Foto – LETA

Padomju totalitārā režīma mantojums ir kā ”atsvars pie kājas”
 0

Gan Polijai, gan Latvijai vēsture ir daudz svarīgāka nekā Rietumeiropas valstīm, pieminēdams abu valstu vēsturiskās saites un paralēles, starptautiskās konferences ”Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” atklāšanā uzsvēra Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis. 


Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Konference tika rīkota, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtam, un nākamais šāds pasākums paredzēts pēc diviem gadiem Varšavā. Latvijas un Polijas vēsturnieku priekšlasījumi bija veltīti abu valstu ārpolitiskajam stāvoklim starpkaru posmā, divpusējām attiecībām, vācu un padomju okupācijas periodam un sovjetizācijas sākumiem. Kā atzīmēja Novakovska kungs, padomju totalitārais režīms abām valstīm bija ”garīgi iznīcinošs”, bet tā atstātais traģiskais mantojums ir kā kavējošs ”atsvars pie kājas”. ”Bez pamatīgas vēstures studēšanas, noslaukot visas šīs lietas, mums nebūs viegli un mierīgi spēlēt to lomu, pēc kuras tiecamies,” piebilda diplomāts.

Asociētais profesors Ēriks Jēkabsons, sniedzot ieskatu Latvijas un Polijas pirmskara attiecībās, uzsvēra, ka tajās bijuši izcilas sadarbības brīži, kā Latvijas neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļi palīdzēja atbrīvot Latgali no lieliniekiem, gan krīzes momenti, kā 30. gadu sākumā, kad poļu minoritātes jautājuma dēļ Latvijas un Polijas diplomātiskās attiecības piedzīvoja nepieredzētu vēsumu. Savu stratēģisko mērķu dēļ Varšava tomēr bija ieinteresēta Latvijas neatkarības saglabāšanā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēsturnieka ieskatā, abu valstu starpā valdījusi ”piesardzīga draudzība”, jo ārpolitiskās interesēs bija gan kopīgais, gan atšķirīgais.

”Ja jautā, kurš vainīgs pie tā, ka sadarbība bija nepietiekama, es vēlētos sacīt: ne Latvija, ne Polija. Vainīgā bija sistēma, jo abas valstis bija spiestas ievērot un piemēroties tai ārpolitiskajai situācijai, kāda valdīja. Iznākums bija tāds, ka katra valsts mēģināja glābties individuāli,”

raksturojot 1938./1939. gada situāciju un PSRS – Vācijas šķeļošās politikas iedarbību, rezumēja Jēkabsons.

Polijas ZA Vēstures institūta profesors Mareks Kornats norādīja, ka Polija starpkaru laikā stingri ievērojusi līdzsvara politiku, neejot ne ar Vāciju, ne ar PSRS. Varšavas ideāls bija izveidot starp abām Polijai naidīgajām zemēm esošo valstu bloku – ”trešo Eiropu”. Taču tas bija nereāli. ”1939. gada ģeopolitiskajā situācija ne Polija, ne Latvija vairs nevarēja viena otrai neko īpaši palīdzēt,” atgādināja Kornats. Interesanti, ka 1939. gada 31. augustā Francijas ārlietu ministrs Bonē signalizējis Polijas vēstniekam Parīzē par Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola eksistenci. Bonē izteicies, ka dokuments izšķirot Baltijas valstu likteni, bet, kas tajā minēts par Poliju, viņš nezinot.

Ļubļinas katoļu universitātes profesors Rafals Vnuks, stāstot par 1939. gada 17. septembra PSRS iebrukumu Polijas austrumdaļā, atzīmēja, ka sarkan-armiešu ienākšana nenoritējusi gluži bez cīņas. Iebrucēji zaudēja divus trīs tūkstošus, poļi – sešus septiņus tūkstošus kritušo. Pēc Vnuka sacītā, poļiem tomēr vissāpīgāk atmiņā palicis tas, ka minoritātes – baltkrievi, ukraiņi, ebreji – sirsnīgi sveikušas ienākušo padomju karaspēku. Tiesa, sveicēju vidū bija arī poļi. Padomiskošanas scenārijs Austrumpolijā ar dažām atšķirībām līdzinājās 1940. gadā Baltijai piemērotajam. Arī Austrumpolijā notika ”tautas masu revolūcija” un ”atbrīvošanās no kapitālistu varas”. Padomju Savienības paplašināšanu noformēja kā ”demokrātisku procesu”, bet Polijas ”tautas” valdību tomēr nolēma nedibināt. ”Lūgumu” uzņemt PSRS izteica Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas tautu padomes, kuru vēlēšanās par komunistu kandidātiem nobalsoja 99%. Poļu vēsturnieki 1939. gada 30. novembrī, kad tika ”lūgta” pievienošana PSRS, uzskata par okupācijas perioda beigām un aneksijas sākumu.

Reklāma
Reklāma

Padomju vara strauji sagrāva visu agrāko kārtību, sāka nacionalizāciju, padomiskošanu, taču kolektivizāciju veikt nepaspēja. ”Strādnieku milicijas” terorā pret bijušo eliti gāja bojā ap tūkstotis ”kapitālistu”. Anektētās Austrumpolijas iedzīvotājus automātiski pasludināja par PSRS pilsoņiem.

Bēgļiem no Centrālpolijas padomju pilsonība bija jāpieprasa ar iesniegumu. Ja to nedarīja, sekoja represijas. 150 tūkstošus bijušo Polijas pilsoņu drīz iesauca sarkanajā armijā un nozīmēja celtnieku vienībās. Jaunajās administratīvajās struktūrās iesaistīja vietējos, visbiežāk no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tā kā poļi skaitījās ”nestabils elements”, izvēlējās minoritāšu pārstāvjus. Faktiskā vara tikmēr atradās no PSRS atsūtīto rokās. Šīs personas arī sāka veidot Polijas kompartijas aktīvu. Visi ar drošību saistīto dienestu funkcionāri 100% tika atsūtīti no PSRS. 1940./1941. gadā staļinisti Austrumpolijā veica četras deportācijas, kas kopā ar citām represijām aptvēra aptuveni 400 tūkstošus cilvēku. ”Tā bija dārznieka stratēģija – uz lēģeriem nosūtītos atdalīja no ”veselīgā elementa”, kam bija jākļūst par padomju pilsoņiem,” sacīja profesors Vnuks.