Pakļāvīgā, mīkstā dzelzs 0
Vectēvam, pēc amata kalējam, mājas pagrabā bija maza smēdīte, un Gints tur reizēm iemēģināja roku. Kādam uzņēmumam bija jākaļ krāsns kruķi. Vectēvs iemācīja kā jānoloka dzelži, pārējo mācījās pats. Tā viņš kala un kala kruķus vairākus gadus, līdz iemīlēja kalēja darbu. Gints skolojās, pētot kaltu priekšmetu attēlus grāmatās un veco kalēju darbus, līdz pamazām saprata, kas un kā ir jādara, lai to lietu dabūtu gatavu.
Meistars Gints Haņeckis darba laikā izgājis visu kalēja darba klasiku – sākot ar rokām kaltu naglu, kaklā karamu amuletu, kamīna piederumiem, eņģēm, aizkaru stangām, svečturiem, gaismas ķermeņiem, pakaramiem, vēja rādītājiem un beidzot ar metāla skulptūrām, kas var droši rotāt jebkuru izstāžu zāli. Tikai ieročus un instrumentus Gints nav kalis.
Kalējs strādā Tumes pagasta “Vecupniekos” labi aprīkotā smēdē, kurā atrodas ēze, laktas, pneimatiskais āmurs, dzelzs šķēres, knaibles un vēl vesela rinda smalku profesionālo instrumentu. Gintu saista asprātīgas konstrukcijas, un, kad Latvijas Amatniecības kamerā vajadzēja izkalt meistara darbu, viņš uztaisīja naglu rozes veidolā. Piedevām to izdarīja vien kaļot, pielokot un atkal kaļot, bez metināšanas un lodēšanas. “Darba sarežģītība vēl nenosaka meistarības līmeni. Izcils meistars savu māku parādīs kaut vai vienkāršā naglā. Jo lakoniskāks darbs, jo vairāk redzams talants, tas neslēpjas aiz visādiem izgreznojumiem,” uzskata Gints.
Galvenā tirgošanās meistaram ir gadatirgi un pasākumi. Sezona kā sākas ar Lieldienu tirgiem, tā beidzas tikai ap Ziemassvētkiem. Meistars saskaitījis, ka uz šo brīdi jau pabijis 23 tirgos. Tirgus ir ne tikai pelnīšana, tā ir arī sava aroda meistarības izrādīšana.
Viņa darbnīca ir iecienīts tūrisma objekts, kas pat saņēmis Kurzemes tūrisma asociācijas balvu “Lielais Jēkabs – 2010” kā Dižais amatu meistars Kurzemē. “Esmu arī sava aroda misionārs. Patīk parādīt sava amata un dzelzs lietu skaistumu, tādēļ labprāt uzņemu viesus. Piedevām viesu ierašanās ir ļoti svarīgs iemesls, lai sakoptu darbnīcu. Vietējās tūristu grupas gan ir ļoti taupīgas uz darbu pirkšanu, laiki visiem ir grūti. Toties austrumu kaimiņu vidū reizēm gadās labi pircēji,” spriež Gints.
“Pasūtījumu darbi mani ierobežo, tikai pavisam brīvi un radoši strādājot, es varu sevi pilnībā realizēt, un tas man sagādā dziļu prieku. Kad dzelzs ēzē ir nokaitēta, tā kļūst mīksta un paļāvīga kā māls. Tad no tās var izveidot visu, ko sirds kāro, sākot ar naglu un beidzot ar pūķi, ko uzskatu par savu meistarstiķi. Darbi top pēc ideju skices, un ar tām man ir pilnas klades, domāju – pietiktu četriem mūžiem. Skulptūras top ar garšu un palēnām. Piemēram, pele čellists tapa pusotra gada laikā, soli pa solim procesu izbaudot, izsverot un palabojot. Pēdējā laikā mani aizrauj metāla skulptūru plastika un plašais apvārsnis fantāzijas lidojumam, ko tās sniedz. Mans amulets ir dzelzī kaltais pūķis, kas mani pavada izstādēs. Viņš ir mans sargeņģelis, padomdevējs un noteikti draugs. Kad esam mājās, pūķis karājas pie smēdes sienas un tur ķepās laternu. Tā acīs tik draiski rotaļājās ēzes uguns, liekas – tas ir dzīvs. Protams, tas nav domāts pārdošanai, kurš tad draugu pārdod!” pārliecināts meistars.
Arvien vairāk Gintam patīk avangards, sarežģīti nestandarta risinājumi, eksperimenti, piemēram, savienot koku ar metālu, veidojot lielus objektus un eksperimentējot ar izteiksmes līdzekļiem.
“Manu dzīvi vada smalkas sakritības. Ļoti ticu liktenim, providencei, sargeņģelim vai augstākajam spēkam, vienalga, kā to sauc, un paļaujos uz to, kur tas mani ved. Esmu stingri pārliecināts, ka katra cilvēka dzīvē ir kāds gaišs spēks, kas iečukstēs ausīs pareizo domu… tikai ja cilvēks vēlēsies uzklausīt. Darbā bieži ir momenti, kad kaut ko nevaru atrisināt, darbojos, darbojos, un pēkšņi kāds man pasaka atbildi,” Gints mazliet pasmaida un nocitē senu gudrību – ja vēlies sasmīdināt Dievu, pastāsti par saviem nodomiem, kaut gan… kāpēc lai Dievs kādreiz nepasmaidītu?
