Paetss: «Laiks būt pārliecinātākiem par sevi» 0
Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis nesen vērsa uzmanību uz savas valsts vēstures politikas nozīmi un nepieciešamību reaģēt uz vēstures faktu sagrozīšanu starptautiskajā vidē. Pagājušonedēļ Latvijā viesojās Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paetss, kuram “LA” intervijā lūdza skaidrojumu par šo jautājumu Igaunijā.
– Kāda Igaunijā ir situācija ar vēstures politiku un vēstures interpretācijām?
U. Paetss: – Igaunijā kā brīvā sabiedrībā ikvienam var būt sava attieksme pret vēsturi. Taču ar vēsturi galvenokārt jānodarbojas vēsturniekiem. Mēs nevēlamies, lai mūsu vēsture vai kādi tās posmi tiktu politizēti.
– Jūsu Lietuvas kolēģis minēja, ka ir izdotas vairākas grāmatas svešvalodās, kas skaidro valsts vēsturi starptautiskajā vidē…
– Skatoties uz dažādām vēsturnieku publikācijām Igaunijā, mēs varam atrast atšķirīgas vēstures faktu interpretācijas. Atskatoties atpakaļ, nevaru nosaukt nopietnas viedokļu atšķirības vēsturnieku vidū, kas radījušas strīdus. Galvenie strīdi par vēsturi bija pirms 20 gadiem, taču ne tagad. Toreiz vēstures jautājumi bija traktēti no PSRS ideoloģijas skatupunkta, taču mēs atvērām arhīvus, un sākās jaunas interpretācijas. Atmodas laikos vēsturiskie fakti un to interpretācijas bija jautājumi, kas mūsu sabiedrībā tika plaši apspriesti. Tagad mēs visi vairāk skatāmies uz priekšu. Ir svarīgi, kas notiks rīt un aizparīt, taču katrai sabiedrībai jāzina savas saknes un jāpievērš uzmanība mantojumam. Tas nenozīmē, ka mūsdienās mums būtu jādzīvo pagātnē.
– Kā Igaunijas diplomātiskais dienests reaģē, ja starptautiskajā vidē tiek sagrozīti fakti par valsts vēsturi, kas galvenokārt notiek no Krievijas politiķu puses?
– Tas atkarīgs no tā, kurš saka, ko saka un kādā kontekstā. Viena lieta ir oficiāli komentāri no Krievijas amatpersonām, bet otra, ja to saka vienkārši pilsoņi.
Mums jābūt skaidrai apziņai, kad nepieciešams reaģēt. Daudzos gadījumos cilvēki šādi rīkojas, lai radītu provokācijas un panāktu, lai strīdi par vēsturi turpinātos un būtu reakcijas no Igaunijas puses. Mūsu uzdevums ir reaģēt adekvāti.
– Kas ir šie cilvēki, kas nodarbojas ar šādām provokācijām?
– Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un citur esam redzējuši cilvēkus, kuri, izvirzot sabiedrības darba kārtībā vēstures jautājumus, vēlas gūt sev atpazīstamību. Vairāk nekā 20 gadu pēc neatkarības atgūšanas mums jābūt pārliecinātiem par sevi, lai mēs netiktu iesaistīti pārpratumos.
– Krievijas Ārlietu ministrija pērnā gada beigās laida klajā tendenciozu ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli pasaulē, kurā tika kritizētas arī Baltijas valstis. Vai Igaunija reaģēja?
– Ja mums jautā, mēs izskaidrojam šīs lietas. Dažādas organizācijas ar autoritāti starptautiskajā vidē, kā, piemēram, “Transparency International” un “Human Rights Watch”, izplata savus komentārus par dažādām brīvībām. To ziņojumos ir atbilde. Kur ir Krievija dažādu brīvību ziņā? Parasti tā ir zemākajās vietās, bet Baltijas valstis ieņem augstas vietas. Un tā ir īstā atbilde.
– Vai Igaunijas diplomātiem ir instrukcijas, kā rīkoties vēstures faktu sagrozīšanas gadījumos?
– Tas atkal ir atkarīgs no tā, kurš ko saka. Ja tā ir kādas valsts Ārlietu ministrija, jo sevišķi Krievijas, mēs paužam savu viedokli. Ja tas ir kāds nopietns laikraksts vai televīzijas kanāls, mēs lūdzam publicēt tajos savu viedokli. Lielākā daļa paziņojumu ar pretrunīgām interpretācijām tiek izdarīti zemākā līmenī, nenozīmīgai auditorijai, nav nekāda iemesla atbildēt uz tiem un uzturēt jautājumu darba kārtībā.
Mums nav reglamentēts, kā būtu jāreaģē, taču mēs izvērtējam situāciju, cik aplūkotais jautājums ir svarīgs sabiedrībai. Mēs nevaram izvairīties no disputiem, ja tie skar svarīgus jautājumus un mūsdienu realitāti – ES nākotni un finanšu situāciju. Tās ir lietas, kas svarīgas Eiropai.
Pārpratums būtu, ja mēs izvairītos no viedokļu sadursmēm par šiem jautājumiem, jo tās ir svarīgas lietas cilvēkiem ar ilglaicīgām sekām. Bet Krievijas apsūdzības un nepareizie komentāri jau 20 gadus nemainās.
– Bieži vien Antibaltijas retorika tiek piesaukta kā līdzeklis, ar kuru Krievija novērš uzmanību no savām iekšpolitikas problēmām…
– Nedomāju, ka tas ir tik vienkārši. Tas ir daudz izsmalcinātāks process. Joprojām Krievijas valdošajā elitē darbojas cilvēki, kuriem ir padomju nostalģija un nožēla par PSRS sabrukumu. Latvija, Lietuva un Igaunija bieži tiek vainotas par to, taču galvenais iemesls ir, ka šie elites cilvēki nožēlo PSRS sabrukumu. Baltijas valstis tiek vainotas par to, ka tās izvēlējušās citu ceļu – dalību Eiropas Savienībā un NATO. Es domāju, ka būs pārmaiņas, kad Krievijas politiskajā vidē darbosies paaudze, kurai nebūs padomju pagātnes.
– Šopavasar pirmoreiz pēc “Bronzas nakts” notikumiem pirmoreiz Igaunijas parlamentā Rīgikogu viesojās Krievijas Valsts domes starptautisko lietu komitejas vadītājs Aleksejs Puškovs un Krievijas Federācijas padomes ārlietu komitejas priekšsēdētājs Mihails Margelovs. Kādas pašlaik ir Igaunijas un Krievijas attiecības?
– Tirdzniecībā, ekonomikā, iedzīvotāju līmenī un pārrobežu sadarbības jomā tās darbojas labi un attīstās.
Krievijas tūristu skaits Igaunijā joprojām jūtami pieaug. Tas ir pozitīvi. Vienīgā joma, kur attiecības jāattīsta, ir augstākajā politiskajā līmenī. Cita Krievijas domes ārlietu komitejas delegācija dosies uz Igauniju septembrī. Starp Krievijas un Igaunijas ārlietu ministrijām kontakti pastāv.
– Septembrī Tallinā atklās pieminekli nu jau mūžībā aizgājušajam bijušajam Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarham Aleksijam II. Kā vērtējat šo notikumu?
– Tā ir normāla lietu attīstība, ko atbalsta Tallinas pilsētas dome. Aleksijs II bija dzimis Igaunijā, viņam ir saknes mūsu valstī, viņš bija patriarhs un šādā statusā apmeklēja Igauniju. Līdz mūža beigām viņš zināja igauņu valodu un, kad tikās ar Igaunijas vēstnieku, runāja igauniski.
– Vai esat lasījis ietekmīgā britu žurnālista Edvarda Lūkasa grāmatu “Maldināšana: Kā Krievija māna Rietumus”?
– Neesmu. Ja, jūs reklamējat, būs jāizlasa.
– Žurnālists grāmatā stāsta par Igaunijas lielāko nodevēju Hermani Simmu un brīdina, ka līdzīgi cilvēki joprojām darbojas Baltijas valstīs.
– Es domāju, ka šādi cilvēki, ko mēs varam saukt par spiegiem, bija vēsturē, ir un būs.
Kamēr pastāvēs dažādas intereses starp valstīm, būs arī spiegi. Specdienestu uzdevums ir neļaut tiem darboties, taču par nožēlu spiegošana notiek un arī nākotnē notiks visā pasaulē.
– Intervijas beigās vēlos jautāt – kā jūs vērtējat pašreizējās Latvijas un Igaunijas attiecības?
– Tās ir spēcīgas un labas ikvienā līmenī. Es gribētu redzēt vairāk draudzību un cilvēcisko kontaktu starp mūsu cilvēkiem – tā ir joma, kur darboties. Mums vairāk savstarpēji jāiepazīst mūsu valstis. Priecājos, ka mēs pieminam “Baltijas ceļu” (U. Paets Rīgā viesojās 23. augustā, tā ir gan Molotova – Ribentropa pakta, gan tā piemiņas akcijas “Baltijas ceļš” gadadiena. – Ģ. V.).
