Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: Pagātne ir tepat0


Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Nākamajām paaudzēm ļoti ir vajadzīgi kino darbi – laikmeta liecības, un to mums joprojām ir nepiedodami maz. Ar šo sajūtu es aizveru igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas bērnības romānu “Biedrs bērns”.

Pateicoties rakstniecei un tulkotājam Guntaram Godiņam, klātbūtnes sajūta ir tik spēcīga, ka atsauc atmiņā manu bērnību, un es pat dažas ainas redzu sapnī. Lasot šo ar tādu dzīvības spēku un tik krāsaini uzrakstīto grāmatu, dažbrīd līdz asarām smejos, dažbrīd kaklā kāpj kamols.

Mūsdienās nevar sūdzēties par bērnu grāmatu trūkumu, taču nav daudz tādu, kuras caur bērna domāšanu un valodu tik pierastas lietas un norises ļauj ieraudzīt kā pirmoreiz, atklāj pasauli vēlreiz un ļauj izdzīvot bērna emocijas kā savējās. Tas ir liela talanta nopelns, ja starp grāmatas varoņiem un lasītāju nerosās pats autors.

Nav grūti atmodināt atmiņas paaudzē, kuras bērnība iekrita padomju terora gados. Lai baisos laikus saīsinātu un pārlaistu, tolaik gan pieaugušie, gan bērni katrs sevi ar kaut ko mierināja. Tā mazā Lēlo atceras laiku, kad viņa vēl nemācēja baidīties no tumsas, un mierina sevi, ka apcietinātā mamma tūlīt pārnāks, jo viņas smarža jau ir klāt. Viņa vēl nezina, ka “strēķītis laika”, ko nākšoties mammu gaidīt (tā saka tētis), ar “taisnīgās” padomju tiesas lēmumu tiks izstiepts trīsdesmit gadu garumā.

Kad aculiecinieku vairs nebūs, paliks tikai grāmatās uzrakstītais, filmās uzņemts un lugās iestudēts. Nākamajām paaudzēm ļoti ir vajadzīgi kino darbi – laikmeta liecības –, un to mums diemžēl joprojām ir nepiedodami maz. Es tiešām nesaprotu, kas mūsu televīzijai liedz Latvijas skatītājiem rādīt 2018. gadā Monikas Sīmetsas uzņemto spēlfilmu “Biedrs bērns”.

Kāpēc tas būtu tik svarīgi?

Kad sabiedrība pie varas ļauj nākt maniakiem, pagātne ir tepat, un nav nekādu drošības garantiju, ka tā neatkārtosies un atkal nekļūs par nežēlīgu tagadni.

Iedomāsimies bērnus okupētajā Donbasā, Krimas tatāru mājās vai tajās Krievijas ģimenēs, kurās kāds no bērnu vecākiem ir nepatiesi notiesāts, un šausmas, kādas uzdzen bruņotu svešinieku ielaušanās mājā. Tas visos laikos un valstīs vienmēr notiek vienādi.

Es ik pa laikam klausos un skatos krievu dramaturga Eduarda Radzin­ska lieliskos ekskursus pasaules tautu, valstu un tirānu vēsturē, kas uzskatāmi rāda vēstures paralēles, kļūdu atkārtošanu, nevēlēšanos un nespēju no tām mācīties. Kaut arī šodien skan daudz aicinājumu būt modriem, nemānīsim sevi – milzīga ļaužu daļa ir tik inerta, it kā atrastos apziņas krēslas varā, tic meliem un neko negrib zināt par to, kas notiek pasaulē.

Jautāsim sev: “Kā ir ar mani?”
LA.lv