Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
13. februāris, 2015
Drukāt

Juris Ciganovs: Grupa “Dzīvā atmiņa” grib veidot LPSR apjūsmojošu muzeju (40)

Foto - LETAFoto - LETA

“Jūsu Latvija nekas nebija, tā grima nabadzībā, ar sajūsmu sagaidīja Ulmaņa nomešanu un sarkanās armijas ienākšanu. Mūsu Padomju Latvija bija augsti attīstīta, industriāla zeme ar daudzām rūpnīcām un vispārējo augsto dzīves līmeni.” Tā spriež kāda ļaužu grupa ar nosaukumu “Dzīvā atmiņa”, kuru vada tehnisko zinātņu doktors Vladimirs Šilins. Šādi spriedelējumi jau nav nekas jauns, un daudzās Bolderājas vai Pļavnieku virtuvēs pie kādas stiprāka dzēriena glāzītes tā runājam vīrus un sievas var sastapt bieži. Šeit lieta ir drusku citāda – iepriekš minētā entuziastu grupa, padomju nostalģijas mocīta, vēlas uztaisīt ne vairāk ne mazāk, bet muzeju. Mūsdienu Latvijas Republikā atšķirībā no tiem pašiem padomju “laimes gadiem” tādu lietu kā muzejs taisīt nav liegts nevienam. Sagāz šķūnītī vecus bleķus, saroc tuvākajā mežā abu pasaules karu sarūsējušos ieročus, atrodi dažas vecas veļasmašīnas “Rīga – 8” un, raugi, muzejs gatavs. Nevajag ne izglītību, ne akreditāciju, ne kādu zinātnisku koncepciju… Vulgarizēju? Iespējams.

Bet nu par minēto “Dzīvo atmiņu”. Tātad šie cilvēki aktīvi vācot dokumentālas un materiālas liecības par pēckara padomju dzīves celtniecību Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šajā republikā viss esot bijis labi – rūpnīcas augušas kā sēnes pēc lietus, šajās rūpnīcās no visas plašās Padomju Savienības vesti strādāt augsti intelektuāli tehniskie inteliģenti, kuri vispār esot pēckara laiku varoņi, jo tieši viņi atjaunojuši karā sagrauto Latviju, veduši uz šejieni modernas tehnoloģijas, kuras ieviestas ražošanā, lai “Padomju Latvija zeltu un plauktu”. Ulmaņa laiki Latvijā? Nu bija tādi… Parasti tos attēlojot rožainus, bet patiesībā lielākā daļa zemnieku bijuši nabagi un varējuši atviegloti uzelpot tikai tad, kad šo zemi ar savu klātesamību aplaimojusi padomju vara. Jā, un vēl – pēc padomju laika beigām viss labais, protams, tika sagrauts…

Jaunā, potenciālā “muzeja” veidotāji sola izvairīties no vispārinājumiem un padomju laika idealizācijas. Tomēr liekas, ka šī mūsu valsts krievvalodīgajos plašsaziņas līdzekļos izklāstītā entuziastu grupas “Dzīvā atmiņa” topošā muzeja koncepcija tā vien mudž no vispārinājumiem un padomju laika klišejām. Latvija pirms padomju varas – tas bija slikti, padomju vara – tas bija labi, tagadēja Latvija – protams, slikti. Atkāpes nav pieļaujamas… Padomju laikos, protams, bija lēta desa un elektrība bezmaz vai par velti, tomēr padomju okupācija Latvijā – mūsu ekonomiku kropļojošu, nevienam īsti nevajadzīgu rūpniecības monstru mākslīga “iedēstīšana” Latvijas zemē, milzīgi migrantu – lumpeņu – bari no Iekškrievijas, tradicionālās lauksaimniecības sistēmas likvidācija, represijas pret citādi domājošajiem, tukši veikalu plaukti, “blats”, faktiska latviešu valodas ignorance visos valsts varas līmeņos… Vai vēl turpināt? Vulgarizēju? Šoreiz laikam gan ne…

Pievienot komentāru

Komentāri (40)

  1. dziivie mironji 😀

  2. Dzīvot jau dzivoja, kur tu liksies, bet pie vecā Ulmanīša gan bijis nesalīdzināmi labāk.

  3. Tas ir nepiedodami, ka līdz pat šim laikam nav ne ekonomiski, ne politiski izanalizēta bijusī socialistiskā sistēma no mūsu politiķu, vēsturnieku un ekonomistu puses. Tieši šādu zinātnisku secinājumu kopuma trūkums DOD PAMATU dažādām ideoloģiskām spekulācijām, arī dažādiem “dzīvās atmiņas” muzeju rīkotājiem, jo robi un tukšumi ideoloģijā tukši nepaliek, tie vienmēr tiek aizpildīti ar viltus patiesībām vai meliem. Mums ir vesela vēsturnieku un ekonomistu armija, pētnieku institūti, bet tiklīdz jāpēta un jāsaliek pa plauktiem iepriekšējā politiskā un ekonomiskā sistēma KOPUMĀ, tā visi vai nu klusē vai pēta kādu atsevišķu jautājumu, izvairoties no kopēja vērtējuma un sistēmiskiem vispārinājumiem. Tajā pat laikā mūsu ideoloģiskie pretinieki nemaz neguļ un veikli izmanto šo tukšumu.

  4. jā, tie „padomju laiki” vai, citiem vārdiem sakot, tie 50 padomju okupācijas gadi nedrīkst palikt kā „baltais plankums” Latvijas vēsturē. Un kāpēc tas tā ir noticis, un vēl šodien nav atvērti „čekas maisi” – tā kā tas noticis Lietuvā un Igaunijā?
    Šķiet, ka patiesība nav bijusi patīkama lielai post-padomju varas daļai, vai pareizāk sakot – pie varas palikušajiem padomju režīma politiskajiem avantūristiem.
    Bet fakti nav no vēstures izdzēšami; Latvijas okupācija ir bijusi un okupācijas sekas – palikušas; tās mūs pašreiz apdraud un iespēju robežās ir likvidējamas.
    Ne „zaļo cilvēciņu” vai kārtējo „atbrīvotāju” parādīšanās simptomi nav mums jāsagaida; jāmazina ir apdraudējuma cēloņi!

  5. ?????!!!!
    Vai tiešām lielākā daļa kas šeit raksta komentārus ir slimi latvieši vai vienkārši troļļi???

  6. LPSR prese par ulmaņlaikiem rakstīja sliktu vai neko; tāpat tagad ir ar padomiju. Laiki, saproties, mainās; tikumi nē….

  7. “Endziņš: «Ekonomikas izrāviens» joprojām ir tikai saukļa līmenī.” LETA,2014. gada 31. decembrī.
    – Bija jau bāleliņi-daiļrunātāji i pirmskara Latvijā, i LPSR, ir šodienas “brīvajā un neatkarīgajā” – , diemžēl, bet fakts jāatzīst – darītāju ar katru dienu vairāk nepaliek. Ciganova kunga kārtējo reizi apliecina, ka “Latvijas vēstures zinātne atrodas kritiskā stāvoklī” (Latvijas vēstures zinātnes apburtais aplis. LVportalsLV)
    Briest kārtējā “mērīšanās ar krāniņiem”…..

  8. Atbilde jāprasa tiem āžiem,kuri pieteicas par dārzniekiem un tiem,kuri ar barikāžu un Omona palīdzību šos āžus pielīmēja dārznieku amatā.Šie āži tagad grib apklusinat tos,kuri saprot ka āžu veikums dārznieka amatā ir atbilstošs viņu spējam un nekādi nav salīdzinams ar pirmskara Latvijas un okupācijas perioda uzrāvienu.Kāpostu lauks ir āžu bara izmīdīts un piespirinats un āži paši bārdas iesmaržinajuši līksmi lēka blēj sajūsmā par savu veikumu.

  9. Turpiniet, Ciganova kung’ – pastāstiet par sasniegto 4.maija repubļikā priHvatizācijas laikā, kad tika sagrauti
    “nevienam nevajadzīgie rūpniecības monstri”:
    “Ilmārs, kas ir bijis ražošanas apvienības “VEF” vadošais konstruktors, joprojām nesaprot, kāpēc tas bija jālikvidē. “”VEF” bija Baltijas valstu jaunākās tehnoloģijas, inovāciju, ekonomikas flagmanis! Tagad tur ir piecas bankas, lielveikals “Domina” un izpriecu klubs “Godvil” – tieši radiomontāžas ceha korpusā ar augsto torni un kādreiz tik cēli lepno un tumsā izgaismoto uzrakstu “VEF”. Nesaprotu, kāpēc mēs valstī necenšamies attīstīt ražošanu, bet tikai patērējam un grim­stam nabadzībā? Kāpēc ulmaņlaikos, vērtējot ekonomisko attīstību, mēs bijām Eiropas valstu pirmajā trijniekā, bet tagad esam priekšpēdējie?” viņš jautā un pats atbild: “Manuprāt, valstij trūkst stingras, tautsaimniecības attīstībā ieinteresētas vadības.”
    Ilmārs Krūss:”Ar atmiņām par VEF” (LA,28.12.2012)

  10. Šiliņš ir kārtējais krievnacists, kas kā uts lien iekšā latviskajā telpā.

  11. ” Latvijā nemācās, nestrādā un neapgūst amatu apmēram 36 tūkstoši jauniešu.” (LA,20.12.2013.)
    ================================================================
    Lai tak taisa muzeju un vēsturi “groza” – tikai Padomju Latvijas imidžu sabojās. Vislabākā vieta “dzīvās atmiņas” muzeju varētu būt Kr.Barona ielā 12, tai Benjamiņa namā, kur LTF tika dibināts, kur “gaisa pilis” tika celtas par dzīvi pēc Rietumu demokrātijas un kapitālisma sistēmas ieviešanas:
    “Tobrīd, 1990.gada 4.maijā, deviņi no desmit latviešiem cerēja, ka neatkarība pati par sevi atrisinās visas problēmas.” Aivars Kļavis,rakstnieks (4.maija brīvības un neatkarības sajūsma. Kur tā pazaudēta? LVportalsLV)

  12. “Traģiski. Latvijas jauniešiem marihuāna kļuvusi par normu.” LETA,2015. gada 27. janvārī.
    ================================================================
    <Gunča un ciganovieši var būt mierīgi, "mīlīši", kas Rietumu vērtības bauda – tie vairs nekur neatgriezīsies, lai cik te viņus neaicinātu:"Vispirms ir jāatgriežas pie pamatvērtībām, kas arvien mazāk tiek ievērotas. Dievs, daba, darbs, ģimene, valsts, valoda. Bez tām vienkārši nav iespējams dzīvot. To es jums saku savu 88 gadu kalna galā.
    Diemžēl lauki – mūsu pamats – ir iznīcināts." Lidija Lasmane-Doroņina: mums jāatgriežas pie pamatvērtībām un vienmēr jābūt nomodā (LVportalsLV)

  13. Viena laba lieta padomjlaikos patiešām bija – nevienu nelaida strādāt laukā Īrijā (un palikt) un visi bija spiesti strādāt kādā laukā tepat savā zemē. Tiesa, diemžēl ne jau nu gluži savā laukā. Tagad lauks varbūt arī ir savs, bet visdrīzāk aizaudzis.
    Bet citādāk? Es jau saprotu, ka veselām paaudzēm tajā laikmetā pagāja jaunība un negribās to saistīt tikai ar stāvēšanu rindā pēc piena pusstundu pirms veikala atvēršanas, vai lieliskajiem melnajiem treniņtērpiem skolas fizkultūras stundās. Bet, mīlīši, kas tagad sākuši apjūsmot tos padomjlaikus – vai jūs tik tiešām gribētu tajā nožēlojamajā vidē atgriezties (es pat nerunāju par tādām lietām kā jebkāda veida brīvību)? Ja tiešām gribētu, tad atliek tikai atgādināt, ka dažas vietas pasaulē vēl kaut ko līdzīgu spēj nodrošināt.
    Muzejs ir viena lieta, pret to man iebildumu nav, bet reālās ainas apzināta sagrozīšana, mērķējot uz paaudzēm, kas tos padomjlaikus nav pieredzējuši un neko tādu pat nevar iedomāties… nu pret to es iebilstu gan 🙂

    • Bet kolonistus gan mudinaja Atbildēt

      Lai tie ieplust Latvija un lai te notiktos neizbegama parkrievosanas.

    • Kādas muļķības, ka nelaida laukā strādāt. Ir vesels bars ar latviešiem, kas devās strādāt uz Krieviju un tur arī palika dzīvot. Bija arī tādi kas devās uz citām soc valstīm – piemēram Bulgāriju. Tiesa gan tas viss notika Krievijas impērijas pārkrievošanas garā – Latvijā ieplūda nenormāli daudz cilvēki. Un var no vienas puses saprast, ka šie no savas sādžas ieradās rietumeiropas nostūrī un nolēma pavadīt vecumdienas un nemaz negribēja doties atpakaļ.

  14. Galvenais 4.maija repubļikas laikā sasniegtais, kas, diemžēl, atmetis sabiedrību >100 gadus senā vēsturē:
    “Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību,……” Vita Matīsa, Docteur e Sciences Politiques Université de Genève (UNIGE). Vērtību krīze skolā un sabiedrībā. Skolotāju kongress 2009.

  15. Galvenais padlaiku ieguvums bija tas, ka
    – nebija bezdarba, nebija patversmes ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem, nebija zupas virtuves nabagiem, nebija tik liela iedzīvotāju mirstība (~28 000 gadā!) kā tas ir tagad!
    – Bet bija – visiem cilvēkiem darbs, bija bezmaksas izglītība, arī augstskolās, bija bezmaksas medicīna slimnīcās, poliklīnikās.

  16. Varēja būt Ostlande, taču, ak, vai – “aplauzās” nacisti un viņu līdzskrējēji. Ar cieņas pilnu attieksmi pret pagātni – pret tiem cilvēkiem, kas pēc 1945.g.9.maija spēja sagrauto Latviju atjaunot un attīstīt:
    ” Man liekas, tas bija ļoti svarīgi, ka Padomju Latvija nekļuva par Ostlandi, kā tas bija iecerēts Hitlera okupācijas laikā. Ka mums tomēr bija sava – kāda ar ne, tomēr sava – atribūtika, ka notika mācības latviešu valodā, ka bija kaut tas sarkani viļņotais, tomēr savs karogs, – ka tomēr bija savi formāli suverenitātes elementi. Un ka tika paturēta Konstitūcijā ierakstītā tiesība izstāties no impērijas, no PSRS sastāva. Tāpēc es tomēr šo laikmetu pilnīgi nenorakstītu. Jo tur bija ne tikai represijas, ne tikai trūkumi, bet arī dažas pozitīvas iezīmes, kas ļāva kaut zem ledus, kaut pagrīdē turpināt mūsu nācijas eksistenci.”
    “Latvieši ar savu sīkstumu izķepurosies”. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu (LA,27.11.2014.0

    • Ostlandes un LPSR liktens Atbildēt

      Bija viens un tas pats…. latviesu tautas asimilacija un eventuela iznidesana. Pie vaciesiem atrak, pie krieviem pakapeniski bet tik pat apzinat gan lenak. Nav jau uzreiz jaizvar uz vietas…. To dara lenam, mazak pretestiba un tas viss liekas gluzi dabiski… Gluzi ka ar lenu noindesanu.

    • Nu neesi tu naivs, izlikties par naivu var tikai miera apstākļos. Padomju Latvija bija kā viens no aizmidzināšanas veidiem, kad viss ir gandrīz labi, ja neraugās uz pasauli kopumā. Dikti nadzīgs esi te, kā sacīt, kāpostu zupa nāk no turienes un eiropeiskā domāšana nav tikai sliktais šodien. Par to nav vērts diskutēt. Slikti ir tas, ka Padomju varas cilvēki joprojām nav beiguši valdīt pār sabiedrības prātiem. Un kamēr tā būs, tā arī domās, ka Padomju vara ir kaut kas labs.

  17. “Jūsu Latvija nekas nebija, tā grima nabadzībā, ar sajūsmu sagaidīja Ulmaņa nomešanu un sarkanās armijas ienākšanu. Mūsu Padomju Latvija bija augsti attīstīta, industriāla zeme ar daudzām rūpnīcām un vispārējo augsto dzīves līmeni.” Tā spriež kāda ļaužu grupa ar nosaukumu “Dzīvā atmiņa”, kuru vada tehnisko zinātņu doktors Vladimirs Šilins.
    ———————————————–
    1) Ar KO citu kritizētājs Juris Ciganovs ir LABĀKS par tehnisko zinātņu doktoru Vladimiru Šilinu?
    2) KĀPĒC “Dzīvo atmiņu” cilvēki nedrīkstētu (vai tāpēc, ka kaut kādam tur Ciganovam riebjas?) aktīvi vākt dokumentālas un materiālas liecības par pēckara padomju dzīves celtniecību Latvijas PSR?
    3) Latvijā ir DEMOKRĀTIJA un tāpēc nesaskatu neko pretlikumīgu, ka kādas organizācijas pārstāvji vēlas atsvaidzināt ar VĒSTURISKĀM liecībām vienu no periodiem (1945-1995) mīļotās Latvijas vēsturē!

  18. Kas notika ar Latvijas vistam Atbildēt

    Tajos jaukajos laimibas gados? Kakli un kajugali pasiem ko graust…. Viss parejais pa vidu prom uz Lielo Teviju! Paldies!

  19. Pārāk primitīvi un vienkāršoti salīdzinājumi. Ja runājam par veļas mašīnu un desām,tiešām ,,Rīga -8,,bija aizvēsturisks verķis mūsdienu skatījumā,bet ,,Straumes,, sulu spiede man kalpo vēl tagad un izspiest var visu sākot ar āboliem un beidzot ar kartupeļiem,kafijas maļamās dzirnaviņas bija lieliskas,arī ledusskapis ,,Snaiga,, nokalpoja 30 gadus,tagadējie labi ja iztur garantijas laiku.Desas toreiz dabūt bija veiksme,ja gadījās nopirkt ,tad zināju ka tur bija gaļa, bet ,,doktora,, desa bija delikatese. Tagad desas nepērku,negribu noindēties.Tagad pat ir teiciens labāk nezināt kā taisa desas un politiku.

    • Dabūt desu bija liela veiksme.bet arī pēc kauliem bija garās rindās jāstāv.Iztāvot rindu varēji pirkt tikai 1/2 vai 1 kg.Rūpnīcas atvēra un ieveda to varzu,kuri tagad ir” apspiesti”.Bija jāieved ne tikai strādnieki,bet arī izejvielas.Latviešiem bija 20-30 gadus jāgaida rindā uz dzīvokli,jo tos tūlīt deva iebraucējiem.Pat kopmīnēs vietējos neņēma. Lai tagad daudz ko vēlētos mainīt,bet krievu laikus atpakaļ var vēlēties tikai tāds ,kurš tos nav piedzīvojis vai arī ar galvu kādas problēmas.

      • 1977.g. pārcēlos no pilsētas uz laukiem.Kolhozā saņēmu 4 istabu dzīvokli ar visām ērtībām,vēlāk varēja arī pārcelties uz līvānu tipa mājiņām.Gaļu un pienu strādājošiem pārdeva par pašizmaksu.Varēja turēt arī paligsaimniecību,ko daudzi arī izmantoja.Gada beigās par darba rezultatiem izmaksāja prēmijas līdz 6 darbu algu apmēram.Ziemas mēnešos ar saimniecības autobusu veda uz teātra izrādēm Rīgā.Lopu turēšanas fermas bija mehanizētas,neviens ar tačku govju mēslus ārā nestūma,ka to tagad dara vairums slaucamo govju turētāji .

        • Ko nepaliki tajā idillē? Vai tas nebija kādā nomalē, kur, lai vispār kāds brauktu, piesolīja labu algu? Mašīnu nevarēji tomēr nopirkt ka veda ar autobusu? Kādēļ tev piens par pašizmaksu, bet man nē? U.t.t.

          • Vai tad pilnīgai laimei galvenais ir mašīnas iegāde? Tolaik taču lērums autobusu par kapeikām kursēja no pilsētām vai līdz katrai sādžai. Tagad 380 sādžas vai ciemi izzuduši no LV kartes. Tagad labi, ja 2 x nedēļā kāds autobuss aizvizina līdz pagasta centram. Tādā Sēlpilī bērni uz skolu ceļas 5:30, tad iet kājām 4 – 6 km līdz lielā ceļa pieturai, kur kursē garāmbraucošie satiksmes autobusi, lai tiktu līdz blakus pagasta skolai. Sēlpilī skolu likvidēja tā nu mokās …
            Galvenais padlaiku ieguvums bija tas, ka
            – nebija bezdarba, nebija patversmes ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem, nebija zupas virtuves nabagiem, nebija tik liela iedzīvotāju mirstība (~28 000 gadā!) kā tas ir tagad!
            – Bet bija – visiem cilvēkiem darbs, bija bezmaksas izglītība augstskolās, bija bezmaksas medicīna slimnīcās poliklīnikās.

          • Tagad pensionāra

            Mašīnu nopirku gan,Moskviču M406,laiku variants ar benzīnu A76,litrs benzina maksāja 14 kapeikas.
            Kādēļ man pensionāram tagad par sabiedrisko transportu jāmaksā pilna cena,bet Rīgā pensionārs brauc par velti?Toreiz tramvaja biļete maksāja 3 kap.,bet autobusā 5 kap.

          • nostaļģija?->???

            Es PSRS laikā gāju uz skolu tos 6km līdz autobusam. Arī PSRS laikā gāju līdz vecvecākiem ar kājām 14km, jo autobuss kursēja tikai 2x dienā. Un tas tikai 100km atālumā no Rīgas.
            Par bezdarbniekiem nav tiesa – PSRS laikā bija cilvēki kas pat uz darbu negāja un tāpat bija brīži kad jāsitas ar algu, kura knapi pietika.
            Mirstība visos laikos ir 100% Visi kas piedzimst – nomirs. Mūsdienu problēma ir zema dzimstība, ne jau – augsta mirstība… doh. Vai jūs sataisījušies bezgalīgi ilgi dzīvot?
            Bezmaksas medicīnas pazušana no Latvijas ir problēma, pie tam absolūti nesaprotama, jo ilgtermiņā cilvēki, kuri nespēj izārstēties(īpaši ja nav tam naudas) neko labu valstij nespēj dot un valsts zaudē.

            Vispār, salīdzināt PSRS nav īpaši liela jēga – jūs variet atjaunot PSRS, arī gulagus, čeku un uz bada robežas balansējošu ekonomiku, bet autobusā tāpat par 5 kapeikām nebrauksiet, elektrība jums maksās tik cik maksā. kas attiecas uz vairošanos, tad jau ar PSRS laikiem sievietēm tik ļoti tika sap!stas smadzenes ar emancipāciju, ka cerēt uz kaut kādu matrimonijas dzirksti nav nekāda jēga, jo jau tajos laikos reti kurai gribējās dzemdēt vairāk par 1-2 bērniem. Tā bija jaunā norma. Arī mūsdienu Krievijā ir novērojama tā pati aina – dzimstība ir tikai musulmaņu vidū Kaukāzā un citur un vēl arī citā nekrievu tautām, kas pārtiek no dabas un viņiem -50C ir pārziemojama temperatūra. Ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā krievu vidū ir novērojama augsta mirstība(c).

        • to > Tagad pensionāram Atbildēt

          Tā bija labākajās padomju saimniecībās (kolhozos retāk!), kuru vadītājos bija gudri- LLU Jelgavā skoloti lauksaimniecības speciālisti, kā piemēram, ‘”Druva” Saldus pievārtē, kur joprojām(!!!) darbojas gan govju un cūku fermas, gan saldējuma ražotne, gan cilvēki dzīvo tolaik celtās daudzstāvu mājās, gan bērni mācās tolaik celtā vidusskolā…

        • PSRS laikos BIJA LABI Latvijā? HA HA HA :)))

          Latvijā 30tajos gados ražoja radio ar plastmasas korpusiem – PSRS šo zinātnes sasniegumu atkārtoja tikai 60tajos.

          Šie ir tie labumi:
          – 2x naudas maiņa, kad pazuda visi iekrājumi visiem visā PSRS
          – maizi Latvijā pierobežas iedzīvotāji pirka Lietuvā, jo Latvijā nebija – bija tādi laiki. PSRS kaut cik normāla dzīve sākās ap 60tajiem – līdz tam bija bada laiki.
          Latvijas PSRS ražotos pārtikas produktus varēja nopirkt Maskavā – Latvijā to iegūšana bija problemātiska.
          Labākās kurpes PSRS cilvēkam bija čehu ražojuma – vācu un arī vācu kopražojuma apavi parastiem šņobeļiem nespīdēja, ja jums nebija BLATS
          Piektienās vajadzēja stāvēt rindā lai dabūtu gaļu vai desu, kad to IEVEDA 😀 Man ir “jaukas” atmiņas par šo laiku, kad rindu vajadzēja ieņemt un dalīt ar kašķīgām pensionārēm, kas bija tik laimīgas PSRS, ka bija gatavas noēst otru cilvēku, ja tas paņēma kaut ko virs normas… 😀 Un pārdevēju sejas – tādas bija tikai PSRS. Tagad tādu reti kurās vietās ir – tāda valdonības dvesma un vara pār pircēju.
          PSRS tualetes papīra vietā labāk bija lietot avīzes – vismaz bija garantija, ka pirksts neizspiedīsies cauri 😀
          Privātais auto bija brīnums, kuru nopirkt uzreiz, kad bija nauda, nebija iespējams – bija jāstāv rindā… 😀 jums tagad ir jāstāv rindā pēc ekskluzīva jaunākā autiņa, bet ne jau pēc moskviča

          Var turpināt vēl… visi tie cilvēki kam PSRS laikā bija jaunība un zāle bija zaļāka un tagad ir senili, var arī atcerēties to laiku sliktās puses… pietiek ja kāds pensionārs sāk žēloties, tad pārējie korī pakaļ. Viņus var tikai nosaukt par cilvēkiem-idiotiem, kas iestrēguši pagātnē.

          Vēl senāk bija vēl labāk – cilvēku nebija nemaz un tie laiki visiem Staļina mīļiem patiktu: nav cilvēka – nav problēmas.

    • Cik vērti mēs būsim, ja noliegsim paši savu jaunību?

  20. Tadam muzejam butu Stura Majas pagrabos. Tur tadas vesturiskas telpas piemerotai pieminai.

  21. Atmiņu rosināšanai Atbildēt

    Šajā muzejā vēl tikai atvērt bufeti ar 100 gramiem un sviestmaizi ar ķilavām!

    • Tā nemaz nav tik slikta doma. Apskatot vēsturiskos eksponātus muzejā, varētu piestāt arī bufetē, kur nobaudīt ķilavmaizi ar 100 gramiem vai pīrādziņus (Rīgā vai uz katra stūra reiz bija!) ar dažādiem pildījumiem un melno tēju graņonkā!

Draugiem Facebook Twitter Google+