Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. februāris, 2014
Drukāt

Paldies, Mārtiņ, par Turīnu un skaistu karjeru (1)

FOTO: Viesturs SerdānsFOTO: Viesturs Serdāns

Kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis pirms astoņiem gadiem Turīnā izcīnīja Latvijai pirmo ziemas olimpisko medaļu, šoreiz Sočos četru braucienu summā sasniedza 10. rezultātu un atklāja – šie ir viņa pēdējie lielie starptautiskie mači.

„Domāju, ka šī ir manas karjeras noslēdzošā sezona un pēdējie lielie starptautiskie mači. Esmu pateicīgs visiem, kas šos gadus ir bijuši kopā ar mani, jutuši līdzi un turējuši īkšķus. Dzīvojuši un priecājušies par maniem rezultātiem un bijuši kopā tad, kad tie nebija tie labākie,” sacīja Mārtiņš Rubenis. Pirms savas pēdējās olimpiādes Mārtiņš skaļi paziņoja, ka brauks pēc čempiona titula. Nav šaubu, ka Rubenis ir un paliks Latvijas sporta leģenda un savulaik uzstādīto latiņu zemāk laist nedrīkst. Objektīvi šoreiz cerības uz medaļu nebija. Toties tika izdarīts viss no paša atkarīgais, lai karjeras noslēgumā no trases izkāptu ar augšup pavērstu īkšķi un smaidu. Vēl gan neteiksim STOP, šonedēļ ir komandu stafete un tajā Rubenis ir apņēmies izdarīt visu, lai komanda būtu pēc iespējas augstākā vietā.

„Neviens brauciens tā, kā pašam gribētos, neizdevās. Tādi sīkumiņi, kas maksāja savas simtdaļiņas. Grūti pat pateikt, kas par iemeslu. Trenējos, gatavojos, skatījos trasi, mēģināju dažādi braukt trasi. Kaut kas nelīmējās kopā. Būs laiks, paskatīšos meiteņu sacensības, divniekus, analizēšu savus braucienus. Centīšos komandu sacensībā nobraukt kā nākas. Riepas vēl nedrīkst nolaist,” savus četrus Soču olimpisko braucienus rezumēja Rubenis.

–          Pēc pirmās sacensību dienas mērķis bija vēl divi labi braucieni. To laikam sasniegt neizdevās?

–          Neizdevās. Pats vainīgs.

–          Ja visi braucienu šeit izdotos ideāli, par ko varētu cīnīties?

–          Par sešnieku noteikti.

–          Tiek runāts, ka notiek cīņa par noteikumu izmaiņām, lai tehniskajā ziņā nebūtu divas dažādas līgas.

–          Par to pašu runājām arī pirms četriem gadiem. Atbilde no kamaniņu federācijas vadības ir tāda, ka mums nevajag paņemt visu no skeletona un bobsleja. Protams, pie stūres sēž vācieši un viņiem tas īsti neinteresē. Pašlaik tiek vākti saraksti no sportistiem, lai tā nebūtu formula viens uz ledus, bet arī sporta veids. Domāju, ka tuvākajā laikā var gaidīt kādas pārmaiņas. Ja lielākā daļa atlētu nobalsos par, tad arī galvgalim vajadzētu pieņemt lēmumus, lai šis sporta veids paliktu baudāmāks.

–          Kādas emocijas paliks pēc šīs olimpiādes?

–          – Neesmu par 100 procentiem apmierināts. Ja skatāmies par padarīto darbu, pēdējās divas vasaras strādāju tā, kā nekad., Prieks, ka sev izdevās noformulēt mērķus, attieksmi  un šo laika posmu noiet kā profesionālim pienākas. Rezultāts varēja būt augstāks. Tomēr šie man bija divi brīnišķīgi gadi. Pēdējā vasara bija smagākā, reizēm bija grūti kājas aizvilkt līdz gultai un nereti gribējās pavemt. Tomēr kaut kas labs ir padarīts.

–          Ja tā būtu strādājis pirms Vankūveras? Vai Turīnas? Tur būtu zelts?

–          Pirms Vankūveras strādāju tikpat kārtīgi. Toreiz pēdējā Pasaules kausa posmā satraumēju muguru, divas nedēļas nevarēju trenēties un tas fiziski nospieda uz leju. Turīnā? Latviešiem patīk dzīvot ar domu – kā būtu, ja būtu. Es dzīvoju šodienai. Un nevaru pateikt, ko darīšu pēc gada.

Inārs Kivlenieks, 16. vietas ieguvējs: „Ceturtais brauciens bija ideāls, trešajā kļūdiņas bija pavisam maz, bet… Neslīdēja vispār. Jādomā, ko darīt tālāk. Slīdēšana ir tā sakne. Ko tālāk? Gribētos taisīt kamanas nevis darīt ko citu. Jāmeklē pareizais slieču materiāls. Mēs te cīnāmies, lai ieviestu sistēmu, ka sliecēm var izmantot tikai vienu materiālu, visas pārējās nianses – smēres un apstrādāšanas ir aizliegtas. Tad varēs apskatīties tīri cilvēcisko faktoru – kurš māk braukt, kurš nemāk. Tagad ir tā, ka vācieši, krievi un austrieši visiem ir priekšā un pārējie mēģina sacensties savā starpā. Paskatoties ceturtās brauciena kvalitāti – ar tādu es gribētu cīnāties par medaļām. Jo kļūdās visi. Rezultāts ir diezgan skumīgs.”

Kristaps Mauriņš, 21. vietas ieguvējs: „Neviens brauciens nebija savā līmenī. Ja pirmajos divos bija kļūdas trasē, tad pēdējie divi beidzās jau startā. Nezinu, kā to skaidrot, jo satraukums nebija vispār. Biju ap 20. vietu –ko tur vairs satraukties. Muļķīgas kļūdas. Būs vairāk jāsēž starta estakādē. Pozitīvi, ka ceturtajā braucienā pēc kļūdas startā iestājās tāds miers un brīvums, ka pats brauciens sanāca labākais. Tālāk? Sākumā domāsim par nākamo gadu, par pasaules čempionātu Siguldā. Pasaules kausa posmos kamanas slīdēja labi, braucu šeit ar domu tikt starp labākajiem divpadsmit. Treniņi gāja labi, bet kā sākās mači, visi palika ātrāki un pats paliku lēnāks. Pieredze nāk smagi.”

Māris Siliņš, “LA” speciālkorespondents Sočos

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Visu to labāko! (laimīgu sievasmāti, savu istabu ar savu TV un dīvānu kamaniņu formā un… labu apetīti!)

Draugiem Facebook Twitter Google+