Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
18. decembris, 2013
Drukāt

Padomju Latvijas ekonomika bija nolemta
 (4)

Foto - LETAFoto - LETA

Liela daļa sabiedrības joprojām dzīvo mītos un stereotipos par padomju Latvijas ”attīstīto rūpniecību” un iemesliem, kamdēļ tā 90. gados sabruka, – šāds viedoklis vairākkārt izskanēja aizvadītās nedēļas beigās, 13. decembrī, Kongresu namā sarīkotajā konferencē ”Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atjaunošanas”.

Pasākumu organizēja Ministru kabineta komisija ”PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai”, kā arī tās ”sabiedriskais” spārns Latvijas Okupācijas izpētes biedrība (LOIB). Konferences atklāšanā runāja tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kā arī Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. Ministrs uzsvēra, ka viss ar Latvijas okupāciju saistītais vēl jo­projām ir aktuāls un sāpīgs, tomēr bieži diskusijas ir balstītas emocijās, nevis konkrētos faktos un skaitļos. ”Bieži nākas dzirdēt argumentus, ka nevajag rakņāties pagātnē, ka jāskatās nākotnē. Atļaušos tam nepiekrist. Kamēr netiks noslēgti rēķini ar pagātni, tikmēr nevarēsim pilnvērtīgi skatīties nākotnē. Saskaņa, sadraudzība, sabiedrības attīstība nav iespējamas uz melu pamata,” aizrādīja Bordāns. Viņš tāpat vērsa uzmanību uz to, ka ne jau visus padomju režīma nodarījumus ir iespējams izteikt naudā, režīms ir atstājis sekas vairāku paaudžu domāšanā un uzvedībā un daudzas mūsdienu problēmas un negācijas sakņojas ”padomju domāšanas mantojumā”.

Savukārt komisijas vadītājs Jānis Tomels, pamatojot konferences nepieciešamību, sacīja, ka padomju Latvijas ”attīstītās rūpniecības” cildinātājiem vajadzētu vispirms paraudzīties uz attīstīto pirmskara Latvijas rūpniecību, salīdzināt un padomāt, vai padomju tipa lielrūpniecība atjaunotās neatkarīgās valsts apstākļos maz bija iespējama. Ar šo tēzi sasaucās arī ekonomista Viestura Paula Karnupa referāts – ieskats Latvijas rūpniecības struktūrā pirms Pirmā pasaules kara un ražošanas izmaiņās neatkarīgajā Latvijā. Protams, ka atjaunot 1913. gada līmeni, kad dominēja smagā rūpniecība, arī tad nebija ne iespējams, ne arī nepieciešams. Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijas rūpniecība 80% apjomā strādāja Krievijas impērijas labā, kamēr pēc kara koncentrējās pārsvarā uz iekšējo tirgu.

Sabiedrības interese par padomju laiku Latvijā un to, kas notika pēc tam, ir liela. Konferences gaitā tika vairākkārt aizrādīts, ka ikdienā, prātojot par pēc 1990. gada ”sagrauto rūpniecību”, cilvēki bieži neiedomājas, ka 80 – 90% gadījumu šīs rūpnīcas bija padomju militārā kompleksa daļa. Ārpus tā tās nespēja ne attīstīties, ne pastāvēt. VEF līdz 80% apjomam bija militārais pasūtījums. Pat uzņēmumi, kas nodarbojās ar šķietami absolūti civilām lietām, kā, piemēram, maizes ceptuves vai veļas mazgātavas, pildīja savu daļu okupācijas karaspēka apkalpošanā un uzturēšanā.

PSRS donori


Vidzemes Augstskolas rektora, ekonomikas vēsturnieka Gata Krūmiņa uzstāšanās bija veltīta 1945. – 1959. gadā Latvijas teritorijā izdarīto ieņēmumu sadalījumam starp Latvijas PSR un PSRS budžetu, kā arī militāro izdevumu īpatsvaram te dislocēto padomju armijas daļu uzturēšanai LPSR budžetā. Izmantojot PSRS bankas republikāniskās nodaļas un LPSR Finanšu ministrijas dokumentus, Krūmiņš demonstrēja, ka Latvijas PSR Padomju Savienībā bijusi donors, jo ieskaitījumi kopējā budžetā bija lielāki, nekā no Maskavas saņēma atpakaļ. ”Budžeta norēķini neapstiprina to, ko mums mēģināja propagandēt, ka tautsaimniecības atjaunošana pēckara gados notikusi par kaut kādiem līdzekļiem no malas. Tā bija mūsu pašu nauda, kas vispirms aizceļoja uz Maskavu un tad nāca atpakaļ, bet mazāka. Faktiski Latvija pēckara gados palīdzēja attīstīt citus PSRS reģionus,” uzsvēra Krūmiņš. Interesanti, ka izdevumi PSRS armijas uzturēšanai LPSR budžetā bija paslēpti sadaļā ”sociālkulturāliem mērķiem”.

Jānis Blaubergs, kurš laikā no 1949. līdz 1962. gadam strādāja VEF slepenajās ražošanas struktūrās, stāstīja par militāro disciplīnu tajās, pieminot, ka viens no pirmo gadu uzdevumiem bijis izslīpēt no detaļām uzrakstu ”Made in Latvia”, lai to aizstātu ar ”Made in USSR”. Pēc Blauberga kunga domām, ražošanas daļas militarizācija morāli un profesionāli degradējusi agrākos VEF augsta līmeņa speciālistus, kas bija pakļauti pastiprinātai ideoloģiskai ”audzināšanai”. Stāstītājs lēsa, ka viņa darba gados VEF slepenajos cehos strādājis aptuveni tūkstotis cilvēku.

PSRS militārās vēstures pētnieks un vairāku grāmatu autors Ilgonis Upmalis klātesošajiem atgādināja, ka Latvijas PSR pastāvēja 176 rūpnīcas, kurās militārais pasūtījums veidoja 10 – 100%. Piemēram, tādas ražotnes kā ”Biolar”, ”Komutators”, ”Alfa”, ”Valmieras stiklašķiedra” tika dibinātas galvenokārt tikai militāru apsvērumu dēļ. Militārā specializācija garantēja pasūtījumus, labu samaksu un to, ka laiku pa laikam ražotnes modernizēja ar Rietumos iepirktām iekārtām. Augsti kvalificēti konstruktori un inženieri bieži vien nemaz nezināja un neinteresējās, kur viņu izgudrojumi tiek izmantoti, jo priecājās par sadzīviskām privilēģijām, ko sniedza darbs militārajos projektos. Tomēr nevar sacīt, ka militārā pasūtījuma zaudējums iznīcināja visas rūpnīcas, kas tā labā strādāja. Paradoksāli, ka izdzīvot izdevās dažai labai tīri militārai rūpnīcai, bet sabruka civilie uzņēmumi ar lielu militāro pasūtījumu īpatsvaru. Tā bijusī kāpurķēžu tehnikas remontrūpnīca veiksmīgi pārtapa piekabju ražotājā ”Russo–Balt”. ”Sabruka civilās rūpnīcas, kuru vadītāji nevarēja, negribēja vai neprata pielāgoties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Tātad militārrūpnieciskā kompleksa darbības pārtraukums bija tikai viens no apstākļiem, kas sagrāva Latvijas tautsaimniecisko sistēmu,” secināja Upmalis.

Demogrāfe Pārsla Eglīte uzstājoties minēja, ka PSRS Valsts plāna projektā 1960. – 1980. gadiem rūpniecībā strādājošo skaits uz mehāniskā pieauguma rēķina no citām republikām bija paredzēts 100 tūkstošu apmērā, taču reāli šis pieaugums izrādījās vairāk nekā divreiz lielāks. Migrācijas un rūpniecības attīstības sekas bija tādas, ka, atmodai sākoties, Latvijā tikai 52% iedzīvotāju bija latvieši.

Sākot no jauna


Sabiedrība, LPSR rūpnīcu sabrukuma cēloņus skaidrojot, parasti aprobežojas ar to, ka vainīgs Godmanis vai nez no kurienes nākuši ”laupītāji” un ”izzadzēji”. Ekonomists Uldis Osis aicināja padomāt dziļāk. Vai militarizētā sociālisma direktīvu ekonomikas pāreja uz tirgus ekonomiku Latvijas apstākļos vispār varēja būt nesāpīga? ”Pāreja no modeļa, kur visu nosaka komandas ”no augšas”, uz tirgus modeli ir sāpīgs un ilgstošs process,” atgādināja Osis. Uzņēmējdarbības tradīcijas un kultūra attīstītajās rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem, kamēr Latvijas teritorijā 20. gadsimta gaitā process vairākkārt vardarbīgi pārtraukts. ”Šajā jomā nākas visu veidot pilnīgi no jauna. Tas ir lielākais tiešais zaudējums, ko mums nesusi PSRS okupācija. Šodien mums nav citas izejas kā atkal iet cauri visiem tiem posmiem, kas raksturīgi tirgus ekonomikai,” sacīja ekonomists. Arī Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš aizrādīja, ka lietas nav tik vienkāršas. Daudzi uzņēmumi tirgu savai padomju produkcijai neatrada, turklāt Latvijas postpadomju ekonomikai triecienu deva gan fakts, ka 90. gadu sākumā daudzas fabrikas tā arī nesaņēma samaksu par ražojumiem, ko bija jau nosūtījušas uz bijušo PSRS, gan arī 1998. gada Krievijas krīze, kuras dēļ bankrotēja vairāki uzņēmumi.

Sekojot konferences gaitai, radās iespaids, ka Latvijas padomju laika ekonomika un tās sabrukšanas iemesli ir sabiedrību ļoti interesējošs, tomēr joprojām ”grūti ceļams” temats. Tādu to dara gan emocijas, gan zināšanu un izpratnes trūkums par padomju ekonomiskā modeļa darbību un likumsakarībām. Speciālistus, kas šobrīd varētu kvalificēti un lietišķi to visu analizēt, patiesībā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Atliek vien cerēt, ka nākotnē ekonomiskā vēsture nepaliks par jaunu Latvijas vēstures ”balto plankumu”.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Nevar salīdzināt Čehoslovākiju vai citas Eiropas soc valstis ar Latviju. Tur situācija bija pavisam cita. Kapitāls bija valsts rokās un tā to varēja pa jaunam apsamniekot. Citādi tas bija Latvijā, kur lielākās kapitāla daļas bija PSRS valdījumā un republikai bija tikai skaidas. Zinu vairāku uzņēmumu vadītājus kas vienkārši uzškaudīja Godmanim, visus ienākumus čemodānos izvedot no uzņēmumiem un valsts. Un kur tad radās mūsu miljonāri? Vai tie nebija to pašu komjaunatnes, čekas un partijas organizāciju sastāvā no kurām pēc austākā pavēles tapa bankas ar nezināmu kapitālu, veidojās firmas, kuras nepakļāvās Latvijas valdībai? Bet bija jau arī uzņēmumu sabrukums kā tas pats VEFiņš. Jūs rakstiet, ka 80 % bija militārā rūpniecība, bet kā tad ar civilo novirzienu un plašpatēriņa precēm? Tās slavenās koordinātu telefonu centrāles ar kurām apgādāja visu PSRS un pat draudzīgās ārvalstis bija projektētas un uzsākta ražošana vēl senajos četredesmitajos gados. 50 gadus ražot vienu un to pašu produkciju_ tur jau būtu visam ceham jānojūdzas, bet visi laimīgi smaidīja ar komunistiskā darba trieciennieka nozīmītēm pie atlokiem. Un VEF -12 kuru par 120 rubļiem pārdeva veikalos, kaut ārzemēs par tādu prasīja vien dažus latus. Ciparu tehnoloģiju VEF nespēja pavilkt un kas tad cits atlika kā pajukt? Bet protams daudz slikta jau padarīja arī Godmaņa valdība,taču kā smejies čekas maisus noraksim vēl uz 30 gadiem . Visi gali ‘pagrabos.

  2. uz vieniem vārtiem Atbildēt

    Latvijas izzadzējiem tīkams propagandas rakstelis.

  3. Čehijas un Slovākijas laikam arī? Nevajag stāstīt teikas, jautājums bija par izvēlēto stratēģiju, mums nepaveicās, ka blakus nebija Vācijas, tad nebūtu tāds vājprāta ultrakapitālisms paveikts kā Latvijā, pārmaiņas būtu veiktas pakāpeniskāk, nebūtu tādas mežonīgas nevienlīdzības. Slovākija, Čehija, arī Polija ir nesalīdzināmi vienlīdzīgākas sabiedrības ar nesalīdzināmi attīstītāku ekonomiku, nenodarbojkas ar koku noskūšanu un uzturēšanās atļauju pārdošanu.

    • Iekšējais tirgus Jūsu minētajām valstīm ar 2 milj. + ķeksītis iedzīvotāju arī kā Latvijai, vai tad? Un ņemiet vērā, ka socvalstis bija VALSTIS un viņu uzņēmumu pārvaldē ”kapitālisma” bija daudz vairāk nekā PSRS pakļautības uzņēmumos LPSR.

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+