Latvijā
Sabiedrība

Ar dzirdes aparātu var strādāt pat par prezidentu! Kā atbalstīt vājdzirdīgos, saruna ar Baibu Bicēnu2

Foto: Timurs Subhankulovs

Baiba Bicēna Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vietnē liek rakstus un ziņas par aktualitātēm. Viņa pati ir viena no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” dibinātājām, un tieši par šīs nevalstiskās organizācijas veikumu – mūsu saruna.

Ko dara asociācija “Sadzirdi.lv”?

Padomju laikā pie mums bija tikai trīs biedrības, kuras apvienoja cilvēkus ar funkcionālajiem traucējumiem. Neredzīgo, Nedzirdīgo un Invalīdu biedrība.

Tagad dažādu NVO skaits cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem Latvijā sniedzas simtos. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem vien to ir vairāk nekā desmit. Ir biedrības, kas aptver visu Latviju, un ir tādas, kas darbojas tikai vienā pilsētā, novadā, ciemā.

Pirmās vājdzirdīgo biedrības pasaulē sāka dibināt jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē, un pēc Otrā pasaules kara tādas izveidoja daudzās rietumvalstīs. Šajās biedrībās apvienojās cilvēki, kuri zīmju valodu neizmantoja, bet orientējās uz dzirdes aparātu lietošanu, uz runāto valodu.

Atsevišķas biedrības tika nodibinātas vājdzirdīgajiem jauniešiem, cilvēkiem ar vēlu iegūtiem dzirdes traucējumiem, vājdzirdīgo bērnu vecākiem, kohleāro implantu lietotājiem, nedzirdīgi-neredzīgajiem cilvēkiem. Tad vēl ir tinīta, menieres, akustiskās neiromas, Ašera un Alstroma sindroma pacientu apvienības. Katrai ir sava niša.

Nesen Rīgā uz sanāksmi ieradās vājdzirdīgie no vairākām ziemeļvalstīm, galvenokārt kohleāro implantu lietotāji. Visi runāja.

Igaunijas pārstāvji uz viesnīcu koferī atveda pārnēsājamo dzirdes cilpas iekārtu. Vadu ar līmlenti piestiprināja visapkārt konferenču zālēs telpai. Somijas, Dānijas un Norvēģijas pārstāvjiem līdzi bija seši teksta pierakstītāji.

Visu runāto viņi pierakstīja un tekstu angļu valodā projicēja uz sienas konferenču zālē vai planšetēs neoficiālajās sarunās. Zīmju valodu viņi nelietoja, surdotulku pakalpojumus neizmantoja.

1993. gadā Vājdzirdīgo asociācija nodibināja Igaunijā, un šobrīd tā ir vienīgā no bijušās PSRS, kas uzņemta Eiropas Vājdzirdīgo federāciju apvienībā EFHOH.

Mūsu “Sadzirdi.lv” nodibināta tikai 2014. gadā, un līdz tam, ko varam redzēt rietumvalstīs un Igaunijā, mums vēl ļoti tāls ceļš ejams. Mums nav neviena paša teksta pierakstītāja, Latvijā tāds pakalpojums neeksistē.

Šobrīd svarīgākā ir informācija, pieredzes izplatīšana. Asociācijai ir mājaslapa, konti “Facebook”, “Twitter”, domubiedru grupa “Draugos”. Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad biedrības vēl nebija, izveidoju grupiņu vājdzirdīgo bērnu vecākiem “Cālī”, tā darbojas joprojām.

Vecāki kopā ar “Palīdzēsim.lv” ir noorganizējuši vairākas ģimeņu nometnes. Pagājušajā gadā notika bērnu un jauniešu talantu konkurss “Ko tu proti?”, un arī šogad augustā tāds būs.

Iedrošinām vecākus mācīt bērnus runāt, sūtīt viņus parastajās vai logopēdiskajās skolās.

Jau pirms gadiem 40–50 “Valodiņā” ir mācījušies bērni ar ļoti smagiem dzirdes traucējumiem, bet šobrīd viņi ir tā integrējušies dzirdīgo vidē, ka tikai dzirdes aparātiņi liecina par viņu problēmām.

Ir izdevies aktualizēt Starptautisko Kohleāro implantu dienu 25. februārī un Pasaules dzirdes dienu 3. martā. Rīkojam dažādus informatīvus pasākumus.

Lasām lekcijas un demonstrējam prezentācijas par pieejamu vidi cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem dažādās konferencēs, semināros u. tml., tiekamies ar studentiem, izglītības, medicīnas un sociālajiem darbiniekiem.

Viena no problēmām – dzirdamība jeb audiopieejamība sabiedriskajās telpās. Kādi ir labie piemēri?

Atbilstoši normatīviem konferenču zālēm ir jābūt aprīkotām ar audioindukcijas jeb dzirdes cilpām. Tādas iekārtotas, piemēram, konferenču zālēs Nacionālajā bibliotēkā. Tiesa, tās darbojas tikai noteiktā zonā.

Ja vairākas zāles ir apvienotas, tad jāzina, kurā vietā apsēsties. Ir bijušas problēmas, ka runātājs atrodas vienā telpas galā, bet cilpa ir otrā…

Liela problēma ir akustika skolu telpās.

Zinu, ka “Sadzirdi.lv” biedrei Rūtai Mežavilkai bija grūti kārtot eksāmenus Mākslas akadēmijas lielajā zālē – arī sliktās akustikas dēļ.

Pieejamība cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem – tie ir arī informatīvie uzraksti, subtitri.

Nez kad pienāks tie laiki, kad visi TV raidījumi tiks subtitrēti?

Šopavasar biju klāt pasākumā, kur publiski izmēģināja “Tildes” balss atpazīšanas programmu. Sēdēju pie ekrāna, ar dzirdes aparātu klausījos runāto un lasīju subtitrus. Atšķirības bija, bet būtiskāko varēja saprast.

Vai kvalitatīvi dzirdes implanti ir pieejami visiem, kam tie vajadzīgi?

Šobrīd kohleārie implanti ir bez maksas. Bērniem – arī divpusējie. Pieaugušajiem jāiztiek ar vienu. Diemžēl pieaugušajiem tos apmaksā tikai darbspējīgā vecumā, bet ārzemēs liek arī senioriem – pat astoņdesmit un deviņdesmit gadus veciem.

Baterijas jāpērk pašiem. Implantiem to vajag daudz, apmēram paciņu dienā, un bērnu vecākiem tā ir nopietna problēma. Nesen Daugavpilī vecākiem, kuriem ir bērni ar dzirdes traucējumiem, piešķīra papildu pabalstu 250 eiro gadā dzirdes aparātu baterijām un remontam.

Manuprāt, tādu pabalstu vajadzētu ne tikai Daugavpilī, bet visā Latvijā.

Mums ir zināmi gadījumi, kad bērni aparātus pazaudē vai neglābjami sabojā. Diemžēl valsts šos aparātus neapdrošina. Vācijā šāda apdrošināšana pastāvot.

Liela problēma ir tā, ka, sasniedzot 18 gadu vecumu, jaunietim vairs nav pieejama tāda valsts apmaksātā medicīniskā rehabilitācija, kādu piedāvā Bērnu dzirdes centrs.

Noteikti ir jāpanāk, lai Dzirdes centrs turpina sniegt savus pakalpojumus klientiem arī pēc pilngadības sasniegšanas.

Kādas iespējas vājdzirdīgiem cilvēkiem iekārtoties darbā? Un kādas iespējas dzīvot sabiedriski aktīvu dzīvi?

ASV prezidents Ronalds Reigans astoņdesmitajos gados atklāti sāka lietot dzirdes aparātu. Tātad var strādāt pat par prezidentu.

Ja vājdzirdīgie cilvēki labi runā un spēj ar dzirdes aparātu klausīties, tad viņiem ir diezgan labas izredzes iekārtoties darbā.

Protams, problēmas paliek. Pazīstu cilvēkus, kuri ar aparātiem it kā labi dzird, tomēr kategoriski atsakās runāt pa telefonu, sarunāties ar klientiem, jo viņi var kaut ko sajaukt.

Šobrīd dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, un sarunāšanos klātienē var aizstāt ar saziņu e-pastā, SMS, sociālajos tīklos.

Mūsu biedrības biedri sociālos tīklus izmanto diezgan aktīvi. Arī es labprāt tos izmantoju un aicinu pievienoties arī citus.

Tie vājdzirdīgie cilvēki, kurus bērnībā vecāki aizsūtīja uz parastajām skolām, gandrīz visi ļoti labi, pat gandrīz perfekti raksta. Rūtai Mežavilkai un man iznākušas grāmatas, labus rakstus spēj uzrakstīt Māra Ruva un Edīte Rozenfelde.

Kāda ir sabiedrības attieksme un sapratne attiecībā pret vājdzirdīgiem cilvēkiem? Vai tā mainās?

Uz ielām un pasākumos redzu arvien vairāk cilvēku ar dzirdes aparātiņiem. Būs tāpat kā ar brillēm: ja slikti redz – lieto brilles, ja slikti dzird – lieto dzirdes aparātu.

Tomēr jāsaprot, ka ne visus redzes traucējumus var novērst ar brillēm un ne visus dzirdes traucējumus – ar dzirdes aparātiem. Absolūtā integrācija var nebūt, ne visus darbus šie cilvēki spēj izpildīt.

Nu jau vairākus gadus kopā ar Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrību “Redzi mani” mēģinām aktualizēt arī nedzirdīgi-neredzīgo cilvēku problēmu. Pirms dažiem gadiem sarīkojām gājienu ar devīzi “Sadzirdi un redzi mani”, pēc tam vairākus informatīvus pasākumus Nacionālajā bibliotēkā.

Ārzemēs šādiem cilvēkiem ir atsevišķas apvienības. Reiz arī Latvijā tāda bija. Tikāmies ar biedrības bijušo vadītāju Noru Jansoni.

Toreiz, pirms 20 gadiem, Latvijā bija saskaitīti laikam 38 cilvēki, tajā skaitā vairāki bērni Pagājušajā gadā jautāju Labklājības ministrijai, cik nedzirdīgi-neredzīgo reģistrēti tagad. Atbildēja, ka… pieci un visi vecāki par 40 gadiem.

Interesanti, kur tie bērni palika? Vispār jau dzīvo joprojām, tikai papīros reģistrēti citādi. Kā neredzīgi, ar garīgu atpalicību vai tamlīdzīgi.

Nav zināms cilvēku ar dzirdes traucējumiem skaits Latvijā.
Saistītie raksti

Kāpēc Norvēģijā viņu ir gandrīz miljons, un Igaunijā, kur iedzīvotāju mazāk nekā mums, – 120 000? Latvijā no viena bukleta uz otru vismaz 40 gadus klejo skaitlis 30 000, un neviens vairs nezina tā izcelsmi. Kaut patiesībā šis skaitlis ir, iespējams, ap 280 000.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
8 stundas
Raivis Šveicars
Latvijā
FOTO: “Air Baltic” paceļ debesīs “Baltijas ceļu” 1
8 stundas
DJ
Dace Judina-Nīmane
Latvijā
Sūrs mūžs, talants un zvaigznes debesīs. Leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei – 90
8 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Nākotnē maksājumi kļūs arvien ērtāki – pakustēsies, pamirkšķināsi acis… 3
8 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
“Dinamo” uzkaujas un izcīna otro uzvaru “Latvijas Dzelzceļa” kausā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
KNAB atbrīvojis aizturēto Ogres novada mēru Helmani 1
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
8 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Kristiešu draudze izplata aicinājumu pērt bērnus
6 stundas