Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida.
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida.
Foto: SCANPIX/ LETA

Igaunijas prezidente: pagātnes sāpes liek Igaunijai digitalizēties 9

Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu var saukt arī par digitalizācijas, digitālās sabiedrības un digitālās pārvaldības prezidenti. Kaut jau iepriekš mūsu ziemeļu kaimiņi bija slaveni ar inovatīvo dabu un teicamajiem tehnoloģiju uzņēmumiem, šķiet, tikai kopš jaunās prezidentes stāšanās amatā digitalizācija Igaunijā ieguvusi pavisam citu skanējumu. Arī aizvadītais vēsturē pirmais Eiropas digitālais samits, kas septembra beigās norisinājās Tallinā, pieskaitāms pie prezidentes un visas Igaunijas tehnoloģiskā uzvaras gājiena. Pirms paša samita K. Kaljulaida pie sevis aicināja nelielu žurnālistu grupu, lai pārrunātu digitalizācijas nozīmi cilvēku dzīvē. Iespēja sarunāties ar prezidenti bija arī “LA” žurnālistam.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Britu pulkvedis: “Viņš blefo par kodolieročiem. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ​​labāk” 140
Lasīt citas ziņas

Igaunija ir diezgan slavena ar savu inovatīvo dabu, tehnoloģiju attīstību un valsts pārvaldes digitalizāciju. Par ko var vairāk runāt – par to, kā sabiedrība maina tehnoloģijas vai kā tehnoloģijas maina sabiedrību?

K. Kaljulaida: Kā tehnoloģijas maina sabiedrību. Ne jau izkāpšana uz Mēness maina pasauli – veļas mašīnas u. c. vienkāršu tehnoloģiju izgudrošana daudz vairāk mainījusi sabiedrību. Tehnoloģijas, kuras var izmantot jebkurš, nevis tās, kuras var izmantot tikai daži īpaši apmācīti un izraudzīti cilvēki. Un Igaunijā tieši to redzat – mūsu inovācijas ir vienkāršas, lai varētu piedalīties visi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Noteikti nebija viegli ieviest šādu sistēmu un pārliecināt vecāka gadagājuma cilvēkus par to, ka tas viņiem nāks par labu?

Valsts pārvaldei nav īpašas sistēmas. Ir platforma, kuru izmanto gan valdība, gan uzņēmēji, un tāds uzstādījums bijis jau kopš pirmās dienas – vienlīdzība un vienkāršība. Izdevies arī izglītot seniorus.

Platforma ir pavisam vienkārša – nekas vairāk kā iespēja visām pusēm sevi identificēt, tā ir kā digitālā pase. Arī interneta vidē ir jāsaprot, vai aiz ekrāna patiešām kontaktējies ar īstiem uzņēmumiem un cilvēkiem. Tas izslēdz papīru kalnus, jo visu var izdarīt tiešsaistē. Igaunijā tev pietiek iesniegt datus vienai iestādei, lai būtu drošs, ka tev vairs nebūs jāstaigā pa piecām citām institūcijām, jo tās savā starpā dalīsies ar tavu informāciju. Bet tikai ar tavu piekrišanu! Tāpat vien valsts nedrīkst tavus datus nodot tālāk. Turklāt, tiklīdz ar taviem datiem kāds operēs, tu saņemsi ziņu – ne mirkli nav tā, ka kāds var apieties ar taviem privātajiem datiem bez tavas ziņas. Arī tad, ja jūs saņemsiet uzaicinājumu uz pieņemšanu pie manis, jums pienāks paziņojums, ka prezidentes birojs ir apskatījis jūsu datus.

Daudzas valstis domāšanā ir konservatīvas. Vai tiešām visās var mainīt domāšanu, ņemot vērā dažādos valsts aparātus, vēsturi?

Šīs izmaiņas sabiedrībai nozīmē samērā nozīmīgas pārmaiņas – nozīmīgākas, nekā sākumā varētu likties. Valsts pārvaldes digitalizācija ir pilnīga domāšanas maiņa. Digitalizācija nenozīmē, ka tagad rūpnīcā atlaidīs visus darbiniekus, viņus aizvietojot ar robotiem un datoriem. Mēs vienkāršojam to, ko zinām, ka var izdarīt vieglāk un ātrāk, izmantojam visu tehnoloģiju potenciālu.

Reklāma
Reklāma

Ir ļoti daudz pakalpojumu, kurus cilvēki necieš. Mani un, domāju, lielāko daļu igauņu, tracina rindas. Esmu droša, ka arī latviešiem un lietuviešiem rindas nepatīk. Jo tās mums atgādina sāpīgu pagātni, padomju laikus, kur bija jāstāv rindā, lai dabūtu maizi, degvīnu vai jebko citu. Kāpēc mūsdienās jāturpina stāvēt rindās? Kāpēc mātei jādodas uz kaut kādu iestādi, lai viņa dabūtu sev pienākošos bērnu pabalstu? Ir neskaitāmi daudz pakalpojumu, kurus var un vajag padarīt digitālus, un te vairs nav runa par konservatīvu vai inovācijas mīlošu tautu.

Es uzskatu, ka mēs neesam vieni – tāpat kā mēs, domā arī citviet Eiropā. Piemēram, līdzības redzu Dānijā, kur arvien vairāk pakalpojumu ir pieejami internetā, kur samazinās izlietotā papīra daudzums. Viņi redz, ka tā ir vienkāršāk un efektīvāk.

Prieks, ka mūsu e-parakstu atpazīst jau vairākas valstis Eiropā. Somijā ir līdzīga sistēma kā mums. Latvijā ir e-paraksts un citas samērā pozitīvas ievirzes. Vācija grib piecu gadu laikā kļūt digitāla un mainīs konstitūciju, lai neatpaliktu no citiem. Ar Luksemburgu mums veidojas laba sadarbība – viņi atpazīst mūsu e-parakstu, taču parakstīties viņu sistēmā nevaram un mēs to gribam mainīt. E-paraksts ir pats pamats, kā vēl nav vairākās valstīs.

Jānojauc digitālās robežas. Mēs nevienam neko neuzspiežam – stāstām savu pieredzi, kā tas ir mainījis mūsu valsti un sabiedrību. Kā tas palielinājis uzticības līmeni starp visām pusēm. Gribam, lai valstis nevienu iedzīvotāju neatstātu aizmugurē, atcerētos par visiem un ļautu atvieglot dzīvi.

Kā ar datu drošību?

Protams, neko no šī nevar paveikt, neuzticoties valdībai, jo vienmēr ir jautājums par cilvēku datu drošību, taču tāds pats jautājums rodas, nododot datus privātām institūcijām. Kāpēc gan labāk tos neuzticēt valstij? Man nav saprotama neuzticība valsts pārvaldei. Varbūt tā ir tikai mums Igaunijā un nezinām, kā strādā citās valstīs, taču es to nevaru pieņemt. Tas nozīmē, ka pārvaldei jākļūst caurspīdīgai un tieši digitalizācija to ļautu, taču es arī īsti neteiktu, ka neuzticība valsts pārvaldei automātiski nozīmē neuzticību digitālajai sistēmai. Igaunijā nav bijis nevienas nelikumīgas iejaukšanās datos. Un strādājam ne tikai pie valsts pārvaldes drošības, bet pie pašu cilvēku kiberhigiēnas – mēs zinām, kā uzvesties internetā, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Līdzīgi kā ar roku mazgāšanu.

Bet ne visas valstis Eiropā ir tik demokrātiskas kā Igaunija. Vai jūs nebaida, ka, šādai personiskai informācijai nonākot autoritārāku valdību rokās, to izmantos kā ieroci pret cilvēkiem?

Kad PSRS no Igaunijas uz Sibīriju deportēja desmitiem tūkstošu cilvēku, interneta tolaik nebija. Ja valsts vai atsevišķi cilvēki ir ar sliktiem nolūkiem, tad digitalizācija to nedz apturēs, nedz pastiprinās.

Pieņemsim, ka Igaunijā kādu personu tur aizdomās par terorismu. Vai, policijai pārbaudot viņa datus, viņš saņemtu paziņojumu, ka policija viņu pārbauda?

Policija var tiesai lūgt iespēju izmantot aizdomās turētā datus bez viņa piekrišanas, taču tas nekādi neatšķiras no esošās situācijas, jo policijai arī tagad nav tiesību bez sankcijām un prasīšanas skatīt jūsu datus. Nezinu, vai ir bijuši šādi gadījumi, bet pieļauju, ka varētu būt.

Kāpēc Igaunija tik ļoti vēlas datu brīvu pārvietošanos? Kāpēc tas ir tik svarīgi?

Eiropa saviem pilsoņiem apsolījusi četras brīvības, un, kaut arī vairākas valstis savā teritorijā ļauj ar datiem darboties brīvi, aiz robežas barjeras joprojām eksistē. Un mēs nesaprotam, kāpēc! Ja dati var ceļot brīvi, ir daudz vieglāk paveikt darbus, komunicēt, sadarboties. Līdzīgi kā šobrīd ar ceļošanu – bezvīzu režīmu.