karagūstekņu neapskaužamais liktenis ir attēlots arī Vizmas Belševicas autobiogrāfiskajā romānā “Bille dzīvo tālāk” (1996). Tobrīd tikai desmitgadīgā meitene no pretējās mājas loga Grīziņkalnā redzēja Pērnavas ielas karagūstekņu nometnes ainu, kur “plānas sniega mēles laizās gar pelēkām barakām. No skursteņiem nekūp dūmi. Būtu jel kurinājuši, sētas kaktā līdz pašai žoga augšai apputinātu baļķēnu kaudze, krustu šķērsu samesta. Dīvaini, cik ļoti tādi apsniguši baļķēni var izskatīties pēc cilvēkiem. Billei rēgojas basas, zili melnas kājas, kāda dūre vai izplesti pirksti, galvu kunkuļi. Bille skatās uz spocīgajiem baļķēniem un tad ar mutei aizsistu plaukstu iedzen brēcienu atpakaļ. Tie ir cilvēki! Tā ir līķu kaudze līdz pašai žoga augšai!”

Karagūstekņu mirstība laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim bija ļoti liela. Ļoti daudz upuru līdzi paņēma ne tikai bads, bet arī izsituma tīfa epidēmija, kas 1941. gada nogalē izcēlās antisanitāro apstākļu dēļ. Sākotnēji vēl nebija izlemts, ko darīt ar padomju karagūstekņiem, tādēļ stratēģisku apgādes iemeslu dēļ viņiem sāka samazināt pārtikas devas, jo Vācija sev nevajadzīgas personas nevēlējās apgādāt ar pārtiku, un tas galu galā noveda pie masveida karagūstekņu mirstības. Saskaņā ar oficiālajiem datiem visā Ostlandē (nacistu okupētās Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas) 1941. gada novembrī atradās 231 000 karagūstekņu, taču dažu mēnešu laikā to skaits bija samazinājies par vairāk nekā 80 000 cilvēku un 1942. gada 1. februārī bija tikai 149 294 karagūstekņi. Pēc bargās ziemas, kad karagūstekņu nometnēs vidēji dienā mira 100 – 200 cilvēku, gūstā kritušo sarkanarmiešu skaits Latvijas teritorijā sasniedza 59 805 personas un turpināja samazināties ne vairs slikto un nepieņemamo dzīves apstākļu un bada dēļ, bet tamdēļ, ka viņi tika nosūtīti darbos uz Vāciju vai izmantoti citām vajadzībām.

Trešā reiha darbaspēks

No 1942. gada janvāra nacistu okupācijas varas īstenotā sistemātiskā “bada politika” pret padomju karagūstekņiem tika pārtraukta un masveidīga gūstekņu nonāvēšana vairs nebija aktuāla. Turpmāk gūstekņi bija vajadzīgi kā piespiedu darbaspēks gan uz vietas Ostlandē, gan arī pašā Vācijas reihā. 1942. gada 27. jūnijā izdotajā rīkojumā par pārtikas līdzekļiem karagūstekņiem bija noteikts, ka gūstekņu uzturam izmantojami pārtikas pārstrādes blakus produkti un pārpalikumi (piemēram, kartupeļu mizas, kāpostu lapas, no kauliem vārīts buljons u. tml.), kas turklāt izsniedzami tikai pēc noteiktu darba izstrādes normu izpildīšanas. Gūstekņu apģērbam un apaviem izmantoja nogalināto ebreju drēbes un apavus, kas ar šādu mērķi 1941. gada vasarā un rudenī (kamēr gūstekņi vēl valkāja savus armijas frenčus un zābakus) tika stingri uzskaitīti un nodoti vācu okupācijas iestāžu pārziņā un pēc tam izsniegti pēc pieprasījuma. Vērmahta izveidotā sarkanās armijas karagūstekņu izmantošanas, uzturēšanas, apsardzes un apgādes sistēma darbojās perfekti gandrīz bez nekādiem papildu ieguldījumiem.

Oficiālajā presē parādījās arī brīdinājumi, ka uz un no darba vietām soļojošiem padomju karagūstekņiem aizliegts pasniegt maizi vai sniegt cita veida atbalstu, par ko draudēja bargi sodi. Kā liecina viens no apsardzes policijas dienesta vadītāja ziņojumiem SS un policijas vadītājam Latvijā, tad 1941. gada 20. – 21. septembrī Liepājā tika apcietināta kāda sieviete un vīrietis, kuri bija kūdījuši uz sacelšanos, pasnieguši maizi krievu gūstekņiem un sarunājušies ar viņiem krievu valodā aviācijas lidlauka celtniecības laikā. Turpretī 1942. gada 11. februārī Rīgā bija aizturēta Lāčplēša ielā 114 dzīvojusī Irina Koļesņikova, kas bija līdzdarbojusies ieroču sagādē gūstekņiem, un Sekletīnija Haritonova no Gogoļa ielas 12, kas bija slēpusi pie sevis padomju karagūstekņus.

Holokausta pārdzīvotājs Aleksandrs Bergmanis apcietinātos padomju karagūstekņus Rīgas ielās atceras kā tādus, kas “skrandās tērpti, bieži vien bez apaviem, ar asiņainiem pārsējiem, zemu noliektām galvām – viņi atstāja tik nožēlojamu iespaidu, ka, mums, kuriem pašiem nebūt neklājās saldi, raugoties uz viņiem, sirds vai plīsa pušu. Kolonnā šie karavīri parasti soļoja pa trim – divi balstīja trešo, un tāda solidaritāte man šķita ļoti būtiska. Mēs dzirdējām, ka viņi tūkstošiem mirstot no neizturamā bada, slimībām, ievainojumiem.” Liels gan izrādījās A. Bergmaņa pārsteigums, kad kādā mīnus 40 grādu ļoti aukstā 1942. gada janvāra dienas agrā rītā, nosūtīts uz darbu Rīgas ostā, viņš bija aculiecinieks tam, ka nakts maiņas darbu beigusi kāda apcietināto padomju karagūstekņu grupa, ieraugot šeit ieradušos ebreju kolonnu, sākusi dziedāt viņus aizskarošu dziesmu, kaut arī paši atradušies ne mazāk nožēlojamā stāvoklī kā ieslodzītie ebreji.

Latviešu zemnieku saimniecībās

Paveicās tiem apmēram 30 000 – 40 000 padomju karagūstekņu, kuri, lielākoties sākot ar 1942. gada pavasari, tika nodoti darbā latviešu zemnieku saimniecībās, kur viņiem bija iespēja pamazām atgūt veselību un atgriezties daudzmaz normālā dzīvē. Kā vēlāk atcerējās sarkanās armijas jaunākais leitnants Boriss Sokolovs, tad, strādājot pie meža tehniķa Valda Blankenburga Rīgas pievārtē, viņš novērojis, ka cilvēki šeit “pat kara laikā, pēc mūsu saprašanas, dzīvoja ne trūcīgi”. V. Blankenburga mājas bēniņos viņš varējis lasīt 30. gados izdotās avīzes un žurnālus krievu valodā, svētku reizēs cienāts ar truša cepeti, bet 1941. gada Ziemassvētkos no sava saimnieka pat saņēmis dāvanu – skaistu papirosu kārbu ar uzrakstu “Rīga”. Arī kādā vācu Drošības policijas un SD komandierim Latvijā 1942. gada martā adresētajā politiskās policijas ziņojumā bija konstatēts, ka padomju karagūstekņi parasti dzīvo vienās telpās ar pārējiem saimniecības ļaudīm un nereti kopā ar paša ģimeni. Tāpat netiek ievēroti noteikumi par gūstekņu uzraudzību, jo tie no saimniecību robežām bez uzraudzības tiek izlaisti vieni vairākus kilometrus. Nereti konstatēti gadījumi, ka gūstekņi vieni paši pajūgos brauc pēc malkas pat 15 kilometru attālumā. Turklāt gūstekņu apģērbam trūkst atšķirības zīmju, tāpēc viņus pēc ārējā izskata nav iespējams atšķirt no vietējiem iedzīvotājiem, jo visi esot labi nobaroti un vairums ietērpti pašu lauksaimnieku izsniegtajās drēbēs. Starp gūstekņiem esot arī tādi, kuri pauž komunistisku pārliecību, ko paši lauksaimnieki apzināti slēpjot, jo baidoties, ka, ja tāds gūsteknis tiktu atņemts, saimniecība paliktu bez strādnieka.

Frontei tuvojoties, palielinājās gūstekņu bēgšanu skaits. Bija arī gadījumi, ka tas notika, dažkārt pat uzbrūkot un nogalinot savus saimniekus, par to tika ziņots avīzēs, mudinot lauksaimniekus pret gūstekņiem izturēties pēc gūstekņu turēšanas mājas arestā noteikumiem, kuri lielākoties tika pārkāpti un ar kuriem lauksaimnieki bija neapmierināti un nereti pat zobojās. Bēgšanu visbiežāk saistīja ar baumām par drīzu kara beigšanos un silta laika iestāšanos. Daļa karagūstekņu nonāca arī dienestā dažādos Vācijas armijas bruņotajos formējumos, t.sk. bijušā sarkanās armijas ģenerālleitnanta Andreja Vlasova komandētajā Krievu atbrīvošanas armijā.

Nereti gan tieši vietējo iedzīvotāju atbalsts bija tas, kas karagūstekņiem palīdzēja izdzīvot un sagaidīt kara beigas. “Tagad, jau dzīves norieta gados, aizvien vēl atceros visu pārdzīvoto un katru reizi sirdī un dvēselē esmu pateicīgs saviem draugiem latviešiem, kuri nepameta mani manas dzīves visgrūtākajos brīžos un izglāba man dzīvību,” tā jau pēc ilgākas laika atstarpes kara laikā pārdzīvoto atcerējās bijušais sarkanās armijas 267. sapieru bataljona karavīrs Nikolajs Sevčenko. Viņš pēc nonākšanas vācu gūstā jau 1941. gada rudenī tika nosūtīts darbā Rubas pagastā Kurzemē, kur pusgada laikā iemācījās latviešu valodu un cieši sadraudzējās ar Dekšenieku māju saimnieka Galenieka bērniem Andri un Ritu, kuri pret viņu neizturējās kā pret gūstekni, bet kā pret vecāku biedru. Gūstot ievainojumu malkas sagādes darbos, N. Sevčenko netika nosūtīts atpakaļ uz karagūstekņu nometni, bet nonāca Jelgavas slimnīcā, kur dr. Ringolds Čakste izglāba viņa roku no amputācijas. Kara beigās, uzdodoties par latvieti, kurš savainojuma dēļ nav iesaukts armijā, viņam izdevās pārdzīvot gan ieslodzījumu Liepājas cietumā, gan Štuthofas koncentrācijas nometnē un pēc atbrīvošanas vēl par jaunu karot sarkanajā armijā. Karagūstekni Fjodoru Ņikinu izglāba viņa saimnieks Bebru sakaru kantora priekšnieks Voldemārs Zapravskis, kurš gūstekni ne tikai paslēpa un aprūpēja Brencēnu māju siena šķūnī, bet 1944. gada augustā, ņemot palīgā drosmi un izdomu, bēgļu ratu pajūgā izveda cauri vācu žandarmu ķēdei. Tomēr arī izdzīvojušo karagūstekņu liktenis nereti bija neapskaužams – pēc kara beigām un atbrīvošanas daudzi no viņiem kā “dzimtenes nodevēji” tūlīt nonāca padomju gulaga nometnēs.


Stalag-350 nodaļa Salaspilī

Viena no padomju literatūrā biežāk minētajām padomju karagūstekņu nometnēm ir Stalag-350 nodaļa Salaspilī, kas, neievērojot atšķirīgo pakļautību Vērmahtam un Drošības policijai, un SD, parasti mākslīgi ir sasaistīta ar civilpersonām izveidoto nometni Salaspilī, daudzkārtīgi pārspēlējot tajā ieslodzīto cilvēku skaitu. Karagūstekņu nometne Salaspils teritorijā tika izveidota 1941. gada septembrī, kad sarkanarmiešus, kuri pirms tam bija nometināti pie dzelzceļa zem klajas debess, ievietoja divās vietās bijušajā Latvijas armijas vasaras nometnē starp Daugavu un Rīgas–Daugavpils šoseju (Zweiglager 1) un otrā mazākā virsniekiem domātā nometnē otrpus Rīgas–Daugavpils šosejas netālu no 1605. gada zviedru–poļu kaujas pieminekļa (Zweiglager 2). Kopējais padomju karagūstekņu skaits Salaspilī varēja sasniegt vairākus tūkstošus cilvēku, bet noteikti ne padomju publikācijās minētos 47 000 bojā gājušos karagūstekņus Salaspilī.

Par gūstā kritušo sarkanarmiešu skarbo likteni ļauj spriest arī mūsdienās Daugavas muzejā apkopotās salaspiliešu atmiņas, kas vēsta, ka karagūstekņu nometnes vietā augušas apses, kas stāvējušas baltiem stumbriem, jo izbadējušies karagūstekņi tām noēduši mizu un ēduši zāli. No attāluma varējis vērot, kā gūstekņi vilkuši ratus ar savu mirušo biedru līķiem, lai tos varētu aprakt tuvākajā smilšu paugurā. Ar laiku mirušo bijis tik daudz, ka tie guldīti garās kapu rindās gluži kā tranšejās. 1944. gada vasarā, tuvojoties sarkanajai armijai, bedres aizraktas, bet, kad vietējiem skolas bērniem bijis jāgana govis, tās nereti iesprukušas kapulaukā, kam virsū uzaugusi gara zāle, un iebrukušas, bijušas jāvelk ārā no zemes, un gaiss bijis pilns ar līķu smārdu. Kā grāmatā “Salaspils novads” (2011) raksta vēsturniece Lilita Vanaga, īpaši skarba bijusi padomju karagūstekņu iesaistīšana Salaspils politieslodzīto nometnes celtniecībā 1941./1942. gada ziemā. Visiem saimniekiem, kuriem bijuši zirgi, ar tiem nometnes celtniecībai no Daugavas bijis jāatved kokmateriāli, un katram no vietējiem iedzīvotājiem deva palīgos bariņu karagūstekņu, kuriem ratos būtu jākrauj baļķi. “Viņi bija tik novārguši, ka neko nevarēja pacelt, taču viņus dzina tajā aukstajā ūdenī vilkt ārā apledojušos baļķus. Lai gan bija aizliegts barot karagūstekņus, vietējie parasti tomēr gatavoja mazus sainīšus ar maizi un slepus tos viņiem nodeva. Un tā darīja visi! Pašā sākumā, kad gūstekņus atveda, citos vagonos bija gan vēl dzīvie, gan jau mirušie, citos – sasaluši kartupeļi. Un vietējiem šie kartupeļi, kas praktiski nebija vairs ēdami, bija jāved uz karagūstekņu nometni viņu uzturam. Kad ragavas ar tiem kartupeļiem nonāca nometnē, bija jāredz, cik alkatīgi cilvēki grāba tos un rija, viņiem viss jau bija vienalga.”

Divas nedēļas Salaspils karagūstekņu apsardzē nācās pavadīt arī 16. latviešu kārtības dienesta bataljona karavīram Hermanim Šauriņam, kurš pēckara Rietumu sabiedroto okupētajā Vācijā sniegtajā paskaidrojumā raksta, ka 1941. gada rudenī Latvijas armijas 5. Cēsu kājnieku pulka agrākajā vasaras novietnē atradušies vairāki tūkstoši padomju karavīru. Salaspils nometnes būvniecības darbos ik rītu 15 apsargi saņēmuši 700 gūstekņus, no kuriem ik dienas no bada un dizentērijas miruši ap 50 cilvēku. Daudzi gūstekņi no nespēka saļimuši mežā pa ceļam uz darbu. Apsargiem bijis dots rīkojums – slimos un mirušos atpakaļ uz karagūstekņu nometni nevest, bet aprakt ceļmalā, saglabājot tikai to identifikācijas numurus. Salaspils karagūstekņu nometnē novēroti arī kanibālisma gadījumi. Bēgšana notikusi reti, parasti noķertie bēgļi nošauti ierindas priekšā. Ja bēgli nav izdevies noķert, tad no izbēgušā grupas nošauti desmit karagūstekņi. Karagūstekņu nometnes Salaspilī pastāvēja līdz 1944. gada augustam, kad tur vēl esošos sarkanarmiešus pārvietoja uz gūstekņu nometnēm Vācijā. Baiss un nežēlīgs šis laiks izrādījās ap 500 karagūstekņiem invalīdiem, kuri ar amputētiem locekļiem paši saviem spēkiem vairs nevarēja pārvietoties, tāpēc bija lemti iznīcībai. Pirms nogalināšanas viņus ievietoja kādā barakā Salaspils civilieslodzīto nometnē, vēlāk paskaidroja, ka tos pārvedīs uz kādu slimnīcu, bet īstenībā dažu stundu laikā nošāva netālu no Salaspils dzelzceļa stacijas. Iznīcināšanas komanda sastāvēja no nometnes apsardzes, bet Speciālās komandas 1005. nodaļa bija gādājusi, ka uz eksekūcijas laiku jau bija sagatavoti sārti līķu sadedzināšanai.

Otrā pasaules kara beigās izveidotā LPSR Ārkārtējā komisija, vadoties no mehāniski aprēķinātiem un uz augšu noapaļotiem skaitļiem, kas vēlāk izrādījās parocīgi arī propagandas vajadzībām, kā kopējo Latvijas teritorijā bojā gājušo padomju karagūstekņu upuru kopskaitu nosauca 330 000 cilvēku. Tomēr, kritiski izvērtējot mūsdienās pieejamos vēstures avotus, var konstatēt, ka reālais vācu gūstā nokļuvušo padomju karagūstekņu skaits tomēr bija vairākas reizes mazāks un, piemēram, 1942. gada sākumā sasniedza 60 000 Latvijā un 180 000 cilvēku visā Ostlandē kopā. Atsakoties no padomju propagandas pārspīlējumiem, vienlaikus ir jāapzinās, ka vācu gūstā nonākušo sarkanarmiešu iznīcināšana nacistu nometnēs un daļas dzīvajos palikušo karagūstekņu tālākās gaitas Latvijā ir neatņemama mūsu Otrā pasaules kara vēstures sastāvdaļa, kas ir pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
FOTO: Rīta agrumā Rīgas pils tornī paceļ Baltijas valstu karogus
4 stundas
GS
Gundega Skagale
Latvijā
Kārlis labprāt uzzinātu to cilvēku vārdus, kas stāvēja līdzās. Varbūt kāds atpazīst?
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Lembergam piešķirts valsts nodrošināts advokāts
5 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
FOTO: Vēsturiski auto, amatpersonas un “Baltijas ceļa” dalībnieki pie Brīvības pieminekļa
1 stunda
LA
LA.LV
Sports
FOTO: Abi vadošie Latvijas pludmales volejbola dueti Majoru smiltīs sāk ar uzvarām
26 minūtes
LE
LETA
Dabā
Brīvdienās būs lielākoties saulains laiks
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Traktora dēļ no amata jāaiziet amatpersonai Līvānos
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Publicē topu, kuras šogad Latvijā bijušas tīrākās un kuras netīrākās pludmales
2 stundas