Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. septembris, 2016
Drukāt

Padomju karagūstekņi nacistu okupētajā Latvijā – nometnes vai darbs laukos (12)

Babītes pagasta Unguru zemnieku saimniecībā nodarbināts karagūsteknis Ivans (stāv, 3. no labās) kartupeļu novākšanas talkā. 1942. gada septembris. Latvijas Okupācijas muzejsBabītes pagasta Unguru zemnieku saimniecībā nodarbināts karagūsteknis Ivans (stāv, 3. no labās) kartupeļu novākšanas talkā. 1942. gada septembris. Latvijas Okupācijas muzejs

Viena no ilgus gadu desmitus noklusētām Otrā pasaules vēstures tēmām ir PSRS Sarkanās armijas karavīru atrašanās nacionālsociālistiskās Vācijas gūstā. Jāatceras, ka padomju militārā doktrīna vadījās pēc formulas “labāk nāve nekā gūsts”, tāpēc sarkanarmiešu padošanos gūstā uzskatīja par gļēvuma pazīmi, jo tie nebija pietiekami labi cīnījušies, ja jau palikuši dzīvi. Ne Padomju Savienība, ne nacionālsociālistiskā Vācija viena pret otru neievēroja arī Hāgas un Ženēvas starptautiskās konvencijas par apiešanos ar karagūstekņiem, kas vēl vairāk pasliktināja viņu neapskaužamo stāvokli. Otrā pasaules kara laikā vācu gūstā nonāca ap 5,7 miljoni padomju karavīru un virsnieku, no kuriem 3,3 miljoni (57%) mira no aukstuma, bada, slimībām, smagā darba vai vienkārši tika nogalināti. Traģisks un nežēlīgs bija arī sarkanarmiešu liktenis padomju karagūstekņu nometnēs nacistu okupētajā Latvijā.

Stalag-350 Rīgā

1941. gada vasarā Latvijas teritorijā gūstā kritušie sarkanarmieši pakāpeniski tika pārvietoti uz lielajām pilsētām Rīgu, Jelgavu, Daugavpili un Rēzekni. Vasaras beigās šeit sāka pienākt arī pirmie lielie gūstekņu ešeloni no vācu karaspēka ieņemtajiem PSRS apgabaliem, jo Latvijā nonāca armijas grupas “Ziemeļi” (Nord) Igaunijas un Ziemeļkrievijas frontēs gūstā saņemtie karavīri. Padomju karagūstekņi Latvijā tika izvietoti “oflagos” (nometnes sagūstītajiem virsniekiem), “dulagos” (pārsūtīšanas jeb tranzīta, dažkārt arī pagaidu koncentrācijas nometnes), “štalagos” (stacionāras nometnes kareivjiem un seržantiem) un karagūstekņu “lazaretēs”. 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā izveidoja četras lielās karagūstekņu nometnes jeb “štalagus”: Stalag-340 Daugavpilī, Stalag-347 Rēzeknē, Stalag-351 Valkā un Stalag-350 Rīgā. Visām šī nometnēm bija nodaļas dažādās vietās Latvijas provincē, t.sk. Stalag-350 divas lielākās nodaļas jeb apakšnometnes bija izveidotas Jelgavā un Salaspilī.

Saskaņā ar vācu datiem 1941. gada decembrī Stalag-350 Rīgā uzturējās 20 600, Jelgavā 11 700, bet Salaspilī 2400 padomju karagūstekņu. Stalag-350 galvenā nometne atradās Rīgā, Pērnavas ielā 25/29. Tās komandants bija majors Zulcbergers, vēlāk – apakšpulkvedis Jarcebeckis. Sākumā šajā nometnē bija tikai divas bijušās armijas kazarmas, kā arī agrākā virsnieku kluba ēka un staļļi. Tā kā gūstekņu lielākajai daļai nācās dzīvot zem klajas debess, viņi mēģināja izrakt seklas zemnīcas. 1941./1942. gada ziemā ātrumā uzcēla desmit neapkurināmas barakas. Nāras uzslēja pat piecos stāvos, tomēr visiem vietas tāpat nepietika. Stalag-350 ieslodzījuma vietas Rīgā atradās arī dažādu fabriku korpusos K. Barona, K. Valdemāra, Daugav-
grīvas un Bruņinieku ielā, Krustabaznīcas kazarmās un kazarmās Maskavas ielā, Spilves aerodromā, Eksporta ostā, Mežaparkā, Āgenskalnā un citur. Gūstā saņemtos sarkanarmiešus izvietoja un nodarbināja arī Ziepniekkalnā, Šmerlī, Biķernieku mežā, Dreiliņos, Rumbulā, Salaspilī, Šķirotavā, Spilvē un citur.

Pērnavas ielas štalagā ieslodzīto karagūstekņu neapskaužamais liktenis ir attēlots arī Vizmas Belševicas autobiogrāfiskajā romānā “Bille dzīvo tālāk” (1996). Tobrīd tikai desmitgadīgā meitene no pretējās mājas loga Grīziņkalnā redzēja Pērnavas ielas karagūstekņu nometnes ainu, kur “plānas sniega mēles laizās gar pelēkām barakām. No skursteņiem nekūp dūmi. Būtu jel kurinājuši, sētas kaktā līdz pašai žoga augšai apputinātu baļķēnu kaudze, krustu šķērsu samesta. Dīvaini, cik ļoti tādi apsniguši baļķēni var izskatīties pēc cilvēkiem. Billei rēgojas basas, zili melnas kājas, kāda dūre vai izplesti pirksti, galvu kunkuļi. Bille skatās uz spocīgajiem baļķēniem un tad ar mutei aizsistu plaukstu iedzen brēcienu atpakaļ. Tie ir cilvēki! Tā ir līķu kaudze līdz pašai žoga augšai!”

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Vācieši visumā pret karagūstekņiem tiešām izturējās zvērīgi – to es pats pieredzēju. Redzēju kā uz ielas nošāva spēku zaudējušu gūstekni. Bet kā gāja un kur palika, piemēram, pie Staļingradas sagūstītās Paulusa komandētās vācu armijas vīri? Pēc gada dzīvi bija palikuši tikai kādi 30%. Tad vēl, kā 15. latviešu leģiona divīzijas vīri, bada pārņemti, skaloja auzas no zirgu mēsliem amerikāņu gūstekņu nometnē Bavārijā… Jā, karš ir briesmīgs un tur galvenā devīze un uzdevums ir pretinieku nogalināt. Arī karagūstekņi skaitās ienaidnieki un tādēļ tiek turēti nometnēs un apsargāti. Var jau šausmināties te par vieniem un te arī par otriem, bet galvenais tomēr būtu pateikt patiesību par šī kara skarbumu, nejēdzību un ļaunumu. Neiburg, pastāstiet arī par to! Nevis tā, ka ļaunie ir tikai tie, kuri man nesimpatizē vai par kuru apsaukāšanu man labi samaksā…

  2. jā,pie Latvijas balzāma teritorijas izvietotajā stallagā gtūstekņi ēda zāli, dzīvoja bedrēs , salā, lietū ..tur maz bija sakara ar šitajā foto attēlotajiem puslīdz veselīgajiem un labi apģērbtajiem strādniekiem..pie Daugavpils izvietotajā stallagā gāja tikpat slikti, reti kad pasaules vēsture tik slikti apgājās ar gūstekņiem, kauns un noziegums ..

  3. Arī manā bērnībā Ārlavas pagasta Cuncēs,pēc tēva mobilizācijas Vācu armijā.palika mana mamma ar 4 mazgadīgiem bērniem bez strādnieka mūsu 12 ha lielā saimniecībā.Tad pagasts atsūtīja kara gūstekni ukraini Aļošu ( uzvārdu neatceros) bijušo Odesas ūdenslīdēju.Viņš jau vairākus gadus bija strādājis citās pagasta saimniecībās,iemācījies latviešu valodu un apguvis lauku darbus.Tikai savas straujās dabas dēļ,bija bieži mainījis saimnieces.Pēdējai saimniecei bija uzlējis uz galvas piena sakņu zupas bļodu,jo bija barots tikai ar viņam nepierastiem piena ēdieniem.Mēs ēdām pie viena galda ,kas bija dizgan trūcīgs,bet neprotestēja un mēs bērni ar viņu sadraudzējamies.
    Bet tad viņš 1944. gada rudenī pēkšņi pazuda.Mamma,kas bija izsaukta uz pagastmāju,teica,ka viņš parcelts uz citu saimniecību,bet mēs pēc tēva ziemas drēbju pazušanas un klauvējieniem naktīs pie un loga un maizes kukuļu pazušanas sapratām ka viņš iebēdzis mežā.Pēc Kurzemes katla kapitulācijas dzirdējām,ka viņš kļuvis par pagasta istrebīķeļu nodalas komandieri un kopā ar armijas palīgspēkiem ķemmē mežus un tvarsta ,,mežabrāļus”(nacinālos partizānus).
    Redzēju viņu tikai vienu reizi ,nākot no skolas,Valdemārpils tirgus laukumā,stāvot blakus amerikāņu ,,Studabekeram” ar atvērtiem bortiem,kurā ar armijas teltenēm pavirši pārsegti gulēja ( iedzīvotāju iebiedēsanai) nacionalo partizānu līķi.
    Vēlāk tikai dzirdējam.ka viņu mājas pie civilsievas novaktējuši ,,mežabrāļi” un ar sētas mietu nosituši.Viss tā beidzies,bet viņa civilsievas bērni droši vien vēl dzīvo Ārlavas pagastā.

    • pēc kādam poazīmēm tu noteici ka “studabekerā” guļ nacionalie partizāni” nevis piem. vācu nacisteļu plukatas?Tev tas studabekers brālis , vai? Ko jūs te man galvu jauciet !Studabekeru atradis !

  4. Tas ka Padomija saskaņā ar Hāgas konvenciju neapgādāja savus gūstā kritušos karavīrus ar pārtiku, un drēbēm ir pilnīga PSRS atbildība,
    Lielbritānija sūtīja caur sarkano krustu saviem karavīriem pārtiku, tāpat arī Vācija sūtīja saviem gūstā nonākušajiem pārtiku, tikai krievi viņus uzskatīja par mirušiem.
    Un retorisks jautājums, kas vainīgs?

  5. Vai nebūtu pienācis laiks laist vaļā krievu PSRS laiku tēmas? Cik varonīgi bijuši sarkanarmieši, cik krievi cietuši vācu gūstā utt.
    Kad varēsim beidzot mācīties latviešu tautas vēsturi? Par to t.s. padomju laikos netika domāts.

  6. manu fāteri vācieši gribējuši nošaut pie koka kas audzis uz kāda saimnieka zemes. gājis garām saimnieks un teicis ka kāpēc jāšauj nost darbaspēks? vācieši esot padomājuši un izdomājuši ka saimniekam taisnība, patronu ekonomija ar būtu. tā nu fāters esot palicis pie saimnieka strādāt. nezinu kā bija kad karšs beidzās bet cik atceros tad tēvs nekad nerunāja krieviski un reizi mēnesī viņu zirdziņš ratos atgādāja mājās no tā saimnieka pie kura viņš kara laikā strādāja. viņiem tas laikam bija kā rituāls, malkot dzimtenīti no pinģerotiem. visādā ziņā tēvam tas dzēriens bija pa stipru:).

  7. jūsu aprakstītajā laikā Latvijas valsts vietā te bija PSRS teritorija, tāpēc korekti būtu rakstīt LPSR teritorijā

    • Vispār, nē. Šur tur kur PSRS steigā atkāpās pirms vāciešu ierašanās tika veidotas pagaidu valdības. Nereti tās pastāvēja 1 dienu, bet fakts kā tāds – LPSR pilnīgi noteikti beidza pastāvēt līdz ar PSRS armijas atkāpšanos. Tā ka pareizākais variants rakstīt būtu Ostlande, bet jūs par tādu neko nezināt un man ar nesaista un tas pats drīz vien būs par PSRS.

  8. Manai sievasmātei 1945.gadā bija 10 gadi. Un arī viņas tēva saimniecībā Kurzemē (Purmsātos) strādāja krievu gūsteknis vārdā Ivans,kurš bija laimīgs ka nonācis zemnieku saimniecībā ,kur pret viņu cilvēcīgi izturējās. Pēc kapitulācijas kad ienāca krievi. Sievasmāte stāstīja””Mēs nu gan bijām mierīgi,jo mums taču bija pašiem savs krievs. Viņš jau nu aizliks par mums kādu vārdu”. Tas gūsteknis arī smaidīdams gājis pretim saviem ”atbrīvotājiem”. Kad viņi uzzināja,kas viņš ir tad kā teica sievasmāte:” Kā viņu sita. Kā viņu sita! Nekad mūžā nebiju redzējusi tā sitam cilvēku. Ar kājām , ar šautenēm ar pātagu.Kad viņš jau pārstāja kustēties, viņu piesēja zirgam un kaut kur aizvilka.Vairāk viņu neredzējām”

  9. Padomju “ebreji” parūpējās 1917. – 1940. gados lai pat krievu gūstekņi žīdus neieredzētu…

  10. Daži mazākzināmi, bet tomēr absolūti pieejami fakti:
    – 1941. gada novembrī ar nāvi sodīts karagūsteknis V. Šešukovs, kurš Ropažu pagastā 22. oktobrī nogalinājis kārtības sargu A. Sniedziņu.
    – 1941. gada 17. un 18. oktobrī Baldones pagastā karagūstekņi A. Razkazovs, J. Asmitovs un F. Barjans aplaupīja Lasmaņa saimniecību, nodedzināja Baldones mācītājmuižas šķūni ar labību, kā arī to pašu izdarīja ar T. Ābelem piederošajiem diviem labības šķūņiem. Visos atradās rudenī novāktā raža.
    – 1942. gada 4. janvārī Plāteres pagasta “Krūmāju” mājās karagūstekņi Konstantīns Gurenko un Nikolajs Sevčenko mēģināja noslepkavot Kārli Undēnu (65 g. v.) un Edi Unduli (66 g. v.), vairākkārt sitot abiem pa galvu ar dzelzs priekšmetu. Pēc tam noziedznieki aplaupīja māju un centās aizbēgt, pārģērbušies aizsargu formās, taču tika aizturēti. 11. janvārī abus publiski nošāva Ķeipenes pagasta Jāņkalnā.
    – 1942. gada 12. janvārī Bukaišu pagasta “Čakstu” mājās tika nogalināts saimnieks A. Grīnhofs (59 g. v.), viņa sieva Alma (49 g. v.), dēls Ilmārs (24 g. v.), kā arī strādnieks V. Činka. Visi tika nosisti ar cirvi. Noziegumu paveica karagūstekņi V. Gutzovs un A. Jeropejevskis, kuri pēc tam aizbēga, bruņojušies ar “Čakstēs” nozagtu medību bisi un jau iepriekš sagādātu karabīni. Kriminālpolicijas darbiniekiem, kā arī pagastu kārtības sargiem, izdevās noziedzniekus aplenkt Augstkalnes pagastā, kur apšaudes rezultātā abi tika nogalināti. Krita Tērvetes pagasta kārtības sargs Emīls Moldenhauers.

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+