Dabā
Medības

Padoms medniekam. Kā uzveikt satraukumu šāviena brīdī0

Foto: Ivars Soikāns/LETA

Šaujot stāvošā mērķī, acu aizvēršana šāviena brīdī ir visbiežākais iemesls kļūmei. Acu aizžmiegšana ir medību satraukuma ļaunā māsa, kas diemžēl ir plaši izplatīta mednieku vidū.

Tā rodas visai vienkārši: bailes no tūlīt sekojošā skaļā blīkšķa un arī atsitiena liek medniekiem ar vājākiem nerviem pirms šāviena aizmiegt acis, un daži mednieki pat pamanās nospiest sprūda mēlīti, nemaz tā kārtīgi nenomērķējot uz medījumu. Par laimi, ir pārbaudītas metodes, kā ar šo nelaimi cīnīties. Lielākoties tās darbojas kompleksi, piemēram, vispirms izvēloties pareizu, taisnu, medniekam piemērotu laidi un, otrkārt, ne pārāk vieglu ieroci, proti, ierocis ir jāpielāgo šāvējam. Abi šie faktori samazina atsitienu uz augšu, lodei iz-ejot no stobra, jo atsitiens tiek novirzīts taisni uz plecu.

Palīdz arī jebkāda veida atsitiena slāpētāji un stobra bremzes. Tomēr fizikā nav labuma bez ļaunuma, un tā nu medniekam par stobra bremzes sniegtajām priekšrocībām jāmaksā ar lielāku blīkšķi, lodei izlidojot no stobra. Talkā nāk skaņas slāpētāji jeb klusinātāji.

Vēl viens palīglīdzeklis pret nopūdelēšanu ir nervus un ausu bungādiņas saudzējoši vājāki kalibri.

Nozīmīga ir arī pareizas sprūda mēlītes izvēle, jo smalkas mēlītes pārāk viegli rosina medniekus noraustīties un rada ilglaicīgas sekas. Mēlīte ar šnelleri ir lieka, labāk lietot labi noregulētu vienkāršo mēlīti, jo tikai tādu mednieks var pilnībā kontrolēt.

Neatņemams priekšnosacījums precīzam trāpījumam ir atbilstošas mēlītes kontrole, ko mēlīte ar šnelleri nespēj nodrošināt.

Ieteikumi: kā uzveikt satraukumu šāviena brīdī

Veicināt pašpaļāvību. Pret nopūdelēšanu ir atrastas efektīvas zāles, kas saucas – atvērt abas acis. Tām ir papildu priekšrocība – skatoties ar abām acīm, redzes lauks palielinās teju par trešdaļu. Lielākais redzes leņķis uzlabo taktisko pārskatu. Kādēļ šī metode – abas acis turēt vaļā – praktiski vienmēr palīdz pret nopūdelēšanu? Acu aizžmiegšanu izraisa noteikti cēloņi – kā jau minēts, pirms šāviena rodas baiļu reakcija, kas bieži vien nāk komplektā ar pēkšņu mazvērtības sajūtu no sērijas to es tāpat nevarēšu. Bieži vien problēmas sakne slēpjas nepietiekamā pašpaļāvībā par savām spējām novadīt šāvienu tur, kur tam jātrāpa.

Šo psiholoģisko trūkumu ne katrs spēj pats apkarot, un te var līdzēt mentālais koučings (mental coaching) un autogēnie treniņi. Mazus brīnumus spēj paveikt uzmundrinošas domas par labu medību noslēgumu. Bieži vien gan iestājas pretējais efekts – domājot par trofejām, kas jau karājas pie sienas, vai par medījuma cepeti krāsnī, šāviens tiek nopūdelēts.

Katram medniekam pašam jāpiestrādā pie sava ķermeņa reakcijām, kas noved pie nopūdelēšanas. Palīdz sportiskas aktivitātes. Medniekiem ar tendenci raustīties šaujot trūkst iemaņas ieroča turēšanā, mērķēšanā, kā arī ķermeņa kontroles, kas nepieciešama precīza šāviena veikšanai. Ja cilvēks kļūst nervozs jau pie nelielākajām fiziskajām nodarbēm vai arī tādēļ, ka šāvienam piemēro ļoti augstas prasības vai uztver apkārtējās vides faktorus kā traucējošus, viņam ir krietni lielāks risks nopūdelēt šāvienu un krietni mazākas iespējas kļūt par nosvērtu šāvēju.

Abas acis jātur vaļā.
Lai atradinātos no raustīšanās vai vismaz samazinātu to, medniekam ir jāizmanto labi zināmo metožu – abas acis turēt vaļā un skatīties cauri ugunij – priekšrocības. Pēdējā no metodēm ir ļoti nozīmīga medību praksē. Abas apzināti un enerģiski plaši atplestas acis ir vieglāk turēt vaļā nekā pusotru aiz bailēm pievērtu aci. Turklāt nemaz nenāk par ļaunu, ja pēc šāviena nedaudz satrūkstass.

Starp citu, gāzu plūsma dažiem medniekiem liek šāviena brīdī acis turēt ciet. Tā kā gāzu daudzums ir atkarīgs no ielādēto patronu apjoma, tas ir arguments, kas runā par labu mazākiem un ne tik jaudīgiem kalibriem. Viena no rupjākajām kļūdām ir šāviena brīdī atraut seju no laides un acis no mērķa. Šie netikumi ir izplatīti, šaujot ar bisi, kad šāvējs jau sagaida lodes izlaušanās radīto sprādzienu, nemaz nepabeidzot lodes virzības procesu.

Šaujot ar lodēm, mērķēšanas process ir beidzies tikai tad, kad lode atrodas mērķī. Ja mednieks grib pret visu nodrošināties, rodas tieksme pārspīlēt un īpaši ilgi izturēt, jo stresa situācijās nogaidīšanas fāze jebkurā gadījumā paliek arvien īsāka un īsāka. Ja uz to ļoti stipri koncentrējas un ilgi iztur, raustīšanās aizmirstas – reizēm tas sanāk pavisam vienkārši.

Raustīšanās un acu miegšana, ko izraisa bailes no šāviena, rodas arī no neapdomāti ieteiktiem un nekritiski iegādātiem pārāk lieliem kalibriem. Dažā labā disciplīnā varbūt spēcīgāka kalibra lielākais stobra diametrs var noderēt, bet visumā nav tā vērts. Arī medībās ieteicams labāk lietot mazāku, bet labāk kontrolējamu kalibru.

Kas nelīdz. Bieži vien tiek ieteikts medniekam šaut ar mazāku kalibru un pakāpeniski pāriet pie lielākiem, lai samazinātu acu žmiegšanas tieksmi. Šīs metodes panākumi ir visai nosacīti, jo nelaimes parasti sākas no jauna, tiklīdz mednieks atkal paņem rokās lielāka kalibra ieroci. Vēl apšaubāmāks ir šķietami neizskaužamais triks, ko izmanto mednieku apmācītāji, iedodot medniekam ar šādām problēmām šaušanai te pielādētu, te atkal nepielādētu ieroci.

Nerunājot jau par to, ka, netrenējoties pielādēt ieroci, medniekam trūkst iekšējās sagatavotības veikt precīzu šāvienu, viņa (skatītājiem) viegli paredzamā reakcija uz bumm vai klak kalpo tikai apkārtējo izklaidēšanai, bet ne paša tehnikas uzlabošanai. Īsāk sakot: raustīšanos un acu aizvēršanu var izskaust tikai ar biežu trenēšanos un labu skolotāju. Vēl labāk ir nemaz nepieļaut tās rašanos.

Vairāk lasiet žurnāla “Medības” īpašajā pielikumā “Ieroči”

LA.lv