Foto-LETA

Rīt pasniedz Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu autoriem un māksliniekiem
.

Klasika un kvalitāte

Lasītākie

Notriektā tautumeita 7

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57

Lasīt citas ziņas

Profesore Ilze Stikāne, latviešu bērnu literatūras labākā pārzinātāja, pērn saskaitījusi gandrīz 60 jaunas latviešu autoru oriģinālgrāmatas bērniem. Tas nozīmē, ka kopumā Latvijas bērni pērn saņēmuši vairāk nekā simt jaunus izdevumus, jo izdevniecības, kuras pamatā rūpējas par mazajiem lasītājiem, cenšas aptuveni līdzsvarot tulkoto un oriģinālliteratūru. Jāsaka gan – noteiktām vecuma grupām labu latviešu autoru grāmatu tapis vairāk nekā citām, un to var labi redzēt šā gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijas nosaukumos. Pašiem mazākajiem, proti, 1. – 2. klases grupā, kā arī 5. – 7. klases grupā, ir pa trim latviešu un tikpat tulkotu darbu. Pārējās grupās tulkoto pārsvars; 3. – 4. klasēm kolekcijā vispār ir tikai viena latviešu autoru grāmata.

Specializētā bērnu literatūras apgāda “Liels un mazs” direktore, Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā koordinatore Alīse Nīgale secina, ka tulkotās grāmatas pēdējos gados dominē: “Tas bieži vien saistīts ar to, ka tulkojumiem no citām valodām vieglāk iespējams rast līdzfinansējumu – ir Eiropas Komisijas rīkots konkurss, kā arī praktiski visās Eiropas valstīs un arī citur pasaulē pastāv fondi, kuri nodarbojas ar savas valsts literatūras promotēšanu ārzemēs, kas visbiežāk izpaužas tieši kā iespēja iegūt līdzfinansējumu tulkotāja honorāra segšanai, bet aizvien biežāk iespējams saņemt arī atbalstu izdošanai, jo īpaši, ja runa par bilžu grāmatām, kur tulkotāja honorārs ir tikai neliela daļiņa no izdošanas izmaksām.”

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

TV24

Zatlers: Krievu valodā runājošo auditorija uzskata, ka Latvijā nav vārda brīvības

Kopumā apgāds “Liels un mazs” savu politiku formulējis kā attīstītas literārās un vizuālās gaumes teritorijas paplašināšana, kas nozīmē, ka izdoti tiek augstvērtīgi bērnu literatūras darbi, lielākoties to autori un mākslinieki saņēmuši balvas dažādos starptautiskos konkursos.

Arī apgādā “Zvaigzne ABC” oriģināldarbi sastāda nedaudz mazāk par pusi – aptuveni 40% visu bērnu grāmatu. Šā apgāda politika liek vispirms rūpēties, lai vienmēr būtu nopērkama pašmāju un ārzemju bērnu literatūras klasika – Jāņa Jaunsudrabiņa, Annas Brigaderes, Astridas Lindgrēnes, Tūves Jānsones, Marka Tvena, Žila Verna, L. M. Montgomerijas, Mihaela Endes un citu pazīstamu un iemīļotu autori darbi. Tāpat apgāds cenšas gādāt, lai vienmēr pieejami būtu tie literārie darbi, kuri pēc skolotāju norādījuma jālasa skolēniem. “Zvaigznes ABC” uzmanības fokusā visātrāk no visiem Latvijas apgādiem nonāk tās bērnu grāmatas, kuras pretendē uz pasaules literatūras topiem, un gana drīz parādās arī to latviskie līdzinieki – spilgts piemērs ir Dž. Kinnija “Grega dienasgrāmata”, kas ļoti pieprasīta ne tikai grāmatnīcās, bet arī, piemēram, Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) filiālēs un kuras latvisko līdzinieku “Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata” sarakstījusi latviešu valodas skolotāja Ruta Skrebele (grāmata iekļauta Bērnu žūrijas kolekcijā).

Citu apgādu izdotā bērnu literatūra šķiet vairāk vai mazāk redaktora gaumes un mārketinga apsvērumu, reizēm pat nejaušības, ne apzinātas politikas jautājums.

Grāmata – ētiska vai estētiska izvēle?

Bērnībā – ja vien esi bērns, kuram lasa un kurš lasa, – nerodas ne vismazākās šaubas, kam domātas tādas grāmatas kā, piemēram, “Pepija Garzeķe”, “Buratino piedzīvojumi”, trollīša Mumina grāmatu sērija, “Alise Brīnumzemē”, Šarla Pero un dažādu tautu palaikam visai baisās pasakas. Protams, bērniem! Mums, kas lasām!

Taču, kad pats kļūsti par to, kurš lasa priekšā un izvēlas grāmatas savam bērnam, jautājums pēkšņi izskatās nesalīdzināmi sarežģītāks. Pazīstu daudzus vecākus, kuri šaubās, vai ir labi lasīt bērnam priekšā pasaku par Sniegbaltīti, kuras pamāte meiteni cenšas nogalināt un beigās pati spiesta dejot nokaitētās kurpēs līdz nāvei, vai samērā nekaitīgāko Pelnrušķīti, kuras dzīvi, no dzimumu līdztiesības viedokļa raugoties, greizā veidā atrisina feja un princis baltā zirgā.

Vismaz līdz pusaudža gadiem galvenais faktors bērnu grāmatu izvēlē ir vecāku gaume un ētiskā pārliecība, tādējādi bērns var pat neuzzināt par grāmatām, kuras viņu, ļoti iespējams, uzrunātu vai palīdzētu atrisināt kādu slepenā sirds stūrītī noslēpušos sarežģījumu.

Katrs var palikt pie savas ētiskās pārliecības, taču nenoliedzams ir fakts, ka pasaule, kurā dzīvojam, ne tuvu nav ideāla, un bērnu grāmatas – gan pasakas, gan autordarbi – iespējams, ir visnekaitīgākais veids, kā bērnam par to signalizēt, kā izrunāt reālas dzīves situācijas vai pat briesmas, ar ko var gadīties saskarties, un vienlaikus arī atbrīvoties no iedomātām šausmām.

Tiesa gan, šāda tipa grāmatas lielākoties sastopamas tikai tulkotās versijās. Pelēns, kura mamma sāk strādāt; Martiņa, kas nebaidās iet uz bērnudārzu un zina, kā izturēties pret svešiniekiem; mazais diktators, kurš skaidri zina, kā jādarbojas pasaulei; galu galā vardulēns no Kitijas Krauzeres aizkustinošās grāmatas “Skrību skrābu tvīt plunkš!”, kurš nobijies no naktī sadzirdētajām skaņām, – tie visi ir ārzemju autoru darbu tulkojumi. Teju vienīgais latviešu autoru ieguldījums sarunās par ikdienā svarīgiem jautājumiem ir Ievas Samauskas “Betijas sarunas jeb Kā es piedzimu?”, un šī vienlaikus sirsnīgā un izzinošā grāmatiņa iznākusi pirms sešiem gadiem.

Vēl par sāpīgām ikdienas problēmām literārā formā tiecas runāt Inese Zandere, un to, ka viņai izdodas, apliecina lielā lasītāju interese, piemēram, par šogad Literatūras gada balvu saņēmušo krājumu “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti”.

Otrs izvēles aspekts ir estētiskais. Alīse Nīgale novērojusi, ka lasītāji jāradina pie estētikas, kas vairāk atšķiras no redzētā, un tieši ar pieņēmumu, ka bērnu grāmatām noteikti jābūt “košām”, skaidro samērā zemo vecāku interesi par “Skrību skrābu tvīt plunkš!”. RCB pieredze gan liecina, ka arī mazuļi paši labprātāk izvēlas krāšņas grāmatas. Arī “Zvaigznes ABC” mārketings novērojis nerimstošu interesi par aktivitāšu grāmatām, kurās bez teksta ir uzlīmes un citādas līdzdarbošanās iespējas. Tādējādi lielākās cerības estētiskās izjūtas robežu paplašināšanā liekamas uz jauniem, brīvi domājošiem, izglītotiem vecākiem. “Mūsu ideju labā spēlē gan laiks un pašu neatlaidība pieradināt pie tā, ko “Liels un mazs” izdod, gan liels mākslinieku atbalsts un vēlme ilustrēt bērnu grāmatas, gan jaunais latviešu dzimšanas vilnis, kura “pirmajās rindās”, šķiet, iet tieši gudru, domājošu jauno vecāku daļa, pilnīgi pretēji priekšstatam, ka tie, kam ir izglītība un darbs, negrib sevi apgrūtināt ar bērniem un taisa karjeru. Šajā ziņā mūsu redakcija, kurā bērnu ir vairāk nekā darbinieku, ir lielisks piemērs,” secina Alīse, kura pati šobrīd, auklējot trešo mazuli, trīs mēnešus veco pastarīti, strādā attālināti.

Kur rodas autori?

Par rakstnieku, kā zināms, nepiedzimst, arī par bērnu rakstnieku ne. Pārskatot Latvijā iznākušo bērnu grāmatu statistiku, viegli pamanīt, ka līdz 2007. – 2008. gadam tulkoto izdevumu proporcija ievērojami pārsniedza oriģināldarbu apjomu. Pateicoties diviem konkursiem “Baltā Vilka grāmatas”, kuri paspēja norisināties līdz lielajai ekonomiskajai krīzei, bērnu grāmatu rakstniecībā tika ievilināti vairāki jauni autori. Vēl lielāku ieguldījumu devuši apgāda “Zvaigzne ABC” rīkotie ikgadējie bērnu un jauniešu oriģinālliteratūras konkursi, kuros kopš 2007. gada izvērtēti jau gandrīz 300 oriģināldarbi, no tiem 34 prēmēti, 40 jau iznākuši, vēl deviņi atrodas sagatavošanā, bet 1. oktobrī noslēgsies kārtējais darbu iesniegšanas termiņš.

Izdevniecības “Zvaigzne ABC” Latviešu valodas un literatūras redakcijas vadītāja, filoloģijas zinātņu doktore Bārbala Simsone teic: “Konkursa dalībnieku izdoma ir apbrīnojama – tiek iesniegti gan ilustrēti bērnu dzejas un prozas darbu manuskripti, gan bērnības atmiņu stāsti, komiksi un apjomīgi piedzīvojumu un fantāzijas romāni. Konkursā ar pirmajiem darbiem “Pūķa dziesma” un “Vilcenes stāsts” startēja tagad jau populārās jauniešu rakstnieces Laura Dreiže un Linda Nemiera (Dreimane), kurām šobrīd publicētas katrai pa četrām grāmatām. Jauno autoru aktivitāte bijusi īpaši augsta pēdējos trīs konkursos – vairāk nekā 70% iesniegto manuskriptu piederēja rakstniecības debitantiem, kuri pārsvarā izmēģina savus spēkus fantāzijas un fantastikas žanrā. Arī šo žanru augošā popularitāte Latvijā lielā mērā ir konkursa “Zvaigznes grāmata” nopelns.”

Caur portāliem 
un Bērnu žūriju

Iegūt informāciju par jaunākajām bērnu grāmatām Latvijā ir samērā apgrūtinošs process. Protams, lielākajiem izdevējiem un grāmatnīcu ķēdēm ir savas mājas lapas, tāpat darbojas portāls lgramata.lv, kurā saplūst visplašākā informācija arī par mazo apgādu un autorizdevumu jaunumiem. Tomēr šiem portāliem ir nozīmīgs trūkums – to publicētās anotācijas ir apgādu teksti, kuru mērķis, protams, ir panākt, lai grāmatu nopirktu pēc iespējas plašāks loks, bet daļai grāmatu anotāciju nav vispār.

Alīse Nīgale norāda, ka augusi dažādu mediju interese par bērnu literatūru: “Radusies aktīvā un saturīgā portāla satori.lv sadaļa “Ar bērniem”, par bērnu grāmatām regulāri raksta jaunais Latvijas Universitātes portāls ubisunt.lu.lv, daudzi vecāki apmainās ar grāmatu vērtējumiem sociālajos tīklos, kas agrāk nenotika tik pamanāmi, literatūras žurnāls “Latvju Teksti” šogad Baltvilka balvas kontekstā pirmoreiz veido īpašu bērnu literatūras pielikumu un domā arī par speciālu žurnāla numuru nākamgad, bērnu literatūra atkal ir kopā ar citiem žanriem prozas lasījumos un Literatūras gada balvā. Un, protams, cauri krīzei ar kopējām pūlēm ir noturēta nacionālā lasīšanas veicināšanas programma “Bērnu žūrija”, kas ir ļoti plats lielceļš un ved pie lasītāja caur bibliotēkām.” Jāpiezīmē – pateicoties tam, ka valsts atrada papildu finansējumu, Bērnu žūrijas dalībnieku skaits Latvijā un diasporas centros kopumā pērn uzkāpa 
atpakaļ līdz 17 000. Šogad lasīšanas veicināšanas programmā iesaistījušās 585 bibliotēkas, tostarp 38 latviešu diasporas centri.

Pie elektroniskajiem resursiem noteikti jāpiemin arī LNB Bērnu literatūras centra izveidotā saskarne 
lasamkoks.lv, kurā var gan iepazīties ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekciju, gan arī digitāli izšķirstīt senākos laikos iznākušas bērnu grāmatas.

Palīdzīgas var izrādīties bibliotēku piedāvātās jaunāko grāmatu izstādes, kā arī citi sarīkojumi, kas ne tikai iepazīstina ar jaunākajām grāmatām, bet veido arī domubiedru kopienas. RCB, piemēram, pašreiz esot populāri izklaides pasākumi – radošās darbnīcas, ekskursijas un it īpaši savas apkaimes iepazīšana, akcijas, viktorīnas. RCB speciāliste Ingūna Stranga norāda: “Arvien vairāk bibliotēkās bērni paši ir iniciatori lasīšanas klubiņu veidošanai – tiek rīkoti tematiski tikšanās vakari. Bērniem ļoti iepatikušies tematiskie koferīši (grāmatas, uzdevumi, rotaļlietas, kārumi).”

Lielas cerības Alīse Nīgale saista ar jaunās Nacionālās bibliotēkas iespējām, un LNB Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova tās apstiprina: “Turpināsim strādāt pie visaptverošas lasīšanas veicināšanas stratēģijas valstī un diasporas centros, tas nozīmē – attīstīt interesantas aktivitātes, rosināt kopējas kampaņas lasītprasmes veicināšanā dažādām mērķgrupām, starp kurām īpaši jāpiemin bērni līdz triju gadu vecumam “Grāmatu starts”; zēni, programma “Tēvi lasa”, priekšā lasīšanas kampaņas un tamlīdzīgi. Kā jaunums nāks klāt “Mediju pedagoģijas programmas” – kur jaunajiem lasītājiem caur visiem LNB krājumā esošiem mediju veidiem mācīsim izmantot un radoši izmantot prasmes kultūras mantojuma apguvē. Kā pilotprojekts šī programma tiks piedāvāta bibliotēkām un skolām 
Latvijā.”