Šķiet reizē ar latviešu valodu afgāniete Rošena apguvusi ziemeļniecisku savaldību, jo, gaidot ierodamies pusotru gadu neredzētos bērnus, centīgi valdīja satraukumu. Taču, kad mazie beidzot tika ievesti Rīgas lidostas uzgaidāmajā zālē, emocijas un asaras visiem plūda pāri malām.
Šķiet reizē ar latviešu valodu afgāniete Rošena apguvusi ziemeļniecisku savaldību, jo, gaidot ierodamies pusotru gadu neredzētos bērnus, centīgi valdīja satraukumu. Taču, kad mazie beidzot tika ievesti Rīgas lidostas uzgaidāmajā zālē, emocijas un asaras visiem plūda pāri malām.
Foto Ģirts Zvirbulis

Palīdz apvienoties bēgļu ģimenei: pēc pusotra gada neredzēšanās afgāņu mamma Latvijā satiek savus bērnus 5

Latvijas Sarkanais Krusts (LSK) nupat publiskojis savu informatīvo ziņojumu par sociālo darbinieku un mentora pakalpojumu sniegšanu bēgļiem no šī gada aprīļa līdz septembra beigām. Šajā laika posmā pakalpojumus saņēmuši 210 cilvēki – tai skaitā gan patvēruma meklētāji, gan personas, kas jau saņēmušas statusu. Viņu vidū ir 128 personas, kas saviem spēkiem nokļuvušas Latvijā, un 82 cilvēki, kas uz šejieni atvesti Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros. Palīdzību saņēmuši patvēruma meklētāji no dažādām izcelsmes valstīm: 67 no Sīrijas, 52 no Irākas, 39 cilvēki no Afganistānas, 16 no Indijas, 12 no Pakistānas, 10 no Eritrejas, 6 no Kongo demokrātiskās republikas, 3 no Gruzijas, 2 no Krievijas, 2 no Nepālas un 1 no Uzbekistānas. Sociālie darbinieki un mentori saziņā ar klientiem izmantoja starpvalodas, galvenokārt angļu un krievu valodu. Saziņā ar cilvēkiem, kas pārvalda tikai dažādu valstu valodas un dialektus, tika piesaistīti tulki no biedrības “Patvērums “Drošā māja””.

Reklāma
Reklāma

Latvijā paliek mazāk kā puse

Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Sociālais darbinieks kopā ar katru patvēruma meklētāju izstrādāja individuālu sociālekonomiskās iekļaušanas plānu un koordinēja tā izpildi, savukārt sociālais mentors nodrošināja praktisku atbalstu šī plāna izpildē – palīdzēja imigrantiem izprast dzīvi Latvijā, apgūt ikdienai nepieciešamās prasmes, kā arī risināt dažādas formalitātes un saimnieciskus jautājumus. Taču pie šī iekļaušanās plāna īstenošanas turpina strādāt tikai 99 no 210 imigrantiem, jo 81 no viņiem Latviju jau pametis, bet 30 patvēruma meklētājiem mūsu valsts atteikusi bēgļa statusa piešķiršanu. Aizbraucējiem un atteikumu saņēmušajiem šis pakalpojums vairs netiek sniegts. Tomēr atskaitē minēti arī vairāki labie piemēri, kad iebraucējiem pēc bēgļa statusa saņemšanas salīdzinoši veiksmīgi izdevies iekļauties sabiedrībā – atrast vismaz pagaidu darbavietas.


Pusotru gadu neredzēt bērnus

Aiz katra no atskaitē minētajiem sausajiem skaitļiem stāv kāds dzīvs cilvēks ar savām sāpēm, priekiem un bēdām. Ar vienu no ziņojumā minētajiem “labajiem piemēriem” – afgāņu sievieti Rošenu un viņas četrpadsmitgadīgo meitu Uranu – tiekos vēlā vakarā Rīgas lidostā. Viņas abas Latvijā ieradās pirms pusotra gada. Uzsāku sarunu angliski, bet Rošena mani pārsteidz, atbildot skaidrā latviešu valodā. Saruna gan vedas saraustīti, bet tam par iemeslu nav valodas barjera. Afgāņu sieviete centīgi valda satraukumu. To var saprast, jo kuru katru brīdi nosēdīsies lidmašīna, ar kuru Latvijā ieradīsies Rošenas trīs mazākie bērni, kurus viņa nav redzējusi gandrīz pusotru gadu. Iespējams viņu mulsina arī saruna ar svešu vīrieti, tādēļ atbildes uz maniem jautājumiem viņa stāsta it kā savai mentorei Kristīnei Besedinai. Rošena dzimto Afganistānu pametusi pirms gada un četriem mēnešiem kopā ar vecāko meitu Uranu, mazākos bērnus (divus zēnus un meiteni 9-13 gadu vecumā) atstājot sava brāļa aprūpē. Mans jautājums par aizbraukšanas iemesliem jau tā biklo sievieti samulsina pavisam, bet LSK pārstāvji delikāti paskaidro, ka šķirtene Rošena un viņas vecākā meita dzimtenē bijušas “apdraudētas kā sievietes”. (Afganistānā mazgadīgu meiteņu piespiedu izprecināšana formāli ir aizliegta ar likumu, bet praksē tas joprojām notiek, turklāt ģimenēm bez vīrieša sevi aizsargāt austrumu zemēs ir grūti). Tā vai citādi, bet Latvijas oficiālās personas viņas iemeslus atzinušas par pamatotiem, piešķirot sievietei bēgļa statusu.

Nākotni saista ar Latviju

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopš pirmās dienas abas dāmas sākušas apgūt latviešu valodu, meita sākusi mācības latviešu skolas, bet māte atradusi darbu lielveikalā “Rimi” par virtuves palīdzi. Ģimene arī noīrējusi nelielu dzīvokli vienā no Rīgas mikrorajoniem. “Mums paveicās ar atsaucīgu dzīvokļa saimnieci. Viņa pati dzīvo Lielbritānijā un labi zina, cik grūti iejusties svešā valstī, tādēļ piekrita izīrēt par labu cenu. Taču pat neskatoties uz to, samaksāt īri sākumposmā izdevās tikai tādēļ, ka šai ģimenei daudz palīdz arī Rošenas bijušais vīrs. Viņš jau vairākus gadus dzīvo Austrijā, bet regulāri sūta sievai naudu un atbalsta bērnus. Arī lidmašīnas biļetes bērnu atvešanai uz Latviju nokārtojām ar viņa finansiālu palīdzību. Tāpat palīdzēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Afganistānas un Uzbekistānas vēstniecības,” piebilst mentore Kristīne.

Latvijā Rošena jūtoties drošībā un apgalvo, ka redz sev un bērniem nākotni šeit, kaut arī ilgojoties pēc dzimtenes. Uz Rietumeiropu vieglākas dzīves meklējumos viņa neplāno doties. Urana komunikācijā jūtas drošāk nekā mamma. Meitene smaida un stāsta, ka skolā sākumā bijis grūti, jo svešā valoda traucējusi saprasties ar skolotājiem un vienaudžiem, bet tagad mācībās esot vieglāk, izdevies iejusties un pat atrast draugus.

Kopā ar mammu un māsu afgāņu bērnus lidostā sagaidīja Latvijas Sarkanā krusta pārstāvji. No labās – LSK Humānās palīdzības programmas vadītājs Jānis Ostrovskis un sociālā mentore Kristīne Besedina.
Foto Ģirts Zvirbulis

“Brīži, kuru dēļ vērts strādāt”

LSK sociālās mentores Kristīnes aprūpē ir 20 bēgļi. Viņa atzīst, ka Rošenas gadījums ir īpaši pozitīvs piemērs, bet, diemžēl, ne visi iebraucēji ir tik motivēti apgūt valodu, mācīties, meklēt darbu un cīnīties ar ikdienas grūtībām: “Viņu vidū ir ļoti dažādi cilvēki. Tāpat kā starp mums.”. Jautāta vai nav vilšanās sajūta, kad pēc mentora ieguldīta laika un pūliņiem, liela daļa imigrantu izvēlas Latviju pamest, Kristīne atbild noliedzoši. Viņas pamatdarbs ir īslaicīgās uzturēšanās mītnē, kas dod pajumti krīzē nonākušām ģimenēm, un sociālā darba speciāliste ne reizi vien piedzīvojusi situācijas, kad cilvēki nespēj pieņemt palīdzību, bet meklē šķietami vieglākos izejas ceļus. Pēc viņas pieredzes Latviju pametušajiem patvēruma meklētājiem esot dažādi iemesli aizbraukšanai. Galvenais, protams, saistīts ar materiālajiem apstākļiem Latvijā, bet ne tikai. Kāds nevarot izturēt auksto klimatu, citam grūti pierast pie mūsu dzīves ritma, piemēram, disciplinētas termiņu ievērošanas, kādam ārzemēs ir radi vai paziņas. “Tomēr šie ir tie brīži, kuru dēļ vērts strādāt Sarkanajā krustā,” arī pieredzējušajai sociālajai darbiniecei ir miklas acis, kad pa lidostas uzgaidāmās telpas durvīm ienāk Rošenas mazākie bērni un metas raudošās mammas un vecākās māsas skāvienos.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.