Kultūra

Padomju laiki ir jāaizmirst! Saruna ar Žoržu Siksnu 11


Žoržs Siksna
Žoržs Siksna
Foto – Karīna Miezāja

Populārajam dziedātājam Žoržam Siksnam šogad dubultjubileja – 60 dzīves un 40 darba gadi, un, kā ierasts mūziķiem, svētki tiek svinēti ar koncerttūri, kura sākusies Liepājā, bet noslēgsies tikai rudens pusē.

 

Skatījos, ka jums tūrē ir diezgan daudz koncertu, un domāju – tīri praktiski, kurš to sakārtojis un izvēlējies vietas, jūs pats vai menedžeris?

Ž. Siksna: Šajos jautājumos jāuzticas menedžerim, viņš visu sakārto. Mana vēlme šoreiz bija, lai koncertos spēlētu orķestris – tā ir jauna muzikāla apvienība “Vintāža”, diezgan liels sastāvs, 13 cilvēki – taures, bekvokāls, trīs vijoles. Viņi uz manu 40 darba gadu repertuāru arī var paskatīties citādi, ar jauniešu acīm. Man tas devis daudz jaunu atklājumu. Grupas vadītājs Rihards Bērziņš ļoti interesējas par mūziku, sekojis līdzi Radio fonotēkas ierakstiem, arī 70. un 80. gadu aranžētājiem. Skanējums šoreiz būs līdzīgāks oriģinālajām dziesmām nekā parasti, kad ir mazs sastāvs un nākas knapināties ar mūziķiem.

 

Runājot ar dažādu mākslu pārstāvjiem, esmu dzirdējusi vienu un to pašu – Latvijā ļoti trūkst menedžeru, kuri palīdzētu sakārtot praktiskos jautājumus.

Protams, ir vieglāk, ja izpildītājam nav pašam jāskrien, jāmeklē dziesmas, bet ir menedžeris, kurš to izdara. Man ļoti veicās ar laiku Latvijas Radio. Tā ir bijusi liela laime dzīvot vienā laikā un strādāt kopā ar Raimondu Paulu, Alni Zaķi, Aleksandru Kublinski, Ivaru Birkānu, Uldi Stabulnieku un citiem. Šodien, protams, lielākoties pašam nākas meklēt dziesmas. Daļa latviešu mūziķu, īpaši tas attiecas uz klasisko un džeza mūziku, jau dzīvo pasaules vidē, bet estrādes mūzikai vēl tā nav. Arī Zigmars Liepiņš pēc “Eirovīzijas” atzina, ka mums trūkst producentu.

 

Protams, īpaši svarīgs menedžeris varētu būt jauniem māksliniekiem, lai viņus vispār pamana…

Arī manos gados tas nepieciešams, lai atsvaidzinātu repertuāru, sameklētu jaunos komponistus, skaistas jaunās dziesmas. Protams, arī pats visu laiku esmu sekojis līdzi, orķestri biju jau ievērojis – viņi tikai pirms gadiem četriem nodibinājās un ceļ gaismā arī jaunos mūziķus.

Latvijā menedžera profesija nav populāra – tirgus ir ļoti mazs, un mums jebkurā profesijā, tas nav tikai menedžeriem, bet arī politiķiem, uzņēmējiem, pat daļai mūziķu, ir ļoti liela problēma, ko es saucu par “Jaunā viļņa” fenomenu. Ļoti lielā mērā tā ir Krievijas ietekme, ka jāpelna uzreiz miljoni, multimiljoni. Mūsu biznesmenim nopelnīt tikai miljonu – tas ir gandrīz negods, jo viņi “Jaunajā vilnī” “tusēja” kopā ar krievu oligarhiem, miljardieriem, un tur turīgums sākas no pavisam citiem cipariem. Arī mūzikā tas pats, menedžeriem acis spīd uz lielajiem skaitļiem, nevar iesākt pamazām kā Skandināvijā, vajag uzreiz lielu naudu. Tas ir diezgan bēdīgi, jo viss uzreiz – tā lielā bagātība – nesanāk. To arī Eirovīzijā var redzēt – žūrijā sēdēja puikas, kuri domāja nevis par mūziku, bet gan par lielo naudu, nevis par dziesmas kvalitāti, bet gan – kā šovs izskatīsies uz lielās skatuves. Es pirmo reizi šogad nobalsoju Eirovīzijā…

 

… par ko balsojāt?

Par Portugāli. Man liels prieks, ka uzvarēja skaista melodija, labs teksts. Nu jau šī melodija skan visā Eiropā, ierakstīta arī latviešu valodā, ir pat vairāki varianti angliski. Beidzās ampelēšanās, uzvarēja dziedātājs, kurš tiešām ir dziedātājs, dziesma, ko sacerējusi viņa māsa, kura beigusi nopietnu muzikālās izglītības iestādi – Berklija koledžu ASV, un beidzot Eirovīzijā uzvarējusi dziesma, kuru prieks klausīties. Protams, īpašs prieks, ka tas ir lēnais valsis, jo pēdējos gados estrādē tas dzirdams pārāk reti, kaut arī mums ir bijuši ļoti skaisti lēnie valši – piemēram, Zigmara Liepiņa “Ķiršu lietus”.

Viens no jūsu jubilejas koncertiem notiek Dobelē, vistuvāk jūsu dzimtajai vietai. Vai ar to vēl ir kādas saites?

Jā, es tur beidzu mūzikas skolu, aiz Dobeles, Kroņaucē, dzīvo mans krusttēvs un krustmāte – tā ir liela laime, ka manā vecumā viņi vēl ir dzīvi. Bieži, kad braucu uz Jelgavu, iegriežos arī pie viņiem ciemos un pēc lauku labumiem. Protams, ka viss, kas audzis Latvijā, ir daudz garšīgāks.

 

Kas jums patīk labāk – dziedāšana vai pedagoģija?

Pagaidām dziedāšana, kamēr vēl varu. Mācīt ir grūtāk, vieglāk ir pašam nodziedāt. Jauniešiem koncertos nereti mazliet pietrūkst harismas, drosmes, bet mūzikā vajag drosmi; brīdī, kad jāiet uz skatuves, kautrība jāmet pie malas, jāiedzīvojas, jāsaprot, kā to panākt.

 

Jūs mācīja Leonīds Zahodņiks – tas pats mūzikas pedagogs, kuru ar labu vārdu intervijās piemin Laima Vaikule?

Jā, mēs vienā laikā ar Laimu pie viņa mācījāmies, 1976. gadā.

 

Pieminējāt “Jauno vilni”, pēdējos gados to Jūrmalā nomainījis Vaikules festivāls. Ko domājat par viņas izvēlēto formātu?

Cepuri nost, viņa to ļoti labi, brīnišķīgi dara, un Vaikule ir arī viena no retajiem māksliniekiem, kura prot pati sevi organizēt. Patlaban Dzintaru koncertzālē ir arī ļoti spēcīgi nopietnās mūzikas koncerti, augsta līmeņa atpūtnieki Jūrmalā var baudīt patiešām augstas kvalitātes mūzikas pērles – tikko bija Rikardo Muti, vasarā šeit uzstāsies mūsu pašu Elīna Garanča un Aleksandrs Antoņenko, un rudenī gaidāms kora mūzikas konkurss, ko ļoti augstā līmenī rīko Jānis Ozols. Tie ir izsmalcinātāki koncerti, kuriem diemžēl šobrīd, kā redzu, jo strādāju arī Jūrmalā, trūkst klausītāju. Šobrīd ļoti jūtams, ka Dzintaru koncertzāle organizē tikai ekstra klases koncertus, bet trūkst atbilstošu atpūtnieku.

Atceros, padomju laikos bija periods, kad uz Dzintaru koncertzāli brauca visi labākie PSRS orķestri, vijolnieki, pianisti – tas bija 20. gadsimta 60. gados, kad darbojās kūrorti, dziednīcas, kuros ārstējās ļoti inteliģenta publika – skolotāji, pasniedzēji, zinātnieki. Patlaban Jūrmalā dziednīcu nav, un arī publika ir mainījusies. Iespējams, vajadzētu savest pilsētu vairāk kārtībā, aicināt labākos mediķus, piedāvāt ārstniecības iespējas, vilināt šurp atpūtniekus no tuvākajām valstīm, kaut vai no Skandināvijas, jo vide, gaiss jau Jūrmalā ļoti veselīgs. Tagad ir tikai viens kūrorts Jaunķemeros un viena Krievijai piederoša dziednīca, tāda sajūta, ka Jūrmalas vadība neko nedara, lai šo publiku, veselības tūristus, piesaistītu. Tas jādara ļoti strauji.

 

Jūs pats katru gadu braucat koncertēt uz Vāciju, vai tā ir kāda konkrēta pilsēta?

Jā, tā ir sanācis, pa Ziemassvētku laiku. Man vispār patīk ceļot, arī pa Latviju, manu dzimto Tērveti, man patīk Zemgale, plašums, iekoptie lauki. Mums nupat, 25. maijā, bija koncerts Elejā, var redzēt, kā vide sakopta.

Šo, lūdzu, pasakiet vēlreiz un skaļāk – man joprojām ir paziņas, kuri skumst par padomju laika Latviju. Tagad lauki esot izputināti.

Padomju laiki ir jāaizmirst, nevajag par tiem sapņot. Tas ir tas pats, ja es tagad gribētu lēkāt pa skatuvi tāpat kā 20 gadu vecumā – tas būtu smieklīgi un skumji, nepieņemami gan man, gan skatītājiem. Jātiek ārā no tiem padomju laikiem. Man tad bija laime tikt arī mazliet ārpus Padomju Savienības un salīdzināt piebāzto, nolaisto Maskavu ar jebkuru sakārtotu, glītu Skandināvijas vai Vācijas pilsētu, vai arī Tokiju Japānā, kur daudz vairāk iedzīvotāju nekā Maskavā un valda kārtība. Man patīk sakoptība, un tagad, braucot pa Zemgali, redzu: lauki sakārtoti, nav sliktāk kā Rietumos. Es varu runāt kā laucinieks. Jā, pats bērnībā dzīvoju Tērvetē, bagātā kolhozā, tur bija kārtīgi lauki, jo bija enerģisks priekšnieks, lika tos uzart līdz pašai maliņai un visu kārtīgi apsaimniekoja. Bet turpat pāri ceļam bija sovhozs, kur viss bija nolaists. Tagad tā vairs nav. Ir gan cita lieta, ka sāk pietrūkt zemes un tā ir ļoti dārga – esmu runājis ar pazīstamiem zemniekiem Elejas pusē. Nesen nobraucām pa manām bērnības vietām – jā, pašā Leišmalē ir mazliet skumjāk, bet mans skolasbiedrs tur nopircis zemi, tagad viņam gan nav tā pie mājas, jābrauc 20 līdz 30 kilometru, taču viss ir sakopts, un viņi var pelnīt. Man vienmēr ir liels prieks par latviešu zemniekiem, kuri prot pelnīt ar lauksaimniecību. Tāpat kā mans skolasbiedrs Valters Bruss – biju aizgājis uz viņa restorānu Tērvetē: ekstra līmenis, tāda nav pat visur Rīgā.

 

Ko jūs sev vēlētos dzimšanas dienā?

Veselību – tas jau skan ļoti labi vienmēr. Māksliniekam vienmēr gribas arī labus koncertus, bet tie iespējami, ja ir jaunas, skaistas dziesmas. Tāpēc gribētos satikt kādu jaunu komponistu, kurš var uzrakstīt ko skaistu. Tiešām, šī Eirovīzija deva cerību, ka vēl joprojām pasaulē ir komponisti, kas var uzrakstīt ļoti skaistas melodijas. Ka šāda mūzika vēl nav zudusi, ka ir pieprasījums pēc tās.

LA.lv