Policistu nenovērtētas bīstamības sekas 3
Pagājušās piektdienas rītā Rīgā, Ķīpsalā pie Vanšu tilta, vairāku automašīnu sadursmē cietuši četri cilvēki, tostarp policists.
Atbilstoši Valsts policijas sniegtajai informācijai negadījuma brīdī policijas ekipāža atradās konkrētajā vietā, lai noformētu ceļu satiksmes negadījuma protokolu nelielai divu automašīnu sadursmei. Taču kāds autovadītājs nav pamanījis stāvošu ceļu policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm un negadījumā iesaistītās mašīnas, un notika četru automašīnu sadursme. Negadījumā cietuši četri cilvēki, trīs no viņiem nogādāti slimnīcā. Starp cietušajiem ir arī ceļu policijas darbinieks, kurš, iespējams, cietis visvairāk.
Vissmagāk cietis apmēram 30 gadus vecs vīrietis, kuram konstatētas galvas un muguras traumas. Tāpat cietusi 28 gadus veca sieviete, kura guvusi galvas traumu. Ārstēšana slimnīcā nepieciešama arī astoņus gadus vecai meitenei, kura guvusi galvas traumu un ķermeņa sasitumus.
Lai nejustos komentāros vientuļš, brīvdienās sameklēju trīs savus kolēģus žurnālistus (neformālā “Stūres kluba” biedrus), kuri satiksmes drošības tematikā, kā saka, pudu sāls apēduši.
Arnis Blodons: “Nezinu par praksi citur, bet protokola formēšana ceļa vidū ir riskants pasākums. Tāpat kā patruļas mašīnas novietošana ārējā līkumā, uzbraucot uz Salu tilta. Ja tādas nav, steigšus vajadzētu instrukciju par to, ka cilvēki pēc negadījuma nedrīkst atrasties intensīvas satiksmes zonā. Papīrus rakstām vietā, kur nav satiksmes. Bet braucamā daļa pēc iespējas ātrāk jāatbrīvo no šķēršļiem.”
Māris Dzelzgalvis: ”Nupat pagājuši divi gadi, kopš ikdienā stūrēju lielkravas auto pa Eiropas ceļiem. No pieredzētā varu teikt, ka pēc Polijas automašīnas rāciju var mierīgi izslēgt (diskutējama tēma tālbraucēju vidū). Jautājumi par ceļu policijas ekipāžu atrašanās vietām un transporta kontroli vienkārši atkrīt. Kāpēc? Tālāk sākas normāla, tiesiska un korekta kontrole. Neviens nekur neslēpjas, neuzbrūk, nepamatoti neaptur un nesoda. Situāciju, kad ceļu policijas vai cita kontrolējoša dienesta ekipāža aptur transporta līdzekli pārbaudei, tā apdraudot pārējos satiksmes dalībniekus, vienkārši nav. Vainīgais jeb pārbaudāmais tiek lūgts sekot uz apskates vietu (laukumu, benzīntanku u. c.), kur veiktas visas formalitātes.
Ja vajadzīgs, policijas auto (protams, ar ieslēgtām bākugunīm) satiksmi brīdinošiem mirgojošiem uzrakstiem, bultām un konusiem dod ziņu citiem braucējiem par stāvošu objektu.
Atgriežoties no pēdējā reisa, biju liecinieks mūsu ekipāžas darbam uz A7 ceļa pie tilta pār Misas upi. Šī vieta labi zināma (īpaši ziemā) kā pietiekami bīstama. Mūsējie, turpat aiz tiltiņa noturējuši pārkāpēju, darbojas vienā mierā, liekot citiem bremzēt un apbraukt.
Par zīmes “50” vaktētājiem, izbraucot no Bauskas, pat nav vērts minēt. Leģenda…
Projām braucot, pēdējās Latvijas lamatas izvietotas pie pašas robežas Grenctālē. Tur līdzās vispārējai postažai un nesakoptībai mūsu pusē sagaida pēkšņa vienas braukšanas rindas izbeigšanās norobežojošā (paldies, ka plastmasas) barjerā.”
Boriss Sebjakins: “Pārvērst standarta ceļa situāciju ārkārtas kategorijā – tur jābūt zināmam talantam… Diemžēl pie mums tas notiek gandrīz ik dienu. Mēs jau daudzus gadus nepievēršam uzmanību neskaitāmiem gadījumiem, kad policisti, ķerot motociklistu, burtiski viņu dzen nāvē. Sabiedrības apziņā vārds “policists” pilnīgi atdalīts no jēdzieniem – drošība, aizsardzība, patiesība, likums, cilvēcība. Labi to zinot un jūtot, paši policisti cenšas atbilst šim greizajam priekšstatam, rūpēties tikai par mundiera tīrību. Apburtais loks! Un tas turpināsies, kamēr nebūs reālas iniciatīvas no pilsoņiem. Par to ir jādomā ekspertiem, aktīvistiem, policijas veterāniem, kā arī uzraudzības iestāžu vadītājiem.”
Tā, lūk, spriež šie kungi. Skarbi spriež. Un, kā redzat, krietni plašāk nekā viena konkrētā situācija šķietami prasa. Ko piebilst?
Murmuļi, protams, tie divi, kas sākotnējo mazo sadursmīti izraisīja. Milzu lempis tas, kurš policistiem pa pakaļu ievilka. Subjektīvas kļūdas. Bet amatpersonu rīcība (pareizāk sakot – bezdarbība) ir kolēģu skicēto nebūšanu esence. Un valstiska problēma. “Ierubīja” bākugunis, sēdēja un “formēja”. Bet kas aizsargās un apkalpos mūs visus, pat murmuļus un milzu lempjus arī? To protect and to serve – policijas moto tikai Amerikā? Kam vajadzēja – pirmkārt un galvenokārt – novērtēt situācijas potenciālo bīstamību un atbilstoši rīkoties? Pat tad, ja instrukcijas to neparedz (paredz gan – CSN arī operatīvajam transportam neļauj neievērot p. 50, kas reglamentē drošību šādās situācijās) un CP inventārā nav M. Dzelzgalvja pieminēto papildu brīdinošo rīku (radari gan ir), elementāras loģikas klātbūtne būtu pietiekama, lai vismaz savus bākuguņus noliktu no stāvošajiem drošā attālumā un paši pa vidu nemaisītos. Ļoti slikti strādāts, oficieru kungi…
Un jautājums amatpersonām, kuras sēž kabinetos, nevis zem bākugunīm – vai tiešām nav iespējams sakārtot likumdošanu tā, lai Rīgā tik izplatītās sīkās sadursmes “purns – pakaļa” nečakarētu jau tā nedrošo satiksmes plūsmu stundām ilgi? Apdrošināšanas “saskaņotais paziņojums” šajās situācijās neder, jo vainu neatzīst ne viens, ne otrs. Ko izdomāsim?
