Uldis Šmits: Staļiniskās ārpolitikas pielāgošana mūsdienu apstākļiem 7
20. gadsimta politikā Molotova–Ribentropa pakts nebija ne pirmais, ne pēdējais noziedzīgais darījums. Taču neviens cits nav atstājis tik daudz asiņainu vēl neizdzēstu pēdu. Nesen izdotajos rakstos “Latvija un latvieši” akadēmiķis Inesis Feldmanis secina: “Vēsturiskā atskatā un perspektīvā šīs slepenās vienošanās pat līdzinās bumbai ar laika degli, kuras tikšķi te pastiprinās, te pieklust, bet ir dzirdami visu laiku.” Un šobrīd dzirdami arī sprādzieni.
Timotijs Snaiders, vēl viens vēsturnieks, kurš detalizēti pētījis norises šajā “Molotova–Ribentropa pakta Eiropā”, grāmatas “Asinszemes” autors, tajā atgādina, ka 1939. gadā sarkanarmijas okupētā Polijas daļa Maskavas izpratnē skaitījās “Rietumukraina” un “Rietumbaltkrievija”, kur izveidoja ko līdzīgu tautas “asamblejām”, bet to vienīgais likumdošanas akts bija “lūgt, lai Austrumpolijas zemes tiktu inkorporētas Padomju Savienībā”. Tam, protams, ir liela līdzība ar 1940. gadā pēc Andreja Višinska norādījumiem radīto Latvijas “valdību” un “Tautas Saeimu”, un tādām pašām okupantu izdarībām Igaunijā un Lietuvā. Taču šodien viss iepriekš minētais atspoguļojas arī politiskajās aktualitātēs – Krimas aneksijā, Austrumukrainā izveidotajās “tautas republikās” un Putina “Jaunkrievijas” koncepcijā. Dažas paralēles saskatāmas pat, ja tā var sacīt, sīkumos. Piemēram, 1940. gadā tika deportēti dažādu tautību Polijas pilsoņi, kuri atteicās saņemt PSRS pases. Tagad pienāk ziņas, ka Krimas jaunizceptās varasiestādes tiranizē ukraiņus un Krimas tatārus, kuri grib palikt Ukrainas pilsoņi. Tāpat jāatceras 30. gadu otrajā pusē Rietumu demokrātisko lielvalstu īstenotā Vācijas nomierināšanas politika. Cerībā, ka fīrers, dabūjis no Čehoslovākijas Sudetus, apstāsies. Te nāk prātā arī Krievijas Sabiedriskās palātas locekļa politologa Andronika Migranjana šogad publicētais raksts “Izvestija”, no kura izrietēja, ka Hitlers, 30. gados savākdams “vācu zemes” gluži kā agrāk Bismarks, rīkojies visnotaļ pareizi, bet tikai pēc tam, lūk, nostājies uz maldu ceļa…
Šodienas “krievu zemju” savākšanas un “tautiešu aizstāvības” situācija gan atšķiras ar to, ka robežu pārbīde Ukrainā (un iepriekš Gruzijā) nenorit divu totalitāru režīmu pakta un sadarbības rezultātā. Tomēr tā izpaužas kā staļiniskās ārpolitikas pielāgošana mūsdienu apstākļiem. Kad jāiztiek bez īsta “partnera”, bet vairāk jābalstās uz propagandu un dažādu lobiju ietekmi, kas piespiestu t. s. starptautisko sabiedrību pieņemt Krimas aneksiju un iespējamo Ukrainas valstiskuma sagrāvi vai vismaz “federalizāciju”. Tie pirmām kārtām ir ekonomiskie lobiji. Latvijā Kremlis var paļauties uz tā dēvētajiem pragmatiķiem un vienā virzienā saimnieciski domājošiem, kuri jau labi pasen paģērēja, lai politiskā vara vēsturi “noliek malā” līdz ar visu nacionālo pašapziņu. Varbūt tāpēc pasaule nemaz lāga nav informēta par Latvijā notikušajām necilvēcīgajām 40. gadu represijām, un, cik zināms, Latvijas Ģenerālprokuratūra nekad starptautiski pieņemtā kārtībā nav saņēmusi no Krievijas juridisku procedūru sākšanai izmantojamus dokumentus par Liteni vai par masu izsūtīšanām. (Jāvaicā, vai tas vispār tika prasīts.) Tikmēr pragmatiskie poļi izvirzīja ar Katiņas lietu saistītos tiesiskos jautājumus Eiropas līmenī un daudz ko panāca. Bet praktiskā Lietuva ir novedusi līdz tiesai pavisam neseno 1991. gada janvāra notikumu izskatīšanu.
Latvija ir arī viena no retajām Eiropas valstīm, kur kūsā neslēpta rosība Kremļa politiskajās interesēs. Turklāt pati oficiālā Rīga, piemēram, vēl pērn bija gatava rūpēties par atbalstu Maskavas prasītā bezvīzu režīma caursišanai ES. Nerunājot par ilgi kultivētajām ilūzijām Krievijas sakarā, neraugoties uz tur pieņemtajiem pārsvarā partijas “Vienotā Krievija” izstrādātajiem un visai Eiropai šermuļus uzdzenošajiem likumiem, arvien draudīgāko ieroču žvadzināšanu pie Baltijas valstu un Polijas robežām un mērķtiecīgo Latvijas nomelnošanu. Proti, mūsu valdības pārāk ilgi izlikās nemanām, ka deglis atkal ir aizsvilināts.
