Latvijā
Vēsture

Ko domāja Staļins? Pakts, kas pasludināja karu1


Šveices satīras žurnāla “Nebelspalter” 1939. gada oktobra karikatūra (apakšā paraksts: “Nākamais, lūdzu!”) par Vācijas un PSRS kopīgi īstenoto baltiešu suverenitātes “amputāciju”. Tobrīd daudziem šķita, ka Staļins aprobežosies vien ar Baltijas kontroli, bez okupācijas.
Šveices satīras žurnāla “Nebelspalter” 1939. gada oktobra karikatūra (apakšā paraksts: “Nākamais, lūdzu!”) par Vācijas un PSRS kopīgi īstenoto baltiešu suverenitātes “amputāciju”. Tobrīd daudziem šķita, ka Staļins aprobežosies vien ar Baltijas kontroli, bez okupācijas.
Šveices satīras žurnāla “Nebelspalter” 1939. gada oktobra karikatūra (apakšā paraksts: “Nākamais, lūdzu!”) par Vācijas un PSRS kopīgi īstenoto baltiešu suverenitātes “amputāciju”. Tobrīd daudziem šķita, ka Staļins aprobežosies vien ar Baltijas kontroli, bez okupācijas.

Padomju Savienībā apgalvoja, ka 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbrukusi PSRS “bez kara pieteikuma”. Taču tā nav tiesa – šāds dokuments bija. Diplomātiskajā notā, kas pamatoja vācu uzbrukumu, Maskavai tika pārmesta Molotova-Ribentropa pakta nosacījumu pārkāpšana, tajā skaitā Baltijas valstu okupācija. 1939. gada 23. augustā noslēgtais slepenais pakts paradoksālā kārtā “iegrieza” pašiem slēdzējiem.

PSRS pārkāpusi robežlīniju

Šajās dienās aprit 80 gadi, kopš Maskavā parakstīja tā saukto Molotova-Ribentropa paktu starp nacistisko Vāciju un staļinisko PSRS. Pakta slepenā daļa paredzēja ietekmes zonu sadalīšanu Eiropas austrumos, kur Polijas austrumdaļa, Baltijas valstis, Somija un Rumānijai piederošā Besarābija tika atzītas par PSRS interešu sfēru, kamēr Vācija ieguva Polijas rietumus.

Pakts kļuva par nāves spriedumu Polijas un Baltijas valstu neatkarībai un būtu iznīcinājis arī Somiju, ja vien somi varonīgi nepretotos Ziemas karā. Šie fakti ir plaši zināmi, taču mazāk zināms, ka par Molotova-Ribentropa paktu Staļinam tika atgādināts

Vācijas valdības notā – memorandā, ko Vācijas sūtnis Maskavā grāfs fon Šulenburgs 1941. gada 22. jūnijā plkst. 4 no rīta nogādāja PSRS Ārlietu tautas komisariātā. Ar 21. jūniju datētā nota bija apjomīga, vairāku lappušu gara. Nacistiskā Vācija tajā detalizēti argumentēja kara uzsākšanas iemeslus.

Proti, ka PSRS tālu pārkāpusi robežlīniju, kura, kā šķita Hitleram, tika novilkta 1939. gada augustā un tālākajās sarunās par ietekmes sfēru dalīšanu. Dokumentā bija secināts, ka Padomju Savienība cieši pietuvojusies Vācijas un tās sabiedroto robežām, to apdraudot gan militāri, gan ar kominternes graujošās darbības palīdzību, “vij intrigas” Dienvidslāvijā un Bulgārijā, apdraud arī Rumāniju un Melno jūru un Vidusjūru savienojošos šaurumus.

Nacisti bija cerējuši novirzīt Staļina ekspansiju uz austrumiem, pat uz Indiju, jo Eiropā vēlējās saimniekot paši, taču PSRS diktatoram bija citi plāni. Viens no būtiskākajiem dokumenta punktiem – pārmetums, ka Maskava nav ievērojusi Molotova-Ribentropa pakta nosacījumus.

“Vācija uzskatīja, ka PSRS to pārkāpusi vienā no svarīgajiem punktiem, kas slēgšanas brīdī gan nebija precīzi formulēts, taču ar domu, ka PSRS drīkst iegūt Baltijas valstis kā protektorātu, kā ietekmes zonu, militāru bāzi, manipulēt politisko iekārtu šajās valstīs, taču nedrīkst tās sovjetizēt un inkorporēt savā sastāvā.

Vācija kā tā laika PSRS sabiedrotā tam nebija devusi savu piekrišanu,” komentē LU asociētais profesors, vēsturnieks Raimonds Cerūzis. Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līguma, tas ir, pakta nosacījumu, pārkāpšana ir viens no tā sauktajiem revizionistiskajiem 1941. gada jūnija kara uzsākšanas traktējumiem.

Ko domāja Staļins

PSRS–Vācijas neuzbrukšanas līguma slepenā papildprotokola teksts patiešām bija gana lakonisks un nedefinēja, ko nozīmē “teritoriāli politiskie pārkārtojumi” Baltijā. Interesanti, ka 1939. gada rudenī, kad PSRS uzsāka diplomātisku spiedienu un militāru šantāžu pret Baltijas valstīm, lai tās atļautu savās teritorijās izvietot pagaidām ierobežotus sarkanās armijas kontingentus, Berlīne instruēja sūtņus Rīgā, Tallinā un Kauņā, lai tie savas atbildības zemju valdībām rekomendētu piekāpšanos padomju prasībām.

Staļins, 2. oktobrī izsaucis pie sevis Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru, liekulīgi solīja: “Ne jūsu konstitūciju, ne orgānus, ne ministrijas, ne ārējo un finanšu politiku, ne ekonomisko sistēmu mēs neaiztiksim. Mūsu prasības ir saistītas ar Vācijas karu pret Angliju un Franciju.” Tajā pašā reizē Staļins Munteram bildis, ka PSRS un Vācijai neesot domstarpību par Baltijas valstīm. “Tautu tēvs” tāpat izteicās, ka “interešu sfēru sadalīšana ir notikusi” un “ja ne mēs, tad jūs okupēs vācieši”.

Atklāts paliek jautājums, vai nacistiskās Vācijas varas gaiteņos tiešām ticēja, ka Maskava aprobežosies vien ar karabāzu iekārtošanu Baltijā un zināmu politisko kontroli pār šīm teritorijām. LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis apšauba, vai Vācijas diplomātija 30. gadu beigās būtu tik naiva, lai nesaprastu, ar ko tai darīšana.

Cita lieta, ka 1939. gada augustā arī pašam Staļinam vēl nebija pilnībā skaidrs, kā rīkoties PSRS “interešu sfērā”: “1939. gada augusta protokoli PSRS acīs uzreiz nenozīmēja Baltijas okupāciju. Par Baltijas valstu okupāciju Staļins izšķīrās tikai 1940. gada pavasarī, kad jau bija pagājis diezgan ilgs laiks.

Tas, ko redzam ar 1939. gada rudens bāzu līgumiem Baltijā un Somijas karu, ir PSRS mēģinājums paplašināt savu ietekmes sfēru tajās robežās, ko nosaka pakts.”

Zellis atgādina, ka PSRS un Vācijas konfliktu veicināja un padziļināja arī valsts apvērsums Dienvidslāvijā, kad 1941. gada martā tur tika gāzta valdība, kas bija parakstījusi savienības līgumu ar nacistisko Vāciju. Pie varas nāca samērā promaskaviski spēki, ko Hitlers uzskatīja par kārtējo apdraudējuma devu no Staļina puses.

Dalīta vaina

Neskatoties uz slepenību, rietumvalstīs par Maskavā noslēgtā pakta neizpaužamo daļu uzzināja jau pēc dažām dienām. Kāpēc rietumnieki nekā nedarīja? Kaspars Zellis te aicina atcerēties sabiedrības noskaņojumu, kāds toreiz valdīja Rietumos: “Iedomājieties tā laika cilvēku domu gaitu: pagājuši tikai divdesmit gadi kopš Pirmā pasaules kara beigām. Pirmais pasaules karš Eiropu šokēja.

Divdesmit gadi – tas ir mazs skaitlis, par desmit gadiem mazāk nekā, kad atskatāmies uz 1989. gada “Baltijas ceļu”. Tā trauma joprojām ir dzīva. Faktiski jebkuras sabiedrības locekļi vēlas darīt visu, lai tikai nebūtu kara. Ja pasludināsiet karu Vācijai, tad Rietumu sabiedrībā tas uzreiz saistītos ar Pirmā pasaules kara traumām. Jūs zaudēsiet elektorātu. Jāatceras, ka Anglijā un Francijā 1939. gadā demokrātiskā domāšana vēl strādāja un ar to bija jārēķinās.”

Lai cik paradoksāli izklausītos, arī Vācija tolaik sevi proponēja kā miermīlīgu valsti “Rietumu plutokrātu ielenkumā”. Tie mēģinot Vāciju atkal sagraut. Tāpēc Vācijas vienīgais glābiņš skaitījās preventīvas darbības, preventīvi kari. “Visa Hitlera kara ideoloģija, propaganda bija balstīta uz to, ka Vācija faktiski esot vienīgā miermīlīgā valsts,” skaidro Zellis.

Tikmēr vēsturnieka Raimonda Cerūža ieskatā Rietumu sabiedroto, īpaši Lielbritānijas, vainas izsvēršana Molotova-Ribentropa pakta kontekstā vēl ir nākotnes jautājums: “Pirmskara un kara situācijas vainu tomēr vajadzētu dalīt visiem karā iesaistītajiem lielajiem spēlētājiem.

Vācija savu vainu ir atzinusi, Krievija to nav gatava darīt un vēl kādu laiku nedarīs. Bet vai sabiedroto valstis, tie paši briti, franči, amerikāņi, jūtas vainīgi, ka ko tādu pieļāva? Kāpēc viņi neprotestēja? Uzvarētājvalstu koncepcijai šajā ziņā kaut kad ir jākrīt. Kad tas notiks, tas ir morālas dabas jautājums.”

Starp citu, kad 1941. gada 22. jūnija agrā rītā Vācijas sūtnis fon Šulenburgs ieradās PSRS ārlietu resorā, lai iesniegtu notu par kara sākumu, padomju puse dokumentu nav pieņēmusi. Kā zināms, arī vēlāk PSRS uzvedās tā, it kā, ja nota nav pieņemta, tad tādas nav vispār.

Taču Trešais reihs savos medijos šo kara pieteikumu gan izplatīja. Zināmā mērā tas kļuva par efektīvu nacistu propagandas ieroci Baltijā.

“Tur patiešām bija teikts, ka Padomju Savienība pārkāpusi 1939. gada 23. augusta līguma noteikumus un patvarīgi palielinājusi savas ietekmes sfēras. 1941. gada jūlijā daudzi Latvijas iedzīvotāji, kas uzskatīja, ka Vācija nāk kā atbrīvotāja, šo kara pieteikumu varēja būtībā uzskatīt par pierādījumu tam, ka Vācija būs Latvijas neatkarības atjaunotāja.

Tur taču bija teikts, ka viens no kara pieteikuma pamatojumiem ir Baltijas valstu suverenitātes pārkāpums! Šķita loģiski, ka tad vienam no Vācijas kara mērķiem jābūt šīs suverenitātes atjaunošanai. Diemžēl tā nebija,” atgādina Zellis.

Vācijas pārmetumi PSRS

Fragmenti no 1941. gada 21./22. jūnija nacistiskās Vācijas valdības notas PSRS valdībai

“Ietekmes sfēru sadalīšanas laikā Maskavā Padomju Savienības valdība paziņoja Reiha ārlietu ministram, ka tai nav nodomu boļševizēt un anektēt valstis, kas ietilpst tās ietekmes sfērā, atskaitot bijušās Polijas valsts apgabalus, kas atrodas sairšanas stadijā.

Taču īstenībā, kā parādīja notikumu gaita, PSRS politika tika virzīta vien uz vienu mērķi: telpā no Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, ikkatrā vietā, kur vien tas bija šķita iespējams, virzīt Maskavas bruņotos spēkus un izplatīt boļševismu dziļāk Eiropas virzienā.”

“1940. gada jūlijā (tā tekstā. – Aut.) (..) pārkāpjot ar šīm valstīm noslēgtos palīdzības līgumus, tika okupēta [Lietuva], Latvija un Igaunija. Tādējādi visa Baltija, par spīti kategoriskajiem Maskavas solījumiem, tika boļševizēta un jau dažas nedēļas pēc okupācijas uzreiz anektēta.

Saistītie raksti

Vienlaicīgi ar aneksiju noritēja pirmo lielāko sarkanās armijas daļu koncentrēšana visā Padomju Krievijas ziemeļu placdarmā pret Eiropu. Starp citu, padomju valdība vienpusēji anulēja šo valstu ekonomiskos līgumus starp Vāciju un šīm valstīm, kaut saskaņā ar vienošanos Maskavā šādiem līgumiem nebija nodarāms kaitējums.”

“Kā ietekmes sfēru Padomju Savienībai nodoto Austrumeiropas un Balkānu teritoriju okupācija un boļševizācija ir pilnībā pretrunā ar Maskavas vienošanos. Neskatoties uz to, Reiha vadība arī tad ieņēma pret PSRS vairāk nekā lojālu pozīciju. Tā ievēroja pilnīgu neitralitāti somu karā un Baltijas valstu jautājumā, atbalstīja padomju valdības pozīciju attiecībā uz Rumānijas valdību un samierinājās, kaut negribīgi, ar realitāti, kas veidojās padomju valdības darbības rezultātā.”

LA.lv