Sports
Hokejs

Paldies par hokejam atdotu mūžu – Ēvalds Grabovskis piemin Elmāru Bauri0


Elmārs Bauris
Elmārs Bauris
Foto no Ēvalda Grabovska arhīva

Virtuozs spēlētājs, teicams organizators. Allaž optimisma un dzīves spara pilns – tā kādreizējais hokejists, treneris un funkcionārs Ēvalds Grabovskis atminas Latvijas hokeja veterānu Elmāru Bauri, kurš sestdien 100 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Atvadīšanās no Baura notiks trešdien 14.00 Rīgā Krematorijas lielajā zālē.

Ēvalds Grabovskis:

“Apbrīnojams mūžs simts gadu garumā. Tieši tik ilgi nodzīvot bija lemts Latvijas hokeja vectēvam Elmāram Baurim. Pēc divām nedēļām viņš būtu svinējis jau savu 101. dzimšanas dienu.

Nākot pasaulē mūsu valsts dibināšanas 1918. gada 30.septembrī un, jau no mazotnes meklējot savu vietu zem saules, atradis to uz ledus, jo tieši tur iemācījies stingri turēties, ne pie nūjas vai mātes brunčiem, bet gan uz savām kājām. Tas viņam palīdzējis daudzās sarežģītās dzīves situācijās. Patstāvīgs no mazotnes, pārliecināts par savu gribēšanu, varēšanu un taisnību.

Mātes Otīlijas un kurpnieka Alfrēda trešais bērns, no mazotnes radināts pie darba, auga darbīgs, kustīgs, gana apķērīgs un godīgs, apsteidza un pārsteidza pārējos ar savu neizsīkstošo enerģiju, izdomu, centību, neatlaidību un sīkstumu. Iespējams tieši šīs, jau bērnībā saskatāmās īpašības ir palīdzējuša saglabāt sevi visas dzīves garumā.

,,Dar, man, tēvi, pastaliņas, skolā ieti man gribās” – tā par savu mazā brāļa mīļāko dziesmiņu zināja pastāstīt māsa Elvīra. Mācījās dzīvot, mācījās dziedāt.

Pārcelšanās no Alūksnes uz Rīgu solīja daudz jaunu iespēju, no kurām izšķirošā iesaiste sporta pasaulē, tiesa, tikai pie rokas vecākajam brālim Artūram, kurš jau bija apguvis slidošanas iemaņas, slidojot uz Alūksnes ezera ledus ar koka klučos iestiprinātiem izkapts asmeņiem, un jau skaitījās hokejists, jo spēlēja studentu komandā. Sākums aizrautībai mūža garumā.

Pusaudža gadi paiet aktīvi piedaloties visos iespējamo sporta pasākumos un par panākumiem liecina izcīnītās vietas, saglabātie diplomi, bet galvenais – pārliecība par savu varēšanu un pieaugošo vēlme – būt labākajam.

Latvijai tuvojas grūti laiki, ar to jārēķinās katram. Pamest iesākto – neesam tā audzināti – jāmeklē izeja un neatkarīgās Latvijas laikā uzsāktais ceļš hokejā tiek turpināts jau okupācijas apstākļos.

Slidotava tēva dārzniecībā Cēsu ielā – lūk pierādījums gan apķērībai, gan darba un hokeja mīlestībai, spējai iecerēto paveikt līdz galam, lai pamatoti varētu apgalvot ,,ja nebūtu cēsītis,mēs būtu turpat, kur leiši un igauņi”.

Ar to Elmārs tika galā, jo tas deva iespēju saglabāt ne tikai esošo hokeju, bet jau, kaut arī zem cita papēža, palīdzēja kļūt par piemēru un skolotājiem krievu hokejam tā iesākumā 1946. gadā.

Viens no vadošajiem spēlētājiem Rīgas “Dinamo”,vēlāk Rīgas “Daugavas” meistarkomandā, izcēlās ar savu individuālo meistarību, virtuozo slidojumu, perfekto roku darbību un galvenais ar rezultativitāti, dodot pamatu uzskatīt sevi par labāko.

Mana ienākšana hokeja pasaulē ir tieši saistīta ar Elmāru Bauri, savstarpēja saskarsme ir turpinājusies gandrīz pastāvīgi. Neapgalvošu, ka esmu viņa audzēknis, bet piekritīšu viņa paustajam viedoklim, ka gandrīz ar visiem mūsu spējīgākiem un talantīgākiem viņam nācies saskarties. Esmu guvis pietiekami daudz noderīgu atziņu no viņa hokeja filozofijas. 1966. gadā kopā iestājāmies Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, viņam tobrīd bija 48. Tas liecina par lielu apņēmību.

Līdzās spožajai hokeja karjerai atzīstamā līmenī tiek spēlēts teniss, audzēti redīsi un pašmācības ceļā apgūta akordeona spēle. “Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī” – tā bija viņa himna sportam, darbam un priekam par dzīvi.
Pārtopot no spēlētāja par treneri, izpaudās viņa organizatora spējas.

Prata sapulcināt ap sevi vairākus simtus hokeju gribošus puišeļus, no kuriem izlasīja spējīgākos un sāka apmācīt iet ceļu,pa kuru gājis pats. Pateicoties viņa enerģijai tapis VEFa stadions ar hokeja, futbola un citiem spēļu laukumiem.

Dzīves pagriezienā mainot mītnes vietu, Elmārs Bauris atstājis paliekošas atmiņas Berģu apvidū ar tur pašu spēkiem uzbūvētu un aprūpētu slidotavu un no vietējiem puišeļiem organizētu komandu sekmīgu dalību Vissavienības ,,Zelta ripas”sacensībās Maskavā, un no kuras vēlāk pietiekams skaits nonākuši līdz atzīstamam līmenim.

Darbs ar jaunatni, kas viņam padevās lieliski, līdzi nesa ne tikai gandarījumu, bet arī rūgtumu par vadības attieksmi un cirtieniem mugurā, un tas spiež viņu atkal mainīt savu ceļu uzgriežot Latvijai muguru uz desmit gadiem. Taču, laikam ejot, arī domas mainās un, atgriezies no Krimas, atkal ieņem sev ierasto vietu hokeja ierindā. Aktīvs padomdevējs, konsultants ar savu pieredzi un zināšanām dalīties gatavs, sastopams visās vietās, kur kas notiek saistībā ar hokeju. Laiks un enerģijas pietiek visam. Apbrīnojami!

Taču laiks rit un neviens no mums jaunāks nekļūst. Sports un ar to saistītās traumas, dzīves triecienus katrs izjūtam, taču reaģējam citādāk.

Saistītie raksti
Neesmu dzirdējis viņu žēlojamies, tikai reizēm uzdziedam “liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams”.

Un tādu – ar dziesmu caur dzīvi, ar optimismu un dzīves spara pārpilnu gribu saglabāt viņu savā atmiņā. Nodzīvot tik apbrīnojamu mūžu ne katram ir lemts. Paldies par mūžu atdotu hokejam. Mūsu pienākums ir prast novērtēt paveikto, izrādīt atbilstošu cieņu un mācīties.”

Ar patiesu un dziļu cieņu hokeja veterāns Ēvalds Grabovskis.

LA.lv