Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. augusts, 2014
Drukāt

Pagātnes atmiņas virtuālajā vidē
 (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

"Mans lielais ieguvums ir apjausma, ka to var izdarīt un muzejs var veiksmīgi dzīvot šajā vidē un piesaistīt interesentus," lepni saka virtuālās ekspozīcijas "Esi pats!" autore Elīna Kalniņa.

Kā mūsdienu jaunieti ieinteresēt par pagājušā gadsimta 40. gados piedzīvotajām represijām, kas viņam šķiet tālākas par Mēnesi? Iespējams, atbilde ir Elīnai Kalniņai, kas vasaras sākumā pabeidza divu gadu darbu pie virtuālās ekspozīcijas “Esi pats!”.

Ekspozīcija “Esi pats!” rakstnieces un kultūrvēsturnieces Melānijas Vanagas muzejā būvēta pēc tradicionālajiem muzeja standartiem, taču ielikta virtuālā vidē. Šāds lēmums pieņemts, jo muzeja telpas ir ļoti mazas – iekārtotas vienā no Amatas pamatskolas telpām. Taču muzeja vadītājas Ingrīdas Lāces pārziņā ir liels informācijas apjoms ar deportēto stāstiem un atmiņām. Amatas novada priekšsēdētājas Elitas Eglītes uzrunāta, Elīna nolēma veidot mūsdienīgu, izglītojošu ekspozīciju interneta vidē, kas turklāt neprasītu lielas uzturēšanas izmaksas.

Grūtības nav beigas


Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā”, pēc kuras Viesturs Kairišs nupat sācis otro filmas “Melānijas hronikas” uzņemšanas posmu, Elīnai deva ieskatu rakstnieces un viņas ģimenes, konkrētāk, dēla Aļņa dzīvesstāstā. Tāpēc projekta autore izvēlējās ekspozīciju veidot kā piecu dažāda vecuma bērnu stāstījumu no izsūtīšanas brīža līdz jaunības gadiem. “Esi pats!” varoņi ir piecgadīgie Andris un Inta, septiņgadīgais Ivars, astoņgadīgais Alnis un 11 gadus vecā Ilga. Izvēloties šos cilvēkus, Elīnai bija svarīgi, lai viņi vēl būtu dzīvi. Pretēji iespaidam, kas radies sabiedrībā, ka deportāciju pieredzējušie par to nevēlas runāt, projektā iesaistītie par laiku izsūtījumā stāstījuši labprāt.

“Ne vienmēr viss ir slikti – it īpaši bērnam, kuram galvenokārt svarīgi, lai līdzās būtu vecāki un ko ēst,” uzskata Elīna, stāstot par ekspozīcijas varoņu pieredzi. “Tā varbūt nav tāda vide, kādu viņiem būtu vēlējuši vecāki, taču viņu dzīve arī Sibīrijā veidojās tāpat kā citiem jauniešiem.”

Papildus intervijām Elīna meklēja vizuālo materiālu, kas ekspozīcijā atklājas varoņu un tā laika fotogrāfijās, kā arī Zinta Butāna grafiskajās dabas fotogrāfijās, gleznotājas Artas Kalniņas darbos un mākslinieka Ilmāra Blumberga gleznās no viņa darbu sērijas “Visu laiku snieg”, kuras tapušas, atceroties viņa bērnību izsūtījumā, arī Tjuhtjetā.

Ierunā mazdēli


Informācijas apjoms ir ļoti liels, un interneta vide nav pateicīga gariem tekstiem, tāpēc ekspozīcija galvenokārt veidota audioformātā. Uzrunājot Amatas novada skolas un citas jauniešu organizācijas, Elīnai izdevās atrast 17 dažāda vecuma bērnus – divu mēnešu laikā tapa 63 audiofaili, kuri pēcāk tika sadalīti atbilstoši katram varonim.

Divi runātāji ir Melānijas Vanagas mazmazdēli – Hermanis un Ernests, kuri ierunāja sava vectēva Aļņa atmiņu stāstus no laika, kad viņam bija 7 un 13 gadi. Abi puikas savu vectēvu nekad nav satikuši, taču no ģimenes stāstiem un šā projekta ļoti daudz zina par viņa dzīvi.

Elīnas meitas Katrīna un Luīze bija jaunākās projekta dalībnieces, kurām tekstu ierunāšanas laikā bija 9 un 5 gadi. Viņas ļoti gribēja piedalīties projektā, taču pēc iepazīšanās ar tekstiem vispirms pateikušas “nē”.

“Bērni ļoti personificē sevi ar šo informāciju. Tā ir viņu mamma, kas raud; viņu tētis, kam sasietas rokas,” atceras Elīna. Tikai procesa laikā, redzot, kā tas izdodas citiem, meitas esot piekritušas pamēģināt. Galu galā Katrīna saka – process viņai paticis, taču licis arī padomāt par to, cik viņas pašas ikdiena ir vienkārša un laimīga.

Zaubēniete Signe ierunāja Ilgas dzīvesstāstu, kad meitenei bija 18. “Esmu ļoti emocionāla, un ierunāt tekstu, kurā Ilgas mammu liek cietumā, bija ļoti smagi.” Pēc projekta Signe secina, ka “šiem cilvēkiem bija milzīgs gribasspēks, kam, izrādās, bieži vien ir lielāka nozīme nekā dažādiem dzīves šķēršļiem”.

Par izsūtījumu – 
arī svešvalodās


Elīna projektu izstrādāja divus gadus, taču atzīst, ka to varētu izdarīt ievērojami ātrāk, ja nenāktos meklēt naudu no dažādiem avotiem. “Es apņēmos, ka ne tikai izdomāšu šo projektu, bet arī to īstenošu, kas nozīmēja, ka man pašai jāpiesaista līdzekļi,” atceroties garo ekspozīcijas tapšanas ceļu, stāsta Elīna. Kopumā ekspozīcija “Esi pats!” izmaksāja nedaudz vairāk kā 20 000 eiro, taču tā ir tikai latviskā versija – Elīna cer nākotnē šo lapu sagatavot arī angļu, krievu, franču un vācu valodā.

Arī Elita Eglīte ir ļoti apmierināta ar izveidoto ekspozīciju un uzsver: “Izaugusi jauna paaudze, kas skatās citādi un lieto jaunās iespējas, tāpēc jāizmanto tehnoloģijas, lai viņus uzrunātu.”

Palīdzēs mācīties


Tālākās ieceres paredz integrēt ekspozīciju vēstures, ģeogrāfijas, sociālo zinību, vizuālās mākslas un audzināšanas stundās. Pirmais solis jau sperts, “Esi pats!” mājas lapā skolotāji var atrast sagatavotu vēstures stundas materiālu ar darba lapām. Šo ideju atzinīgi novērtēja arī divi jaunieši, kuri paši piedalījās projektā un ir pārliecināti, ka iznākums palīdzētu ieinteresēt skolēnus par šo notikumu. Uldis, kurš ierunāja Alni astoņpadsmit gadu vecumā, uzskata, ka skolēniem šāds materiāls ļoti palīdzēs, jo tas ir gan vizuālā, gan audio versijā. Domai pievienojas arī Signe, sakot, ka “jaunieši iegūs plašāku redzējumu un lielāku interesi, izmantojot šo ekspozīciju”.

Elīna ir pārliecināta, ka šodien ir svarīgi izprast 40. un 50. gadus. Muzejos glabājas ļoti lieli informācijas resursi, tāpēc svarīgi informāciju pasniegt mūsdienīgā veidā, jo “Latvijai ir ļoti svarīgi saprast un analizēt, kas ar mums notika tad, lai saskatītu šīs sekas šodienā un varētu tās izskaust,” saka Elīna Kalniņa.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ļoti vērtīgs darbs.Paldies!

Draugiem Facebook Twitter Google+