Uncategorized

Pagaidām rūpnīca ir kā avarējusi automašīna. Saruna ar “Latraps” vadītāju Edgaru Ružu9


Edgars Ruža
Edgars Ruža
Foto – Valdis Semjonovs

Kā zināms, 2014. gada jūlijā LPKS Latraps investēja vienu miljonu eiro piena pārstrādes uzņēmumā Latvijas Piens, kļūstot par 19,62% kapitāldaļu turētāju, bet šāgada marta beigās Latraps iegādājās arī maksātnespējīgajai Trikāta KS piederošās Latvijas piens kapitāldaļas, nu jau savā īpašumā iegūstot 73,28%.

Kādas ir zemnieku kooperatīvu rūpnīcas izredzes izdzīvot šajos krīzes un sarežģītā tirgus apstākļos – sarunā ar LPKS Latraps ģenerāldirektoru Edgaru Ružu.

– Ar ko atšķiras situācija nozarē, kad Latraps iegādājās Latvijas piena akcijas pirmoreiz un tagad?

– Pirmoreiz, kad iegādājāmies Latvijas piena kapitāldaļas, tas faktiski bija aizdevums, lai sakārtotu rūpnīcā radušos samezglojumus. Saskaņā ar vienošanos toreizējiem rūpnīcas akcionāriem – LPKS Trikāta un Dzēse – pēc trim gadiem šis aizdevums bija jāatdod. Latrapam nebija ne vismazākās vēlmes nodarboties ar pienu un tā pārstrādi. Šodien situācija ir citāda. Piena nozare ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā nonākusi dziļā krīzē. Iemeslus visi zina – atceltās kvotas, piena pārprodukcija, samazinātās piena cenas, nestabilie eksporta tirgi. Kad 2014. gada vasarā pirmoreiz bijām pieņēmuši lēmumu investēt Latvijas pienā, pēc trim dienām stājās spēkā Krievijas embargo. Taču mēs no saviem nodomiem un solījumiem neatteicāmies.

– Tagad, iegādājoties vairāk nekā divreiz lielāku kapitāldaļu paketi, esat samaksājuši divreiz mazāk…

– Jāņem vērā, ka Latvijas piens tikko bija reālas maksātnespējas priekšā un šobrīd ir salīdzināms ar lietotu, smagi avarējušu automašīnu. Latraps faktiski samaksāja vairāk nekā šobrīd rūpnīca vērta. Citi interesenti nebija gatavi pat šo pusmiljonu maksāt. Turklāt mēs arī uzņemamies visas saistības, tai skaitā septiņu miljonu bankas kredītu. Tāpat jāņem vērā, ka jau no pagājušā gada novembra Latraps nodarbojas ar piena iepirkšanu, un rūpnīca šobrīd nav labākais maksātājs. Līdz ar to diezgan nopietni finansējam rūpnīcu arī ar piena iegādi.

– Kāpēc tomēr nolēmāt atkal investēt rūpnīcas glābšanā, īpaši tik smagā situācijā?

– Pirmkārt, Latraps nav radis zaudēt naudu ieguldītajos biznesos. Respektīvi, mūsu kooperatīva biedri nav devuši piekrišanu tam, ka miljonu, ko pirmoreiz ieguldījām Latvijas pienā, varam atļauties tā vienkārši norakstīt zaudējumos.

Otrkārt, pārtika cilvēkiem būs vajadzīga vienmēr neatkarīgi no krīzēm. Treškārt, neviena krīze nav mūžīga, agrāk vai vēlāk tā beidzas. Beigsies arī šī. Skaidrs, ka ar šādām piena cenām, kādas ir šobrīd visā Eiropā, piensaimnieki nevar ilgstoši strādāt. Tas nozīmē, ka tie, kas vairs nevarēs šo vezumu vilkt, izstāsies, piena apjomi tirgū saruks un cenas celsies. Tas arī būs krīzes beigu sākums. Tas man ļauj arī uz rūpnīcas nākotni raudzīties cerīgi.

– Vai abi pārējie partneri – Dzēse un VAKS – neizrādīja interesi piedalīties Latvijas piena kapitāldaļu iegādē?

– Runājuši esam, bet Dzēsei nav finansiālu iespēju, savukārt VAKS biedru lēmums bija dziļāk šajā piena pārstrādē neiet. Esam gan izlēmuši tuvākajā laikā palielināt rūpnīcas pamatkapitālu, lai sakārtotu finanses un radītu lielāku drošību, tāpēc VAKS būs jāizlemj, vai piedalīties vai arī samazināt savas daļas.
Patiesībā no tā, ka Latraps nopirka Trikātas daļas, rūpnīcai nav nekāda labuma. Vienīgais – virs tās vairs nekarājas maksātnespēja. Tagad Latvijas piens faktiski ir parādā tikai Latraps.


– Un kā ar Latvijas piena parādu Trikātai?

– Tas vairs neskaitās. Katrā ziņā Latraps neuzņemas saistības par rūpnīcas parādiem, kas radušies, pirms Latraps kļuva par Latvijas piena akcionāru. Turklāt šis parāds radies nevis krīzes, bet vēl labajos laikos. Mēs nopirkām rūpnīcas daļas no Trikātas par pašreizējo tās tirgus cenu, tās nav vairāk vērtas, un vairs nekādu saistību pret Trikātu mums nav. Tālāk jau Trikātas maksātnespējas administratore lai lemj, kā un kam šo naudu sadalīt. Mēs ienācām kā akcionāri uzņēmumā, kas strādāja un diemžēl joprojām vēl strādā ar zaudējumiem. Un savā ziņā tas ir arī Trikātas atstātais mantojums, ko esam pieņēmuši.

– Varbūt bijušajiem Trikātas biedriem, kas nesaņēma samaksu par pienu no rūpnīcas, bet joprojām tai nodod pienu, var vismaz pielikt kādu centu pie piena cenas klāt?

– Par šādu iespēju varētu sākt runāt vienīgi no tā brīža, kad rūpnīca beidzot sāktu strādāt ar peļņu. Ja uzņēmums strādā ar zaudējumiem, nav jau kur to naudu paņemt. Mēs jau tā par pienu maksājam vairāk, nekā faktiski varam atļauties. Rūpnīca principā uzbūvēta tā, ka var maksāt tikai mazāk, nevis vairāk.

– Vai arī Dzēses savāktais piens nonāk Latvijas pienā?

– Minimāli. Pamatā tas tiek pārdots šā kooperatīva ilgstošajiem sadarbības partneriem, kas nav Latvijas piens.


– Vai bija korekti visus trīs sākotnējos rūpnīcas īpašniekus – Piena partnerus, Dzēsi un Trikātu – nodēvēt par sava uzņēmuma un idejas uzmetējiem?

– Es nelietotu gluži šo vārdu – uzmetēji. Piemēram, kooperatīva Dzēse vadītājs Māris Petrēvics skaidroja, ka pārstāja rūpnīcai nodot pienu, lai glābtu savu kooperatīvu un zemniekus. Iespējams, ja tikpat pragmatisku piegājienu laikus būtu izmantojusi Trikāta, tā droši vien būtu izdzīvojusi, bet rūpnīca jau būtu bankrotējusi ar visām no tā izrietošajām sekām. Katram ir savs pacietības mērs.

– Cik liels ir jūsējais?

– Man šobrīd labpatiktos uzskatīt, ka man nav jāliek uz viena svaru kausa Latraps un uz otra – Latvijas piens. Man gribētos uz abiem uzņēmumiem raudzīties kā viena vesela sastāvdaļām. Ja tiešām neies tā, kā plānojam, un būs skaidri redzams, ka pašu spēkiem uz priekšu vairs netiekam, tad, visticamāk, pārdosim kādu daļu savu akciju, piesaistot jaunu investoru.

– Un tas varēs būt jebkurš?

– Jā. Un izskatās, ka atrast tādu investoru nebūtu nekādu problēmu, jo jau tagad precinieku rinda ir diezgan gara.

Un kāpēc viņi ir? Statistikas datus papētot, redzams, ka viszemākā piena cena šobrīd ir tieši Latvijā. Un kad jāiepērkas? Protams, krīzes situācijā, kad pie gluži laba kumosa var tikt par lētu naudu. Tā kā Latvijas zemnieki ir sprukās, izmisuši, tad pa lēto pienu te varēs pirkt vēl ilgi…

Es gan domāju, ka mēs spēsim sakārtot rūpnīcu tā, ka pa lēto to vairs pārdot nevajadzēs. Taču plāna pārdot mums nav, un ceru, ka tādas vajadzības arī nebūs.


– Cik lojāli Latvijas pienam ir pašreizējie piena piegādātāji?

– Ir diezgan muļķīgi būt nelojālam situācijā, kad piena pircēju nav nemaz tik viegli atrast. Un, ja kāds mums saka, ka citur par pienu maksā vairāk, atbildam: mūciet, cik vien ātri varat, pie tiem, kas maksā vairāk! Arī lietuvieši diezgan būtiski samazinājuši piena iepirkumu no Latvijas.

– Nesen labi zināmais ekonomists Andris Miglavs nāca klajā ar ierosmi, ka pārstrādātājiem vajadzētu sarīkot konkursu, un tas, kuram būs pārliecinošākais, uz eksportu orientēts biznesa plāns ar tajā iestrādātu apsolījumu vietējiem piena ražotājiem maksāt vismaz Eiropas vidējo piena cenu, varētu pretendēt uz palielinātas likmes struktūrfondu atbalstu. Vai Latvijas piens būtu gatavs šādā tenderī piedalīties?

– Protams!

Saistītie raksti

Tas pats Miglavs laikā, kad piensaimnieki saņēma 30 centus par pienu, teica: nedzīvojiet ilūzijās, rēķinieties, ka patiesā piena cena ir tikai 19 centu. Tā ir normāla tirgus cena. Graudiem arī 250–300 eiro par tonnu nav normāla tirgus cena, tā ir tikai ap 150 eiro/t. Un tieši tāda būtu jāliek biznesa plānos, nevis, viengad saņemot divreiz lielāku, arī turpmāk ar tādu rēķināties.

– Vai fiksētas piena cenas panākšana ir iespējama vai tā tomēr ir utopija?

– Piensaimniekiem iepriekš bija kvotēts piena tirgus, un viņi ļoti gaidīja brīdi, kad tas tiks no kvotām atbrīvots. Lūk, te nu tas ir! Brīvs tirgus, brīvas cenas. Tagad daudzi būtu laimīgi, ja kvotas atgrieztos, jo nav jau nekā labāka par kvotētu tirgu – kvotas ir lielisks tirgus regulēšanas mehānisms. Patiesībā lielākais šīs krīzes izraisītājs ir pati Eiropa ar virkni burtiski stulbu lēmumu, nevis kaut kāds embargo.

Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” maija numurā.

LA.lv