Latvijā
Sabiedrība

Paklupinātais Skujiņš un izpļāpātais noslēpums. “LA” nedēļas apskats 16

Foto – LETA, Reuters. Kolāža – la.lv

Cilvēks. Paklupinātais Māris Skujiņš

Nepilna nedēļa – no piektdienas pusdienlaika, kad Valsts kanceleja nosauca Māra Skujiņa vārdu kā potenciālo Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāju, līdz ceturtdienas pēcpusdienai, kad amata pretendents publiski atsauca savu kandidatūru – tas ir laiks, kas nepieciešams, lai “prieku par piedalīšanos profesionālā konkursā” aizstātu “melu kampaņas organizētāju uzvara”.

Skujiņu kā piemērotāko kandidātu VID vadītāja amatam atzina konkursa komisija, kuru vadīja Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis. Atbalstu izteica arī darba devēju, tirgotāju un rūpnieku, kā arī lauksaimnieku pārstāvji, kas konkursa komisijas darbā piedalījās kā novērotāji. Kandidātu apstiprināšanai valdībā pirmdien pēc divu stundu sarunas izlēma virzīt finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola.

Kandidātu raksturoja kā finanšu jomas profesionāli, erudītu, politiski neietekmējamu, tiesa, ar zināmām komunikācijas problēmām. Divu maģistra grādu īpašnieks, strādājis vairākās bankās, kādreizējais Latvijas Televīzijas valdes loceklis…

Un tad sākās. Vēl otrdien mediji rakstīja, ka nav draudu Skujiņa apstiprināšanai amatā, bet dienu vēlāk klajā viens pēc otra nāca fakti, kas liecināja par potenciālā VID vadītāja iespējamām saitēm ar miljonāru un politiķiem pietuvināto Māri Martinsonu. Skaidrību arī neveicināja paša pretendenta teiktais, ka nav zinājis to, kas nav jāzina, un ka finanšu direktora amata nosaukums kādā uzņēmumā bijis “smukumam”.

Nu Skujiņa saistību ar kompromitējošām personām skaidros tiesībsargājošās iestādes, tāpat kā faktu, bija vai nebija organizēta melu kampaņa medijos. Tikmēr premjers, finanšu ministre un Valsts kancelejas direktors paziņoja, ka rīkos jaunu konkursu un vēlams, lai šoreiz šis process būtu caurskatāmāks un uzticamāks.

Mācība. Baro cik gribi, tāpat uz “Saskaņu” skatās

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Šis ir pamācošs stāsts tiem runasvīriem, kas parasti nosoda partijas, ka tās nepietiekami piesaista krievu izcelsmes politiķus, veicinot to, ka šajā jomā monopols faktiski pieder “Saskaņai”. Šī izvēle esot ačgārna, jo iznāk, ka cilvēki partijas izvēlas nevis pēc politiskās pārliecības un ideoloģijas, bet pēc etniskās piederības.

Nevarētu teikt, ka ekonomistam Vjačeslavam Dombrovskim, kurš vienmēr pozicionējies kā labēju uzskatu paudējs, nebūtu bijusi iespēja izpausties citās partijās. Politikā viņš mēģināja iesaistīties 2009. gadā kā nu jau piemirstās partijas “Jaunlatvija” dibinātājs (partiju vadīja tagadējais Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits). Otrais piegājiens bija Zatlera Reformu partija, no kuras Dombrovskis nokļuva Saeimā, tur vadīja Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, vēlāk bija izglītības un zinātnes ministrs, ekonomikas ministrs. Viņš bija arī Reformu partijas priekšsēdētājs tās norietā, taču neatraidīja “Vienotības” piedāvājumu kandidēt šīs partijas sarakstā un pēc ievēlēšanas kādu laiku darbojās tās frakcijā.

Kā gan pēc visiem šiem politiskajiem klejojumiem Vjačeslavs Dombrovskis tagad nonācis “Saskaņā”? Droši vien te ir vairāki apstākļi. Gan vecā draudzība ar Nilu Ušakovu (par spīti abu apgalvojumiem par atšķirīgajiem politiskajiem uzskatiem), gan tas, ka pēc “ABLV bankas” nedienām draudēja strauji apsīkt finansējums Dombrovska vadītajai domnīcai “Certus”. Tomēr šķiet, ka diezgan liela nozīme bijusi arī etniskajai piederībai. Zinātāji norāda, ka simpātijas “Saskaņai” neesot nemaz tik liels pārsteigums, vienkārši atsevišķus uzskatus viņš savulaik neesot afišējis, bet pēdējā laikā to vairs nevairījās darīt. Piemēram, aktīvi uzstāties pret krievu skolu pāreju uz mācībām valsts valodā. Nu atklājas arī Dombrovska ārpolitiskie uzskati. Ar ierakstu interneta sociālajā tīklā “Twitter” viņš dod mājienu, ka Latvijai vajadzētu vairāk skatīties Krievijas virzienā: “Ja pēc WW3 kaut kas paliks pāri, vēsturē paliks fakts, ka Baltijas valstis ne tikai neizpildīja vēstures un ģeogrāfijas piešķirto mandātu samazināt saspīlējumu starp kaimiņu lielvalstīm, bet pielēja eļļu kara ugunsgrēkam.”

Noslēpums. Kā ar to suverenitāti?

Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola pagājušajā nedēļā izpļāpāja slikti glabātu, bet tomēr vēl noslēpumu. Proti, to, ka suverēna valsts finanšu jomā mēs vairs neesam.

Pagājušajā nedēļā ar “pēkšņu” (!) vizīti Latviju pagodināja ASV Finanšu ministrijas sekretāra vietnieks terorisma finansēšanas jautājumos Maršals Bilingslijs. Vizītes mērķis – “lai uzklausītu virzību jautājumā par “ABLV bankas” likvidāciju un to, kā norit finanšu sektora sakārtošana”. Tāpat Bilingsliju satraukuši pēdējā laika notikumi finanšu sektorā, proti, maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavība, kā arī “agresīvā publiskā kampaņa” pret valdību un politikas veidotājiem.

Latvijas valdības atskaitīšanās citas, lai arī draudzīgas, valsts pārstāvim par bankas likvidācijas procesu un ar to saistīto aizkulišu cīņu par piekļūšanu šīs bankas kontos esošajiem 1,36 miljardiem eiro, nemaz jau nerunājot par citiem īpašumiem, rada vairākus jautājumus. Pirmais – vai Latvijai un M. Kučinska valdībai vispār ir savs viedoklis par to, kāda “ABLV bankas” likvidācijas versija visvairāk atbilst Latvijas interesēm? Otrais – vai tā “ABLV bankas” likvidācijas versija, kuru atbalsta ASV, proti, ka likvidāciju kontrolēs starptautiskā auditorfirma “Ernst & Young”, atbilst arī Latvijas interesēm? Un trešais – vai tiešām “citu spēku” ietekme varas aprindās ir tāda, ka vajadzīgo likvidācijas mehānismu iespējams panākt tikai ar tiešu ASV iejaukšanos. Un visbeidzot – kā tad ir ar to suverenitāti?

Vilšanās. VDK komisijas ceļi neizdibināmi

31. maijā novakarē valdīja pārliecība, ka gadiem gaidītais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas gala ziņojums par secinājumiem un ieteikumiem, ko tālāk darīt ar “čekas maisiem” un visu nelaimīgo VDK mantojumu, būs uz Ministru kabineta galda ja ne tajā, tad nākamajā dienā noteikti.

Tas bija likumā noteiktais ziņojuma gala termiņš! Uz šā slēdziena pamata varētu sākt izstrādāt noteikumus par VDK dokumentu publicēšanu un visu pārējo. No vēsturnieka Kārļa Kangera vadītās komisijas puses nevienā brīdī nebija mājienu, ka tā izvirzītos noteikumus izprot kā citādi. Šaubīgajiem allaž lika pie sirds: “Ziņojums būs, kā paredzēts.” Izrādījās, ka VDK komisijas ceļi ir neizdibināmi… Aicināts sniegt informāciju Saeimā darba grupai likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” labojumu sagatavošanai, VDK komisijas vadītājs atklāja, ka nekāda ziņojuma nav… Toties LU rektoram Indriķa Muižnieka kungam nosūtīšanai tālāk Izglītības un zinātnes ministrijai iesniegts komisijas izstrādātā “Atklātības likuma” projekts uz 12 lappusēm un zvērinātā advokāta Linarda Muciņa ieteikumi, kurus pati komisija gan nemaz neatbalsta. Klātesošajiem pavērās mute. Kangera kungs paskaidroja, ka “Atklātības likuma” projektā “viss vajadzīgais ir”. Lieki sacīt, ka, VDK komisiju dibinot, šāda “pašdarbība” nebija ierēķināta un valdošā koalīcija vienojās, ka komisijas darbības laiks nav pagarināms. Un tad 8. jūnijā izrādījās, ka no komisijas prasītais 145 lappušu biezais gala ziņojums beidzot ieradies atbilstoši administratīvajai subordinācijai Muižnieka kunga kabinetā. Jautājums, kam tādas spēlītes bija vajadzīgas, ja, kā runā, ziņojums tomēr esot bijis praktiski gatavs noteiktajā termiņā?

Joks. Vajag “CS300 Pūt, vējiņi”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Par godu lieliem sarīkojumiem cilvēkam un valstij draudzīgas iestādes un uzņēmumi veic simboliskus aktus. Tā, piemēram, simtgadi svinot, Rīgas Dzemdību nama Dzemdību centrs pagājšnedēļ ieguvis jaunu simbolisku nosaukumu – “Dzimuši Latvijā”. Tas pieskaņots arī mūsu pasaulslaveniem mūziķiem un dziedātājiem, kas jubilejas reizē atgriezīsies tēvzemē, koncertējot un sniedzot meistarklases.

Savukārt “Lido” krodziņš Rīgā, Krasta ielā, par godu dziesmu un deju svētkiem pārdēvējies par lustūzi “Skanīgākā tautas dancotava”.

Iedvesmojošiem paraugiem vajadzētu sekotājus, kaut gan politiski jāuzmanās neiekulties nepatikšanās, kā gadījās “Adidas”, kad firma gribēja šūt krekliņus ar uzrakstu “USSR”, atzīmējot 2018. gada pasaules futbola čempionātu Krievijā…

Patriotisks solis izdotos “Latvijas balzamam”, ja uzņēmums suminātu valsts dibinātājus un simtgadē atjaunotu līniju, kur ražoja iemīļoto pusstopu “ulmanītis”. Atceroties traģiskās lappuses, mācot vēsturi okupācijas gadu ieceļotājiem, ieteicama marka “1940. gada rūgtais”.

“Air Baltic” miljardu darījumā nopirktiem “Bombardier” džetiem varētu dot katram vārdā, teiksim, “CS300 Pūt, vējiņi”, “CS300 Saule, Pērkons, Daugava” vai “CS300 Manai dzimtenei”. “Lattelekom” velte būtu apņemšanās izslēgt krievu propagandas potēšanas kanālus līdz š. g. 18. novembrim un radīt jaunu TV programmu “”Lattelekom” asarām netic”.

Ko “Latvijas gāze”? Akcijā “Silta, jauka Latvija” Kalvītis visu novembri varētu kurināt par brīvu gāzei pieslēgtajiem latviešu tautas patērētājiem.

Sagatavojuši Gundega Skagale, Viesturs Sprūde, Māris Antonevičs, Egils Līcītis, Olafs Zvejnieks

LA.lv