Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
26. jūnijs, 2015
Drukāt

Amatas pagastu stāstnieki gaida tūristus. Kurš labāk pazīst savu novadu?

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Četrpadsmit Amatas novada senioriem pērnvasar bija lieliska iespēja apmeklēt gidu kursus, kas notika starptautiska projekta “Tourage” ietvaros. Mācības notika divus mēnešus sestdienās un, nokārtojot pārbaudījumu, visi saņēma ekskursiju pavadoņu apliecības. Vēl viņus dēvē par Amatas pagastu stāstniekiem. Tagad projekts ir beidzies, un seniori joprojām labprāt liek lietā jaunās zināšanas.

Katru gadu mācos ko jaunu

Pēteris Blate (63), dārzkopis, jau 16 gadus ir Nītaures Krīgaļu dzirnavu pārvaldnieks. Viņam to apsaimniekošana uzticēta, kad ārsts Rūdolfs Keizers atguvis tēva mantojumu un izveidojis šeit elektrostaciju.

“Tie, kas iegriežas dzirnavās, parasti vispirms jau paviesojušies trīs kilometrus attālajā minizoodārzā “Salmiņi”. Savukārt citi bijuši “Zaķīšos” aplūkot trušus, kuru saimniece mēdz ieteikt atbraukt pie manis,” stāsta Pēteris.

Krīgaļu dzirnavas ir celtas 1938. gadā un savulaik bijušas vismodernākās Latvijā. Tās nav cietušas kara laikā, un arī tagad tur varētu malt miltus, jo visas iekārtas un mehānismi ir darba kārtībā. Tomēr tas vairs nav izdevīgi, tā kā dzirnavas pārkārtotas elektrības ražošanai.

Lai varētu tūristiem vairāk parādīt un pastāstīt, Pēteris turpina vākt materiālus par šejienes vēsturi. Dabūjis no kaimiņa vecu albumu un nokopējis bildes, kur redzama Krīgaļu māja pagājušā gadsimta 20. gados un kā būvētas dzirnavas.

“Sākumā nesapratu, kāpēc miltu gaņģi, dzirnakmeņi un grūbu aparāti ir pa divi, bet vēlāk izdomāju,” atklāj pārvaldnieks. “Agrāk saimnieki atklidzināja ar zirdziņiem no attāliem pagastiem, un dzirnavnieks nevarēja viņus raidīt prom. Katru dienu viens objekts bija darba kārtībā, bet otrs – rezervē.”

Dzirnavu otrajā stāvā pārvaldnieks sācis veidot vecu lietu muzeju. Bērniem esot interesanti noskaidrot, kam katrs priekšmets paredzēts. Interesentus izvadā arī pa pusotru kilometru garu meža taku, kur var apskatīt bebru postījumus un teju visus Latvijā sastopamos augus. Te ir arī burvīga vīgriežu pļava, kas nomierina stresa pārņemtus ekskursantus.

Gidu kursos Pēterim ļoti patikusi pasniedzēja, tūrisma speciālista Andra Klepera vadītā mācību ekskursija gar Amatas krastu, bet pats vērtīgākais šķitis noslēgums, kad katram dalībniekam par savu objektu bijis jāstāsta pārējiem. Kolēģi Skujenē, izrādot pilsdrupas, pat sagatavojuši spoku. Kursos atsvaidzinātas arī zināšanas, kā sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību.

“Pašam šķiet, ka tagad ekskursijas vadu profesionālāk nekā agrāk,” vērtē stāstnieks. “Skaidrs, ka skolnieciņiem nav vērts stāstīt pārāk ilgi, jo viņiem kļūs garlaicīgi, taču pusstundas laikā zeperi ar lielu interesi izstaigā visus trīs dzirnavu stāvus. Lauku bērnus nav jēgas vadāt pa meža taku, jo tā ir viņu ikdiena, bet pilsētniekiem patiks.

Vieta var būt nez cik skaista, bet, ja gids to nemācēs parādīt, tūristiem nebūs interesanti. “Svarīgi arī, no kurienes viņi ieradušies, piemēram, dāņiem, kuru augstākais kalns ir 1120 metri, Sigulda liksies ļoti skaista, taču, iespējams, gruzīni te neko ievērības cienīgu nepamanīs.”

Nesen notikušajā ģimeņu rallijā “Amatas loki”, kurā piedalījās gandrīz simt ekipāžas, Krīgaļu dzirnavās bijis izvietots sestais kontrolpunkts. “Man vajadzēja dalībniekiem likt kaut ko darīt,” stāsta Pēteris. “Izdomāju uzdevumu, ko vajadzēja izpildīt uz veco laiku skaitīkļiem. Bija patīkami, ka lielākā daļa to veica ar lielu entuziasmu, bet daži jaunieši ņēma talkā telefona lietotni “skaitīkļi”.”

Pērn Pēteris draugiem organizējis sēņošanu. Trīs nedēļu laikā ik dienu atbraukuši citi cilvēki un visi ar lielu sajūsmu un pilniem groziem braukuši mājās. Viņš pats audzē šitakē sēnes un mēdz uzcienāt ekskursantus ar pašdarinātu vīnu. Katru gadu stāstnieks cenšas iemācīties ko jaunu, piemēram, pērn beidzis ne tikai gidu, bet arī biškopības kursus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+