Babītes pagasta Unguru zemnieku saimniecībā nodarbināts karagūsteknis Ivans (stāv, 3. no labās) kartupeļu novākšanas talkā. 1942. gada septembris. Latvijas Okupācijas muzejs

Padomju karagūstekņi nacistu okupētajā Latvijā – nometnes vai darbs laukos 11

Karagūstekņu mirstība laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim bija ļoti liela. Ļoti daudz upuru līdzi paņēma ne tikai bads, bet arī izsituma tīfa epidēmija, kas 1941. gada nogalē izcēlās antisanitāro apstākļu dēļ. Sākotnēji vēl nebija izlemts, ko darīt ar padomju karagūstekņiem, tādēļ stratēģisku apgādes iemeslu dēļ viņiem sāka samazināt pārtikas devas, jo Vācija sev nevajadzīgas personas nevēlējās apgādāt ar pārtiku, un tas galu galā noveda pie masveida karagūstekņu mirstības. Saskaņā ar oficiālajiem datiem visā Ostlandē (nacistu okupētās Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas) 1941. gada novembrī atradās 231 000 karagūstekņu, taču dažu mēnešu laikā to skaits bija samazinājies par vairāk nekā 80 000 cilvēku un 1942. gada 1. februārī bija tikai 149 294 karagūstekņi. Pēc bargās ziemas, kad karagūstekņu nometnēs vidēji dienā mira 100 – 200 cilvēku, gūstā kritušo sarkanarmiešu skaits Latvijas teritorijā sasniedza 59 805 personas un turpināja samazināties ne vairs slikto un nepieņemamo dzīves apstākļu un bada dēļ, bet tamdēļ, ka viņi tika nosūtīti darbos uz Vāciju vai izmantoti citām vajadzībām.

Viena no ilgus gadu desmitus noklusētām Otrā pasaules vēstures tēmām ir PSRS Sarkanās armijas karavīru atrašanās nacionālsociālistiskās Vācijas gūstā. Jāatceras, ka padomju militārā doktrīna vadījās pēc formulas “labāk nāve nekā gūsts”, tāpēc sarkanarmiešu padošanos gūstā uzskatīja par gļēvuma pazīmi, jo tie nebija pietiekami labi cīnījušies, ja jau palikuši dzīvi. Ne Padomju Savienība, ne nacionālsociālistiskā Vācija viena pret otru neievēroja arī Hāgas un Ženēvas starptautiskās konvencijas par apiešanos ar karagūstekņiem, kas vēl vairāk pasliktināja viņu neapskaužamo stāvokli. Otrā pasaules kara laikā vācu gūstā nonāca ap 5,7 miljoni padomju karavīru un virsnieku, no kuriem 3,3 miljoni (57%) mira no aukstuma, bada, slimībām, smagā darba vai vienkārši tika nogalināti. Traģisks un nežēlīgs bija arī sarkanarmiešu liktenis padomju karagūstekņu nometnēs nacistu okupētajā Latvijā.

Reklāma
Reklāma

Stalag-350 Rīgā

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

1941. gada vasarā Latvijas teritorijā gūstā kritušie sarkanarmieši pakāpeniski tika pārvietoti uz lielajām pilsētām Rīgu, Jelgavu, Daugavpili un Rēzekni. Vasaras beigās šeit sāka pienākt arī pirmie lielie gūstekņu ešeloni no vācu karaspēka ieņemtajiem PSRS apgabaliem, jo Latvijā nonāca armijas grupas “Ziemeļi” (Nord) Igaunijas un Ziemeļkrievijas frontēs gūstā saņemtie karavīri. Padomju karagūstekņi Latvijā tika izvietoti “oflagos” (nometnes sagūstītajiem virsniekiem), “dulagos” (pārsūtīšanas jeb tranzīta, dažkārt arī pagaidu koncentrācijas nometnes), “štalagos” (stacionāras nometnes kareivjiem un seržantiem) un karagūstekņu “lazaretēs”. 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā izveidoja četras lielās karagūstekņu nometnes jeb “štalagus”: Stalag-340 Daugavpilī, Stalag-347 Rēzeknē, Stalag-351 Valkā un Stalag-350 Rīgā. Visām šī nometnēm bija nodaļas dažādās vietās Latvijas provincē, t.sk. Stalag-350 divas lielākās nodaļas jeb apakšnometnes bija izveidotas Jelgavā un Salaspilī.

Saskaņā ar vācu datiem 1941. gada decembrī Stalag-350 Rīgā uzturējās 20 600, Jelgavā 11 700, bet Salaspilī 2400 padomju karagūstekņu. Stalag-350 galvenā nometne atradās Rīgā, Pērnavas ielā 25/29. Tās komandants bija majors Zulcbergers, vēlāk – apakšpulkvedis Jarcebeckis. Sākumā šajā nometnē bija tikai divas bijušās armijas kazarmas, kā arī agrākā virsnieku kluba ēka un staļļi. Tā kā gūstekņu lielākajai daļai nācās dzīvot zem klajas debess, viņi mēģināja izrakt seklas zemnīcas. 1941./1942. gada ziemā ātrumā uzcēla desmit neapkurināmas barakas. Nāras uzslēja pat piecos stāvos, tomēr visiem vietas tāpat nepietika. Stalag-350 ieslodzījuma vietas Rīgā atradās arī dažādu fabriku korpusos K. Barona, K. Valdemāra, Daugav-
grīvas un Bruņinieku ielā, Krustabaznīcas kazarmās un kazarmās Maskavas ielā, Spilves aerodromā, Eksporta ostā, Mežaparkā, Āgenskalnā un citur. Gūstā saņemtos sarkanarmiešus izvietoja un nodarbināja arī Ziepniekkalnā, Šmerlī, Biķernieku mežā, Dreiliņos, Rumbulā, Salaspilī, Šķirotavā, Spilvē un citur.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pērnavas ielas štalagā ieslodzīto karagūstekņu neapskaužamais liktenis ir attēlots arī Vizmas Belševicas autobiogrāfiskajā romānā “Bille dzīvo tālāk” (1996). Tobrīd tikai desmitgadīgā meitene no pretējās mājas loga Grīziņkalnā redzēja Pērnavas ielas karagūstekņu nometnes ainu, kur “plānas sniega mēles laizās gar pelēkām barakām. No skursteņiem nekūp dūmi. Būtu jel kurinājuši, sētas kaktā līdz pašai žoga augšai apputinātu baļķēnu kaudze, krustu šķērsu samesta. Dīvaini, cik ļoti tādi apsniguši baļķēni var izskatīties pēc cilvēkiem. Billei rēgojas basas, zili melnas kājas, kāda dūre vai izplesti pirksti, galvu kunkuļi. Bille skatās uz spocīgajiem baļķēniem un tad ar mutei aizsistu plaukstu iedzen brēcienu atpakaļ. Tie ir cilvēki! Tā ir līķu kaudze līdz pašai žoga augšai!”

Karagūstekņu mirstība laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim bija ļoti liela. Ļoti daudz upuru līdzi paņēma ne tikai bads, bet arī izsituma tīfa epidēmija, kas 1941. gada nogalē izcēlās antisanitāro apstākļu dēļ. Sākotnēji vēl nebija izlemts, ko darīt ar padomju karagūstekņiem, tādēļ stratēģisku apgādes iemeslu dēļ viņiem sāka samazināt pārtikas devas, jo Vācija sev nevajadzīgas personas nevēlējās apgādāt ar pārtiku, un tas galu galā noveda pie masveida karagūstekņu mirstības. Saskaņā ar oficiālajiem datiem visā Ostlandē (nacistu okupētās Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas) 1941. gada novembrī atradās 231 000 karagūstekņu, taču dažu mēnešu laikā to skaits bija samazinājies par vairāk nekā 80 000 cilvēku un 1942. gada 1. februārī bija tikai 149 294 karagūstekņi. Pēc bargās ziemas, kad karagūstekņu nometnēs vidēji dienā mira 100 – 200 cilvēku, gūstā kritušo sarkanarmiešu skaits Latvijas teritorijā sasniedza 59 805 personas un turpināja samazināties ne vairs slikto un nepieņemamo dzīves apstākļu un bada dēļ, bet tamdēļ, ka viņi tika nosūtīti darbos uz Vāciju vai izmantoti citām vajadzībām.