Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Tramps nebaidījās runāt tieši un atklāti 16

Foto: AP/Scanpix/LETA

Lai arī vasara politikā parasti ir “klusais periods”, to nevar teikt par 2018. gadu. Par to pirmām kārtām parūpējies Donalds Tramps. Viņa uzvedība G7 un NATO valstu līderu samitos un tikšanās laikā ar Vladimiru Putinu Helsinkos devusi darbu visiem – politiķiem, drošības ekspertiem, žurnālistiem, pat psihologiem. Putins pats sevi reiz raksturojis kā speciālistu, kurš “prot komunicēt ar cilvēkiem”, ar to acīmredzot domājot Valsts drošības komitejā apgūtās prasmes. Eksperti izteikuši brīdinājumus par viņa gluži vai fenomenālajām spējām manipulēt ar sarunas partneriem, valstu līderus ieskaitot. Tāpat zināms arī tas, ka Putins ne vienmēr runā to, ko patiesībā domā. Uz šīs noslēpumainības fona Tramps atgādina pavisam vienkāršu puisi, kuram “kas prātā, tas uz mēles”.

Ja šodien atskatās uz Trampa sarunāto un sastrādāto, tad man visvairāk palikusi prātā Vācijai veltītā kritika. Vispirms viņš pārmeta šai valstij nevēlēšanos sniegt solidāru ieguldījumu NATO aizsardzības izdevumos. ASV šim mērķim patlaban tērē 3,6% no nacionālā kopprodukta, Latvija – 1,8% , bet bagātā Vācija – vien 1,2%. Tāpat ASV prezidents kritizēja “Nordstream 2” projektu, nosaucot Vāciju par “Krievijas gāzes gūstekni”. Tieši to pašu daudz piesardzīgākā, diplomātiskākā formā ir teikušas Baltijas valstis, Polija un Ukraina. Vienīgā atšķirība – Tramps nebaidījās runāt tieši un atklāti, bez Eiropā pierastās lavierēšanas un politkorektuma, un tieši tāpēc viņu saklausīja. Paldies Trampam par to.

Šajā notikumu jūklī pavisam nemanīta palika Vestfālenes Miera balvas pasniegšana. Šogad ar to apbalvotas trīs Baltijas valstis, kuru prezidenti bija ieradušies uz svinīgo ceremoniju 14. jūlijā Minsteres pilsētas rātsnamā. Balva, ko pasniedza Vācijas prezidents Valters Šteinmeiers, Baltijas valstīm piešķirta “par nozīmīgu ieguldījumu reģiona mierīgā un demokrātiskā attīstībā”. Paruna teic, ka dāvinātam zirgam zobos neskatās. Bet vai tomēr nav dīvaini – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai gluži kā skolēniem eksāmenā atzīmes izliek zeme, kas, no nesenas vēsturiskas perspektīvas raugoties, pati nepavisam nav sekmējusi šī reģiona “mierīgu un demokrātisku attīstību”. Kas kopā ar PSRS 1939. gadā parakstīja Molotova–Ribentropa paktu, ar to iznīcinot Baltijas valstu un Polijas neatkarību un paverot ceļu neskaitāmām traģēdijām un ciešanām. Jo bez 1939. gada 23. augusta nebūtu ne 1941. gada 14. jūnija, ne 1949. gada 25. marta.

Saistītie raksti

Nu labi, varētu teikt, ka valsts ir cita, Vācijas Federatīvā Republika nav tas pats kas Trešais reihs. Bet zeme ir tā pati, galvaspilsēta atkal tā pati, un tauta joprojām dzied to pašu himnu ko Veimāras republikas un Trešā reiha laikos – “Deutschland, Deutschland über alles”. Tātad “Vācija pāri visam”. Vienīgi pirmais pantiņš, kurā pieminēta Vācija “līdz Mēmelei” jeb tagadējai lietuviešu Klaipēdai, šodien tiek kautrīgi noklusēts. Interesanta paralēle ar Putina Krievijas himnu – arī tā kopš PSRS laikiem piedzīvojusi vien kosmētiskas izmaiņas, pazudušas rindas par “brīvo un vareno republiksaimi”, ko “pulcēja diženās Krievzemes balss”.

Vai ir vērts to visu atcerēties un pieminēt? Bet tieši vēsturiskā atmiņa ir tā, kas Polijai un Baltijas valstīm šodien liek bažīties par Vācijas un Krievijas “speciālajām attiecībām” gāzes tirdzniecībā. Viena no patiesībām, ko mums devuši 20. gadsimta notikumi, – ja mēs paši neatcerēsimies savu vēsturi un tās mācības, citi mūsu vietā to nedarīs.

LA.lv