Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. jūnijs, 2013
Drukāt

Padzīvosim atsevišķi? Ieturēt pauzi attiecībās – izmisuma solis vai iespēja vērst visu par labu?

Foto-Stock.xchngFoto-Stock.xchng

Katru rītu ar mīļoto šķiramies, lai atkal satiktos, līdz kādudien otra pusīte paziņo: gribu padzīvot atsevišķi! Vai vēlme ieturēt pauzi ir izmisuma solis, bēgšana no problēmām, šķiršanās sākums? Varbūt – arī iespēja uzlabot attiecības?

 

Parasti šāds ierosinājums nenāk pilnīgi negaidīti. Iespējams, patinot filmu atpakaļ, nāks prātā kas agrāk netipisks partnera uzvedībā vai neraksturīgi notikumi, piemēram, pēkšņa došanās vakarā paciemoties pie drauga vai telefona pazaudēšana.

Pāris sākas, nevis kad sieviete un vīrietis satiekas, bet kad viņu starpā izveidojas attiecības, kas nosaka, vai viņi ir laimīgi vai ne.

Tāpat kā dialogā, arī attiecībās reizēm nepieciešama pauze, lai ieklausītos otrā, padomātu, kas ar abiem notiek, ko īsti katrs grib, uzskata ģimenes psihoterapeite Ilona Buša.

Vēlme pēc starpbrīža visbiežāk rodas pirmajos piecos kopdzīves gados, parasti pēc pusotra, kad beidzies iemīlēšanās periods, un vēlāk pēc 10–15 gadiem. Jo ilgāks kopā nodzīvotais laiks, jo lielāka iespēja saglabāt attiecības, it īpaši, ja otrs spēj pieņemt, ka partneris reizēm grib mazliet distancēties.

Ideja par pašķiršanos ne vienmēr liecina par kopdzīves beigu tuvošanos. Parasti to izraisa nepieciešamība uzlabot attiecības, kurās iestājusies krīze vai radies sastingums.

Šāda vēlme mēdz rasties arī tad, ja ģimene ir izveidota, nepametot vecāku mājas, un cilvēki nav apjautuši sevi vienatnē. Domājot par attiecībām, domājam par otru pusīti, lai gan vajadzētu domāt par sevi. Jūtoties pietiekami droši par savu kopdzīvi, viens vai abi partneri cenšas labāk saprast sevi, un otram vajadzētu to pieņemt. Kā dzied Stings: “Ja tu kādu mīli, dod viņam brīvību” (If you love somebody, set them free).

Pauze attiecībās dažkārt ir vēlama, lai skaidrāk novērtētu partneri un viņa nozīmību savā dzīvē, un nereti tas vislabāk izdodas no attāluma.

 

Šķirties, lai būtu kopā

Agrāk man šķita, ka padzīvošana atsevišķi biežāk beidzas ar šķiršanos, taču laika gaitā radusies pārliecība, ka tā dod iespēju pārstartēt attiecības. Parasti ikdienā, neatlicinot laiku sarunām, nesanāk padomāt par otru pusīti un abiem kopīgo, teic Ilona Buša.

Ierosinājums padzīvot atsevišķi gan partnerim, gan apkārtējiem būtu jāuztver nopietni, nevis jāuzskata, ka ar iniciatoru kaut kas nav kārtībā.

Tāpat kā sporta spēlē ir pārtraukums, kad treneris pārrunā ar komandas dalībniekiem tās stratēģiju, arī pārim, lai visu pārdomātu un neatkārtotu vienas un tās pašas kļūdas, šķiršanās profilaksei dažkārt der paņemt pauzi.

Klienti nereti jautā, ko šajā laikā būtu pareizi darīt – katram domāt savā vietā vai arī satikties neitrālā zonā un apspriesties, stāsta psihoterapeite. Šajos jautājumos jau ir ietverta atbilde – nepieciešams izrunāties, bet nevis spiest un steidzināt. Ja tas nav iespējams divatā, var palīdzēt kāds trešais – psihoterapeits, mācītājs vai cits.

Neveltot pauzes laiku pārdomām un sarunām, problēmas pašas no sevis neatrisināsies. Piemēram, Kareņins atļāva sievai Annai padzīvot atsevišķi, un droši vien viņa to novērtēja. Taču vīrs šajā laikā necentās saprast, kā laulātajai draudzenei attiecībās pietrūkst un ko varētu mainīt, tādēļ tām nebija nākotnes.

Tomēr daudzi joprojām pieturas pie aplamā priekšstata – kamēr ir mīlestība, esam kopā, bet, kad tā zudusi, šķiramies –, neņemot vērā, ka sākotnēji kvēlās jūtas ar laiku pārvēršas citās tuvības formās. Nepastāv tikai divi varianti: pa labi vai kreisi. Dažkārt ir prātīgāk kādu brīdi padzīvot atsevišķi, nevis steigties ar šķiršanos, jo pa šo laiku var mazināties spriedze. Pauzes ieturēšana nereti palīdz sākt racionālāk domāt un sarunāties ar vēsu prātu.

Partneru emocionāla attālināšanās ik pa laikam ir dabiska.

Attiecību sākumā, raugoties caur rozā brillēm, abiem liekas, ka ir tik daudz kopīga. Taču ar laiku izrādās – tā nemaz nav, un rodas šaubas – vai es viņu vispār mīlu? Pētījumi tomēr liecina, ka labāk saprotas dažādi cilvēki.

Pāra attiecības bieži vien cieš no tā, ka viņi ir tikai labi vecāki, nevis arī mīļotie. Pirmajā mirklī ierosinājums nedaudz attālināties vienam no otra var likties neprātīgs, taču vienlaikus tas ir kā pirmā zīlītes dziesma pavasarī, kas liecina, ka laulātie sāk domāt par sevi arī kā partneriem. Ja attiecībās iestājusies krīze, labāk ieturēt pauzi, nevis pārprastu vecāku pienākumu dēļ pastāvīgi palikt kopā. Galvenais darīt bērniem zināmu, kad viņi varēs satikt tēti vai mammu.

Sliktāk, ja partneri, kuriem cita dzīvokļa atrašana un pārējo praktisko šķēršļu pārvarēšana šķiet pārāk smags izaicinājums, paliek vienā mājoklī, taču nesarunājas un guļ katrs savā gultā, būtībā esot šķirti. Ja vismaz viens ar emocionālo atsvešināšanos nav apmierināts, rodas smagi pārdzīvojumi un greizsirdība.

 

Cik ilgi atsevišķi?

Parasti pāris vienojas, cik ilgi dzīvos šķirti, taču tas nav viegli, jo partneru vēlmes mēdz atšķirties. Vienam nepieciešams pēc iespējas garāks periods, kaut arī ne vienmēr to skaidri pasaka, kamēr otrs grib to maksimāli saīsināt.

Vidējais atšķirtības laiks varētu būt trīs mēneši. Pusgads būs par ilgu, jo cilvēkos tikmēr var notikt būtiskas pārmaiņas un, iespējams, vairs negribēsies palikt kopā, pieļauj psihoterapeite.

Reizēm partneri atsevišķi pavada nedēļas nogales, bieži vien šādi reaģējot uz stresu, piemēram, ja ir kādas ļoti spēcīgas emocijas, ko otrs pārnes mājās no darba, ģimenē kāds smagi saslimis vai radušās grūtības ar bērniem. Tad viens vai abi vēlas notiekošo izvērtēt vienatnē.

Attiecības var būt veiksmīgas tikai tad, ja tuvība un distance ir abiem pieņemamās proporcijās. Ne vienmēr jābūt kopā brīvdienās un atvaļinājumā. Ierosinājums atpūsties atsevišķi ir sava veida robežu pārbaude, vai dzīvesbiedrs spēs to pieņemt. Ja partnerim ik pa laikam nepieciešama vienatne, tas nenozīmē, ka viņš vairs nemīl un grib šķirties. Lai pastāvīgi nesāpētu sirds, jācenšas to respektēt, jo viņam vajag savādāk.

 

Visbiežāk viena lēmums

Pašķiršanos parasti ierosina viens no partneriem, bet otram tas bieži vien nav pieņemami, turklāt ir lielas bailes pazaudēt dzīvesbiedru. Un tāds risks arī vienmēr pastāv. Taču, ja cilvēks nespēj būt viens, viņš nevar saskanīgi dzīvot kopā ar otru. Nereti, ģimenē rodoties konfliktiem, sieviete aiziet atpakaļ pie mammas, taču, iepazīstoties ar citu vīrieti, uzreiz pārceļas pie viņa. Vienmēr paniski pieķeras otram, tāpēc veidojas neveiksmīga kopdzīve, un tā turpinās, kamēr ap-
stākļi nepiespiež palikt vienai.

Vissliktākā situācija ir tad, ja partneris, kurš grib padzīvot atsevišķi, pats nesaprot vai arī nespēj saņemties pateikt – kāpēc.

Tad otram rodas, iespējams, nepamatotas aizdomas par neuzticību, bet citkārt pauzes ierosinātājam jau tiešām ir radušās citas simpātijas vai attiecības.

Nereti ideja par pašķiršanos ir slēpts, it kā nesāpīgāks mēģinājums uzsākt šķiršanos: pamazām pieradīsim un sapratīsim, ka tā būs labāk. Ja nav dūšas atklāti runāt par savām izjūtām un vēlmēm, lēmuma pieņemšana tiek attālināta. Taču otram tas ir ļoti smagi, jo viņš jūt, ka visas kārtis nav galdā. Vēl lielāks apjukums sākas, ja attiecību skaidrošanā iesaistās vecāki, draugi un citi apkārtējie.

Ja attiecības ir mirušas, pauze tās atdzīvināt nespēs. Kā rakstījis pāru psihoterapeits Džons Gotmans, par to beigu tuvošanos liecina četri apokalipses jātnieki – neapvaldīta kritika, nicināšana, aizsargāšanās un atkāpšanās. Taču vairāk jābaidās no nelaimīgas kopdzīves, nevis šķiršanās, kas sola jaunu sākumu, uzskata Ilona Buša.

 

 

Prognoze labāka, ja

* partneri vēlas būt kopā, taču vienlaikus to nespēj, un padzīvošana atsevišķi ir pāra kopīgs lēmums;

* pašķiršanās abiem šķiet ļoti grūta. Viņi šajā laikā regulāri satiekas, jo patīk sarunāties vai kaut ko kopā darīt.

 

Prognoze sliktāka, ja

* pauzes ieturēšanas iniciators pats nezina vai nespēj sadūšoties pateikt, kāpēc uz laiku vēlas pabūt atsevišķi, vai arī viņam jau radusies cita simpātija;

* viens vai abi sāk dzīvot atsevišķi pēc pilnas programmas, apmeklējot tusiņus un veidojot jaunas attiecības. Pat, ja apgalvo, ka nevēlas šķirties.

 

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+