Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. februāris, 2016
Drukāt

Pagātne lai paliek pagātnē? NEDĒĻAS FILMA: “Klusuma skatiens”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Džošua Openheimera dokumentālā filma “Nogalināšanas anatomija” (2012) kļuva par sensāciju pasaulē un tās turpinājums “Klusuma skatiens” (2014), lai arī stilistiski daudz klasiskākā, intīmākā un emocionālākā veidā, liek ielūkoties masu slepkavībās Indonēzijā sešdesmito gadu vidū, kad valstī komunistisko valdību nomainīja militāra diktatūra.

Filmas “Klusuma skatiens” galvenā varoņa Adi ģimene arī ir šo notikumu upuri, jo viņa brālis Ramli aizgāja bojā un viņa nāve bija īpaši vardarbīga. Indonēzijā vēl arvien pie varas ir tie paši cilvēki un viņu sekotāji, kas bija 60. gados, tāpēc Adi, gribot izdibināt vairāk par pagātni, sevi un ģimeni nostāda riskantā un bīstamā situācijā. Kaut gan ir pagājis aptuveni pusgadsimts kopš notikušā, temats nav brīvi apspriežams, izvērtējams, vaina par nodarīto atzīta. Visērtāk šajā situācijā jūtas paši slepkavas, kas bijuši pat ne tieši saistīti ar armiju, bet gan apņēmīgi cilvēki, kas reliģisku un citu apsvērumu dēļ bija gatavi nogalināt. Openheimers vairāku gadu garumā filmējis šos cilvēkus, kuri kameras priekšā visbiežāk nekautrējas stāstīt par saviem nodarījumiem, atceroties detaļās, ko, kā un kur darījuši, dažiem ir saglabājušies pieraksti, pat zīmējumi ar atsevišķām ainām. Šis materiāls atšķirīgos veidos ir kļuvis par pamatu abām filmām.

Pirmās filmas “Nogalināšanas anatomija” galvenais tēls bija viens no slepkavām Anvars Kongo, kuram režisors aicināja iestudēt nogalināšanas ainas, izmantojot aktierus un statistus (filma saņēma gandrīz vienprātīgu kritikas un profesionāļu novērtējumu, tā ieguvusi vairāk nekā 70 dažādu apbalvojumu pasaulē). Vispārsteidzošākais filmā ir tieši tas, cik azartiski Anvars metas iekšā režisora piedāvātajā spēlē un slepkavību inscenējumos, fonā ļaujot atklāties arī valsts mūsdienu politiskajai situācijai, kurā militāristiem vēl arvien ir teikšana un notikušais ne mazākajā mērā netiek nosodīts. Anvara un līdzbiedru improvizācijas ir kā līdzinieces franču režisora Žana Ruša etnofikcijām 50. – 60. gados, kurās viņš saviem afrikāņu varoņiem ļāva iejusties pašu izdomātos tēlos un izspēlēt improvizētus notikumus, kuros viņi ietekmējās no amerikāņu kino. Traģiskais “Nogalināšanas anatomijā” ir tas, ka jebkura imporvizācija ir realitātes atspulgs.

“Klusuma skatienā” uzsvars vairs nav uz varmākām, bet uz upuriem. Filmas stāstījumu veido vairākas ar Adi saistītas darbības līnijas. Tās ir viņa ikdienas gaitas, kad Adi kā optometrists pēc profesijas – kas zīmīgi un simboliski filmas kontekstā – dodas uz mājām pie gados veciem pacientiem, pārbauda redzi, pasūta brilles. Pie reizes viņš iztaujā par pagātni, ko viņi darījuši toreiz, cik daudz zinājuši, viņa klientu vidū ir arī bijušie slepkavas, kam par politiku runāt nepatīk, kā arī viņš pirmo reizi uzzina faktu, ka viņa tēvocis sargājis cietumu, kurā atradies viņa brālis Ramli. Otra līnija ir videoierakstu skatīšanās, kuros Openheimers fiksējis slepkavu stāstus, to vidū arī par Adi brāļa nogalināšanu. Tad tā ir Adi ikdiena ar vecākiem, un visbeidzot, tuvojoties filmas noslēgumam, viņa konfrontācija ar brāļa slepkavām, kad viņš apmeklē viņu mājas un atzīstas, ka ir Ramli brālis, ar šādu rīcību apdraudot arī savu dzīvību.

Vairākkārt no dažādu cilvēku mutes filmā izskan frāze, lai pagātne paliek pagātnē. Tomēr Openheimera filmas parāda, ka ir nepieciešams runāt, lai mēģinātu atmodināt sirdsapziņu un reāli iekustinātu pārmaiņas sabiedrībā attiecībā uz vēstures pārvērtēšanu, kā tas sācis notikt Indonēzijā.

 

UZZIŅA:

“Klusuma skatiens”/”The Look of Silence”

Dānija, Indonēzija, Norvēģija, Somija u. c., 2014

Režisors Džošua Openheimers

Dokumentāla filma

Kinoteātrī “Kino bize” no 5.02.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+