Laukos
Piens

Padoms zemniekam. Govs spureklim jābūt veselam 16

Foto – LETA

Guna Ringa-Karahona, veterinārārste



Zinot, ka no spurekļa – lielākās priekškuņģa kameras – veselības lielā mērā atkarīgs dzīvnieka vispārējais veselības stāvoklis, līdz ar to arī produktivitāte un reproduktīvās spējas, piedāvājam nelielu ieskatu šā gremošanas orgāna uzbūvē un darbības pamatprincipos, lai labāk izprastu tā vajadzības un vēlmes. 



Atgremotāju gremošanas trakta īpatnības
Atgremotāju gremošanas sistēma ievērojami atšķiras no vienkameras kuņģa dzīvnieku gremošanas sistēmas. Tā sastāv no trim priekškuņģa kamerām – acekņa, spurekļa un grāmatnieka, kas ir gremošanas trakta nesekretorā daļa, un glumenieka jeb īstā kuņģa, kurā notiek sālsskābes sekrēcija. Šāds gremošanas trakts ļauj: 

l sagremot un izmantot kokšķiedru saturošus barības līdzekļus, kādi nav izmantojami vienkameras kuņģa dzīvniekiem; 

l noārdīt un izmantot celulozi;

l izmantot slāpekli saturošas neolbaltumvielas (piemēram, urīnvielu jeb karbamīdu) augstvērtīgu slāpekļa savienojumu (aminoskābju) sintēzē; 

l veikt pietiekamu B grupas vitamīnu sintēzi (ja ir pietiekams kobalta nodrošinājums barībā). 


Mikrobiālie procesi priekškuņģī

Priekškuņģis ir barības fermentācijas kamera, kur, darbojoties mikroorganismiem – baktērijām un infuzorijām –, notiek visu ar barību uzņemto uzturvielu šķelšana:

l ogļhidrāti tiek pārveidoti gaistošajās tauk­skābēs (etiķskābē 65%, propionskābē 20% un sviestskābē 15%), ogļskābajā gāzē un metānā; 

l ar barību uzņemtais proteīns tiek hidrolizēts peptīdos un aminoskābēs, kas tiek absorbētas un izmantotas. Daļa no aminoskābēs esošā slāpekļa tiek iesaistīta siekalu sekrēcijā;

l ar barību uzņemtie triglicerīdi tiek hidrolizēti par taukskābēm un glicerīnu. Glicerīns pēc tam tiek galvenokārt metabolizēts par propionskābi, bet taukskābes nonāk divpadsmitpirkstu zarnā, kur tiek absorbētas. 

Barības līdzekļu sašķelšanu, kā minēts iepriekš, veic baktērijas. Infuzorijas pārtiek no šīm baktērijām. Priekškuņģa mikroorganismu loma ir ne vien barības fermentēšana, bet arī dzīvnieka organisma nodrošināšana ar proteīnu, jo baktērijas un infuzorijas, nokļūstot glumeniekā un tievajās zarnās, tiek sagremotas un izmantotas kā pilnvērtīga proteīna avots. Tādēļ vietā teiciens, ka, ēdinot atgremotāju, jāēdina tā spurekļa mikroorganismi. Jo tie būs kvalitatīvāk paēduši un veselīgāki, jo labāk būs nodrošinātas arī paša atgremotājdzīvnieka vajadzības. 


Spurekļa bārkstiņu nozīme
Spurekļa iekšējā virsma klāta ar aptuveni centimetru garām bārkstiņām, kas ievērojami palielina spurekļa iekšējās virsmas laukumu. Bārkstiņas absorbē barības mikrobiālās fermentācijas produktus – glikozi un gaistošās taukskābes – un novada tos asinsritē. Ar asinīm šie produkti nonāk gan aknās, kur notiek to tālākas bioķīmiskas pārvērtības, gan citos organisma audos izmantošanai vielmaiņas procesos. Lai absorbēšanas process notiktu kvalitatīvi, noteicoša loma ir spurekļa bārkstiņu funkcionālajām spējām. Bārkstiņu veselīgums un līdz ar to arī to funkcionālās spējas savukārt ir atkarīgas no barības sastāva, sasmalcinātības pakāpes un spurekļa vides pH. 


Atgremošanas nozīme

Lai barības izmantošana būtu efektīva, dzīvniekiem jāvelta pietiekams laiks atgremošanas procesam. Barības uzņemšanas laikā tā nonāk spureklī, vien daļēji sakošļāta. Pēc tam notiek atgremošanas process, kurā uzņemtā barība pa kumosam tiek atrīta, katra kumosa šķidrais saturs tiek nekavējoties norīts atpakaļ spureklī, bet atlikusī sausā kumosa daļa tiek mehāniski sasmalcināta sīkāk, sajaukta ar siekalām un vēlreiz norīta. Atgremošanas procesā nepieciešams liels daudzums sārmainu siekalu. Atkarībā no barības veida un sastāva pieaugušam dzīvniekam diennaktī veidojas 50–90 litri siekalu, to pH ir 8–10. Sārmainās siekalas gan samitrina barību, gan nodrošina optimālu spurekļa pH (normāli 5,5–7,5), lai tajā varētu risināties mikrobiālie procesi. 

Atgremošana atkarībā no spurekļa pildījuma pakāpes, barības veida, uzņemtā ūdens pietiekamības un citiem apstākļiem (dzīvniekiem esot mierīgiem, bez stresa) sākas 0,5–1,5 stundas pēc barības uzņemšanas. Atgremošanas process var ilgt 10–60 minūtes, kopumā diennaktī ir 6–8 atgremošanas procesi. Atrītā kumosa košļāšanas ilgums ir aptuveni 40 sekundes, izdarot ap 40–70 košļāšanas kustību. Atgremošanas ilgums atkarīgs no izēdināmās barības sastāva, kopumā diennaktī tas var aizņemt līdz astoņām stundām. 

Izmaiņas, kam jāpievērš uzmanība un jāmeklē cēlonis, ir nokavēta (ilgāku laiku pēc barības uzņemšanas), reta, īslaicīga, gausa vai sāpīga atgremošana, atrītā kumosa izkrišana no mutes vai pilnīgs atgremošanas trūkums. 


Nevēlamas pārmaiņas spureklī dažādos apstākļos
Lielā mērā spurekļa darbības traucējumu cēlonis ir mikrofloras pārmaiņas, kas veidojas straujas barības maiņas vai pārmērīgas atsevišķu barības līdzekļu izēdināšanas gadījumā. Šie apstākļi pārtrauc vai kavē baktēriju fermentatīvās spējas, veicina pārmērīgu atsevišķu baktēriju sugu savairošanos, un tam kā ķēdes reakcija seko citas pārmaiņas (pH līmenī, bārkstiņās). 

Normāli rupjā lopbarība rada mehānisku bārkstiņu kairinājumu un veicina pārragojušos šūnu nolobīšanos. Samazināta rupjās lopbarības daudzuma, mīkstas vai pārāk sasmalcinātas rupjās lopbarības izēdināšanas gadījumā bārkstiņas netiek pietiekami kairinātas, ir kavēta bārkstiņu pārragojušos šūnu nolobīšanās, bārkstiņas kļūst blīvākas, cietākas, garākas un salīp kopā, veidojas spurekļa hiperkeratoze vai parakeratoze. Rezultāts – traucēta barības vielu uzsūkšana.

Normāli spureklī visvairāk ir celulolītisko baktēriju, kas noārda celulozi. Šīs baktērijas ir ļoti jutīgas pret pH izmaiņām. Spurekļa pH nokrītot zem 6,2, tiek kavēta šo baktēriju augšana un attīstība. Apstākļi, kas veicina spurekļa pH samazināšanos, ir pēkšņas pārmaiņas barības devā, pārejot uz viegli fermentējamu, ogļhidrātiem bagātu barību, vai pārmērīga šo barības līdzekļu izēdināšana. Šāda barība ir vieglāk fermentējama, tās apēšanai vajadzīgs mazāks laika patēriņš, tādējādi izdalās mazāk sārmaino siekalu, kas, kā tika paskaidrots iepriekš, ir absolūti nepieciešamas optimāla spurekļa pH nodrošināšanā. Šāda spurekļa vide veicina Streptococcus bovis un Lactobacillus spp. baktēriju savairošanos. Tādējādi pastiprināti veidojas pienskābe, kas pazemina spurekļa pH zem 5, attīstās spurekļa acidoze. Spurekļa saturs kļūst ūdeņains, skābs. Skābais pH iznīcina normālo spurekļa mikrofloru un bojā spurekļa gļotādu. Bārkstiņas kļūst viegli ievainojamas, irstošas, iespējama to asiņošana. Bārkstiņu asiņošanas dēļ asinsritē nonāk spureklī esošās baktērijas (Actinomyces pyogenes, Fusobacterium necrophorum), ar asins straumi tās migrē uz aknām, kolonizējas un veido abscesus vai nekrotiskus bojājumus. Spurekļa acidoze var veicināt arī mikotiska (patogēno sēņu izraisīta) spurekļa iekaisuma veidošanos, turklāt dažas no patogēno sēņu sugām (Aspergillus, Mucor, Absidia, Rhizopus spp.), nokļūstot asinsritē, var nonākt placentā un izraisīt tās iekaisumu, kas var beigties ar abortu. Ja ir skābs spurekļa pH, palielinās arī disociēto taukskābju daudzums, kas veicina spurekļa atoniju. 

Cita galējība – izēdinot proteīniem (arī ar slāpekli saturošām neolbaltumvielām) bagātu barību palielinātā daudzumā, palielinās sviestskābās rūgšanas un pūšanas procesi, kuru dēļ spurekļa pH paaugstinās līdz 7,5–8,5, spurekļa saturam novēro pūšanas smaku, tas ir tumši brūns, attīstās spurekļa alkaloze. 


Galvenie spurekļa veselību noteicošie faktori
Pirmām kārtām tā ir sabalansēta ēdināšana, bez straujām izmaiņām. Otrkārt, vienmēr pieejams svaigs dzeramais ūdens (vidēji 4–6 litri uz vienu kilogramu barības sausnas, karstuma un stresa apstākļos – vairāk). 

Vienmēr vēlams laikus pamanīt pārmaiņas dzīvnieku grupā, ganāmpulkā, veikt to cēloņu rūpīgu analīzi. Vērtīga ir arī barības smalcinājuma objektīva vērtēšana (sijāšana). Papildus ir vērts iegūt un analizēt informāciju no kautuves par pārmaiņu esamību un raksturu piespiedu brāķēto dzīvnieku iekšējos orgānos (sevišķi aknās). Tas var palīdzēt atklāt ar ēdināšanu saistītas problēmas, ko nevar konstatēt dzīviem dzīvniekiem.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv