Kultūra
Teātris un kino

Kā iespējams piecdesmit gadus dzīvot tā, lai tevis nebūtu… Nacionālā teātra izrāde “Mežainis” 16

Publicitātes (Kristapa Pakalna) foto

Valtera Sīļa izrādēs neatkarīgi no tā, kāda ir to tēma, gandrīz vienmēr valda asprātīgs un sparīgs teātris. Starp citu, šī īpašā smaida izstarotā gaisma ir raksturīga visiem (ar retiem izņēmumiem) jaunajiem māksliniekiem – vai nu tie būtu dramaturgi, vai režisori –, kas savu jaunrades ceļu sākuši neatkarīgajā Latvijā. Tā droši vien arī ir īstas iekšējās brīvības pazīme: redzēt, saprast, taču ne nosodīt un ne slavināt. Citiem vārdiem, izvairīties no patosa, kas tad arī ļauj pilnībā gremdēties teātra stihijā.

Ar spēles azartiskumu aizrauj arī jaunā Nacionālā teātra izrāde “Mežainis”, kas dzimusi nu jau gandrīz vai slavenā tandēma – dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa – sadarbībā (vairāk nekā pieci kopdarbi). Tiesa, par “Mežaiņa” šūpuli kalpojis Nacionālais Kauņas drāmas teātris, kur 2015. gada rudenī V. Sīlis iestudēja šo darbu ar nosaukumu “Miškins”. Kā lietuviešu, tā arī latviešu uzveduma versijā darbojas vēl viens dramaturga un režisora izlolots varonis – rakstnieks Andžejs Goba, kas jau bijis redzams NT izrādē “Pieaugušie” (2014) un kas tagad “Mežainī” uzņēmies stāstnieka lomu, vedot skatītāju sev līdzi pa to cilvēku dzīves takām, par kuriem pats iecerējis rakstīt grāmatu.

Galvenais no viņiem ir Jānis Pīnups (lugā viņa uzvārds ir Pugačs). Cilvēks, kas piecdesmit gadus slēpies mežā un iznācis ārā tikai 1995. gadā, kad Latviju bija pametusi pēdējā Krievijas armijas daļa. Tā laika publikācijās un internetā var atrast daudz informācijas par šo latgalieti, kas tolaik tiek dēvēts par pēdējo mežabrāli, kaut būtībā viņš tāds nemaz nebija, jo bija iesaukts padomju armijā, kaujas laikā ticis kontuzēts un nejauši palicis viens pats mežā, kur arī aizsākās viņa – mežaiņa – liktenis. Interesanti, ka 2010. gadā Vilis Daudziņš kopā ar Ivo Briedi un Mārtiņu Grantu bija nodomājis uzņemt filmu par Jāni Pīnupu. Kas zina, varbūt iecere kādreiz vēl īstenosies.

Kaut gan, iedziļinoties faktos, tie neiedvesmo. Ne velti rakstniekam Andžejam kļūst arvien grūtāk saprast šā cilvēka būtību. Kā noskaidrojas, mežā viņš atradies pavisam neilgu laiku. Lielākoties slēpies savās dzimtajās mājās – māsas paspārnē. Šajā kontekstā vēl jo īpaši pārsteidz meistarība, ar kādu J. Balodis un V. Sīlis pārvalda teātra likumus, lai burtiski ne no kā radītu iespaidīgu vēstījumu par to, kā iespējams piecdesmit gadus dzīvot tā, lai tevis nebūtu.

Spēles paņēmiens veidot stāstu “no ne kā” parādās teju visu laiku. Garš koka galds un divi krēsli – mājas tēls. Plānas koka strēmeles – vai nu mežs, vai iekštelpas sienas (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš). Vajag, lai mājās murrā kaķis, lūdzu: tiek grieztas vecas koka kafijas dzirnaviņas. Un tā ik uz soļa. Milzums iespaidīgu spēles elementu. Turklāt daudzi no tiem pēc būtības ir ļoti principiāli, jo rada laika distanci. Piemēram, kad māsa uzdāvina Jānim radioaparātu “Spīdola”, viņš azartiski metas klausīties visus jaunumus, kurus tobrīd “spēlē” aktieri. Viņi viens pēc otra iznāk uz skatuves un atbilstīgi aizgājušajam laikam skandē to vai citu reālo tekstu. Šķiet, nu kādēļ gan nevarētu atskaņot dokumentālo ierakstu? Tādēļ, ka tieši tā, kā aktieri runā, šo tekstu sadzird jaunā paaudze. Bet tie skatītāji, kas paši nāk no šī senā laika, arī to saklausa ar laika pastarpinājumu, it kā no malas. Atmiņas netraucē, un brīžiem mēs visu uztveram gluži vai ar pirmreizēju pārsteigumu.

Skatīt pagātni šodienas acīm – tas droši vien arī ir gan lugas, gan izrādes pamatu pamats, kas ļauj aktieriem organiski apvienot prieka pilno spēli ar varoņu bezprieka dzīvi. Izrādē kopumā darbojas astoņi aktieri, katram uzticētas vairākas lomas, tostarp jāatveido arī dzīvnieki. Šajā kontekstā nopietna slodze jāiztur rakstniekam stāstniekam Andžejam, ko azartiski un gudri spēlē Arturs Krūzkops. Aktieris māk aizraut ar savu vēstījumu, kas ir ļoti svarīgi, jo izrāde ilgst trīs stundas. Tajā pašā laikā gribu piebilst, ka tā nebūt nav pati grūtākā loma, jo tās būtība ir ekstraverta, ko īstenot ir vieglāk nekā introvertu lomu, kas pieprasa iedziļināšanos varoņa iekšējā pasaulē.

Kā, piemēram, Kaspars Aniņš patiesi “pazūd” kaut kur tur – Jānī Pugačā. Būtībā par šo cilvēku neko īsti pateikt nevar. Vai viņu vada bailes vai organiska tādas dzīves nepanesība, kāda valda okupētajā Latvijā, vai varbūt šizofrēnija, kas neļauj uzdrošināties “iziet dzīvē”, kad kopš Staļina nāves jau pagājis krietni daudz laika. Šīs bailes lieliski komentē viena no izrādes ainām, proti, uz skatuves mirkli parādās Staļins, pasludinot savu slaveno frāzi: “Ir cilvēks – ir problēma; nav cilvēka – nav problēmas.” Jā, tur tiešām vajag drosmi – atļauties būt. Staļinu, starp citu, ataino Uldis Dumpis. Simboliski, ka tieši viņš spēlē arī Jāni vecumdienās.

Lieliskā simbolu apspēle rosina jautājumu: kas ir cilvēks? Ar šo jautājumu bieži saskaras arī Ulda Dumpja Jānis. Piemēram, kad viņš beigu beigās sajūt sevi kā legālu cilvēku un grib dabūt pasi, Jānim jānoiet garš ceļš, lai pierādītu, ka viņš ir viņš. U. Dumpis, spēlējot Jāni, būtībā nav pārņēmis stafeti no K. Aniņa. Viņa varonis ir raksturā agresīvs, vairāk stūrgalvīgs. Viņa klusēšanā nav sāpju. Taču arī U. Dumpja Jānī jaušams tāds kā noslēpums: varbūt tā ir sirdsapziņas balss? Ne jau nejauši viņš dodas uz grēksūdzi, lai izstāstītu priesterim (izrādē skan vārds “mācītājs”, kas ir termins luterāņu baznīcā, kurā nav šādas katoļiem raksturīgas individuālās bikts prakses) par to, kā sagandējis dzīvi savai māsai, kura viņa dēļ ir izvēlējusies pilnīgas vientuļnieces likteni.

Māsu Veroniku arī spēlē divas aktrises – Madara Botmane un Lolita Cauka. Abas apzinās upuri, un abas ar to samierinās, pieņem no visas sirds. M. Botmane organiski un dzīves gudri atveido šo Veronikas būtību – paš­uzupurēšanos. Tikpat organiski L. Cauka ataino apradumu ar savas dzīves vienmuļo gaitu, ko pēkšņi ar asu sāpi uzplēš radiniece, ieliekot Veronikas vecišķajās rokās savu mazuli.

Šī radiniece ir meita vecākajam brālim Staņislavam, kurš savulaik apprecas, pamezdams māsu vienu rūpēties par brāli Jāni. Ivara Kļavinska varonis apzinās, ka ir nodevis māsu, tādēļ, atnākot 70./80. gadiem, pārmetīs Jānim gļēvulību un uzstājīgi mēģinās viņu pārliecināt atlaist brīvībā māsu Veroniku. Starp citu, tas patiesi ir nopietns jautājums: kurš no abiem – Jānis vai Veronika – pa īstam ir visu šo laiku nosēdējis, tā sakot, cietumā?

Līdzīgi jautājumi manī radās, kad skatījos izrādi otro reizi. Patiesi labs uzvedums, taču pavīdēja arī savi “bet”. Kā savulaik tika mācīts labā teātra zinātnes institūtā un kā ne reizi esmu pārliecinājusies pati savā pieredzē – ja gribi būt droša par izrādes māksliniecisko patiesīgumu, tad tā jāredz atkārtoti. Jo pirmās iepazīšanas prieks jau ir izbaudīts, bet tagad nepieciešams uztvert tuvības vai pat saplūsmes auru. Tā, piemēram, trīs reizes skatījos DDT izrādi “Būt nacionālistam”, ikreiz arvien vairāk aizraudamās. Ar “Mežaini” tā nesanāca. Daži spēles elementi, īpaši otrajā daļā, likās paviegli, uzbāzīgi izstiepti un jēgas attīstību bremzējoši. Reizēm pat šķita, ka spēle notiek spēles dēļ, kā, piemēram, aina ar ārzemju žurnālistiem, kas lugā, starp citu, ir tikai pieminēti.

Saistītie raksti

Taču galvenais, kā sapratu, – tomēr pietrūkst režisora akcenta. Vēl jo vairāk, ka lugas finālā rakstniekam stāstniekam Andžejam ir garš monologs, kurā izskan jautājums: “Bet varbūt tas ir par mani?” Pastāv īpašs lugas uzveduma princips, ja tās finālā autors sava varoņa mutē ieliek jautājumu, kas attiecas vai nu uz viņu pašu, vai arī uz jebkuru skatītāju, citiem vārdiem – jautājumu, kas mūs apvieno. Tātad režisoram jāiedziļinās jautājuma būtībā. Varbūt tas ir jautājums par to, ko nozīmē būt kurmim? Tieši ar šādu uzvārdu gadu desmitiem ilgi Jānis Pugačs slepeni ir dzīvojis māsas mājā. Proti, cilvēks ir pārtapis par kurmi. Iedomājieties, pēkšņi krasi mainās laiki, un kas tad? Jā, labu lugu ir uzrakstījis Jānis Balodis.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Mežainis”, iestudējums Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē

Dramaturgs: Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, komponists Edgars Raginskis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

Lomās: Arturs Krūzkops, Kaspars Aniņš, Madara Botmane, Uldis Dumpis, Lolita Cauka, Ivars Kļavinskis, Inga Misāne-Grasberga, Jānis Kronis.

Nākamās izrādes: 26., 27. septembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Sandra Briede: “Kā var no būtībā neinteresantas un vienmuļas cilvēka dzīves uztaisīt kaut ko tik aizraujošu? Izrāde tiešām aizrāva no pirmās sekundes!”

Karīna Tatarinova: “Palieku uzticīga Valtera Sīļa, viņa komandas un radošā rokraksta fane.”

LA.lv