Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. augusts, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Staļiniskās ārpolitikas pielāgošana mūsdienu apstākļiem (7)

Foto: LETAFoto: LETA

20. gadsimta politikā Molotova–Ribentropa pakts nebija ne pirmais, ne pēdējais noziedzīgais darījums. Taču neviens cits nav atstājis tik daudz asiņainu vēl neizdzēstu pēdu. Nesen izdotajos rakstos “Latvija un latvieši” akadēmiķis Inesis Feldmanis secina: “Vēsturiskā atskatā un perspektīvā šīs slepenās vienošanās pat līdzinās bumbai ar laika degli, kuras tikšķi te pastiprinās, te pieklust, bet ir dzirdami visu laiku.” Un šobrīd dzirdami arī sprādzieni.

Timotijs Snaiders, vēl viens vēsturnieks, kurš detalizēti pētījis norises šajā “Molotova–Ribentropa pakta Eiropā”, grāmatas “Asinszemes” autors, tajā atgādina, ka 1939. gadā sarkanarmijas okupētā Polijas daļa Maskavas izpratnē skaitījās “Rietumukraina” un “Rietumbaltkrievija”, kur izveidoja ko līdzīgu tautas “asamblejām”, bet to vienīgais likumdošanas akts bija “lūgt, lai Austrumpolijas zemes tiktu inkorporētas Padomju Savienībā”. Tam, protams, ir liela līdzība ar 1940. gadā pēc Andreja Višinska norādījumiem radīto Latvijas “valdību” un “Tautas Saeimu”, un tādām pašām okupantu izdarībām Igaunijā un Lietuvā. Taču šodien viss iepriekš minētais atspoguļojas arī politiskajās aktualitātēs – Krimas aneksijā, Austrumukrainā izveidotajās “tautas republikās” un Putina “Jaunkrievijas” koncepcijā. Dažas paralēles saskatāmas pat, ja tā var sacīt, sīkumos. Piemēram, 1940. gadā tika deportēti dažādu tautību Polijas pilsoņi, kuri atteicās saņemt PSRS pases. Tagad pienāk ziņas, ka Krimas jaunizceptās varasiestādes tiranizē ukraiņus un Krimas tatārus, kuri grib palikt Ukrainas pilsoņi. Tāpat jāatceras 30. gadu otrajā pusē Rietumu demokrātisko lielvalstu īstenotā Vācijas nomierināšanas politika. Cerībā, ka fīrers, dabūjis no Čehoslovākijas Sudetus, apstāsies. Te nāk prātā arī Krievijas Sabiedriskās palātas locekļa politologa Andronika Migranjana šogad publicētais raksts “Izvestija”, no kura izrietēja, ka Hitlers, 30. gados savākdams “vācu zemes” gluži kā agrāk Bismarks, rīkojies visnotaļ pareizi, bet tikai pēc tam, lūk, nostājies uz maldu ceļa…

Šodienas “krievu zemju” savākšanas un “tautiešu aizstāvības” situācija gan atšķiras ar to, ka robežu pārbīde Ukrainā (un iepriekš Gruzijā) nenorit divu totalitāru režīmu pakta un sadarbības rezultātā. Tomēr tā izpaužas kā staļiniskās ārpolitikas pielāgošana mūsdienu apstākļiem. Kad jāiztiek bez īsta “partnera”, bet vairāk jābalstās uz propagandu un dažādu lobiju ietekmi, kas piespiestu t. s. starptautisko sabiedrību pieņemt Krimas aneksiju un iespējamo Ukrainas valstiskuma sagrāvi vai vismaz “federalizāciju”. Tie pirmām kārtām ir ekonomiskie lobiji. Latvijā Kremlis var paļauties uz tā dēvētajiem pragmatiķiem un vienā virzienā saimnieciski domājošiem, kuri jau labi pasen paģērēja, lai politiskā vara vēsturi “noliek malā” līdz ar visu nacionālo pašapziņu. Varbūt tāpēc pasaule nemaz lāga nav informēta par Latvijā notikušajām necilvēcīgajām 40. gadu represijām, un, cik zināms, Latvijas Ģenerālprokuratūra nekad starptautiski pieņemtā kārtībā nav saņēmusi no Krievijas juridisku procedūru sākšanai izmantojamus dokumentus par Liteni vai par masu izsūtīšanām. (Jāvaicā, vai tas vispār tika prasīts.) Tikmēr pragmatiskie poļi izvirzīja ar Katiņas lietu saistītos tiesiskos jautājumus Eiropas līmenī un daudz ko panāca. Bet praktiskā Lietuva ir novedusi līdz tiesai pavisam neseno 1991. gada janvāra notikumu izskatīšanu.

Latvija ir arī viena no retajām Eiropas valstīm, kur kūsā neslēpta rosība Kremļa politiskajās interesēs. Turklāt pati oficiālā Rīga, piemēram, vēl pērn bija gatava rūpēties par atbalstu Maskavas prasītā bezvīzu režīma caursišanai ES. Nerunājot par ilgi kultivētajām ilūzijām Krievijas sakarā, neraugoties uz tur pieņemtajiem pārsvarā partijas “Vienotā Krievija” izstrādātajiem un visai Eiropai šermuļus uzdzenošajiem likumiem, arvien draudīgāko ieroču žvadzināšanu pie Baltijas valstu un Polijas robežām un mērķtiecīgo Latvijas nomelnošanu. Proti, mūsu valdības pārāk ilgi izlikās nemanām, ka deglis atkal ir aizsvilināts.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Paldies autoram par labo rakstu!
    Bet gribu informēt LA un lasītājus par to – ĀRPRĀTU !- ko vakar nakts laikā redzēju PBK ar Ušakova reklāmu Saeimas vēlēšanām.Reklāma bija – daļa no Ušakova uzrunas 9.maija balagāna pie Pārdaugavas monstra.Kādus tik ārprātus vēl nepiedzīvosim!?NEKAD nevienam nebija pat prātā ienācis izkropļot RĪGAS vārdu ar prostitūtu cienīgu simboliku,JO Rīga NAV ne helovīns,ne Valentīna diena,ne masāžas salona reklāma!RĪGA IR neatkarīgas,nacionālas valsts galvaspilsēta.Rīga pat nav МО$КВА$ dvoriks.
    Par AGRU !!,stipri par agru Ušakovs iekāpj Višinska kurpēs !!Ceru bez CENZŪRAS?!

  2. Šmita ,kungs. Nu kādēļ slēpties aiz politkorektuma. Tā arī pasakiet,ka 1939 gadā bija divas fašistiskas valstis,viena brūna,otra sarkana. 1945.gadā viena beidza eksistēt un pēc Nirnbergas tiesas izvērtēja savu vēsturi un pārtapa demokrātiskā valstī. Otyra valsts kā bija fašistiska tā arī palika fašistiska. Nekas jau nemainījās pēc tās sabrukuma 1991.gadā. Viņa tikai transformējās. Ja pirms tam fašistiskā ideoloģija gāja pa šķirisko līniju,tad Krievija atgriezās pie pārbaudītām vērtībām-pie nacisma, t.i. krievvalodīgajiem ir tiesības diktēt noteikumus jebkurā pasaules valstī,kur atrodas kaut viens krieviski runājošais.

  3. Valdību ievēl cilvēki ,tāpēc ir briesmīgi noraudzīties,ka valsts galvaspilsētu vada Putina rokaspuiši.Ar ko domāja šie vēlētāji? Šie paši vēlētāji,droši vien,vaimanā.ka lūk igauņi un lietuvieši dzīvo labāk,bet aizmirst,ka tur lielāko daļu pašu tauta pie lemšanas.

  4. Viduvējais laikam nav ievērojis to faktu, ka paliela grupa no pirmās atmodas darbiniekiem jau tālajos 90-tajos pārvērtās par darboņiem. Uzvārdus šodien nenosaukšu, bet tos jau var atrast katrs pēc savas
    izvēles.

  5. Vajadzētu atcerēties latviešu pirmās Atmodas darboņu domas par to, ka tauta var tikt uzskatīta par nāciju tikai tad, ja tai ir sava vēsture. Visi tie, kas uzskata, ka latviešiem savas tautas vēsture ir mazsvarīga, ka jādzīvo tikai šodienai, faktiski noliedz latviešu nācijas eksistenci. Uz zemes dzīvo vairāki tūkstoši dažadu tautu. Ja tautai ir sava valsts, tā jau ir nācija. Tautai sava valsts nav obligāta, pietiek ar teritoriju. Vēstures noliedzēji mūs aizved pie secinājuma, ka latvieši var iztikt arī bez savas valsts. Jautājums tikai – vai mēs visi tiešām to gribam? Es negribu, tāpēc balsošu par tiem spēkiem, kam Latvija nav vienaldzīga.

    • Pilnīgi piekrītu Jūsu komentāra saturam, taču lūdzu rūpīgāk izvēlēties vārdus. “Darboņi” ir nicinošs apzīmējums, “darbinieki” – neitrāls. Domājum ka nevēlējāties nonicināt latviešu pirmās atmodas darbiniekus.

    • lai mēs spētu atbrīvoties no okupācijas paliekām – pirms vēl tās nav “atbrīvojis” Putins, – tad Saeimas vēlēšanās būtu jābalso par Dzintaru un Šnori vai Āboltiņu un Zaķi, bet ne par tādiem, kuri varētu iet koalīcijā ar vienotās Krievijas favorīti – “Saskaņu”!

Draugiem Facebook Twitter Google+