Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. oktobris, 2012
Drukāt

Palīdzēsim uzcelt jaunus Silkalnus!

Foto no 36,6°C arhīvaFoto no 36,6°C arhīva

Pirmās pavasara dienas vakarā Vaidavas pagasta Silkalnos, kur dzīvo 36,6 °C konsultante ārstniecības augu audzētāja Zeltīte Kaviere, izcēlās ugunsgrēks. Ja kāds, uzzinot par notikušo, satraukumā un līdzjūtībā nespēja lāgā parunāt, Zeltīte viņu mierināja: neuztraucies, dega tik rāmi, ka visas tējas izdevās izglābt. Tikai māja pagalam.

 

– Sešos vakarā mēdzu televīzijā skatīties novadu ziņas – tad var satikt draugus un paziņas, papriecāties, ja kādam kas izdevies, šo to nošpikot.

Tovakar minūti pirms raidījuma sākuma piezvanīja kaimiņu Lienīte: no jūsu mājas ceļas tik traki dūmi!

Kādi dūmi? Izeju ārā – jumts jau liesmās, šīferi iet pa gaisu.

 

Cepuri nost ugunsdzēsējiem un kaimiņiem, kas uzreiz atsteidza palīgā. Arī ugunij – ka netrakoja, bet ļāva diezgan daudz ko iznest – vismaz tējas paglābām. Bet simtgadīgās mājas vairs nav. Es pagaidām dzīvoju pie kaimiņienes Ozoliņu Dzidras, vīrs Jānis – mūsu pirtī.

 

Dienā jaucam nost, kas vēl atlicis, tīrām, riktējam, vakarā pārrodos sakurinātā istabā pie Dzidras. Ielienu siltā vannā. Ēšana iztaisīta. Visu dienu varu strādāt jaunajai mājai. Dzidra savā dzīvē uzcēlusi trīs, bet neticīgi šūpo galvu: tu esi pārāk liela optimiste. Bet vai man ir kāda cita izvēle?

Kad pirmajā dienā pēc ugunsgrēka dēls Jānis kopā ar draugiem bija atskrējis drupas vākt, vakarā iekūrām veco pavardu, kur pasildīt rokas, un runājām, ka jaunajā mājā obligāti jābūt plītij un mūrītim – viņš taču te kādreiz dzīvošot! Pēc pāris dienām atbrauc Uģis ar savu Lindu un aizgūtnēm stāsta: mēs iesim no Rīgas prom, celsim laukos māju.

Arī bērnu dēļ gribas Silkalnus atjaunot. Pati jau varētu visam atmest ar roku, īrēt kaut kur dzīvokli un mazgāt kafejnīcā traukus. Bet tā būtu nodevība gan pret tiem, kuri pirms simts gadiem šo māju cēluši, gan tiem, kuri mani skolojuši, ticējuši, balstījuši. Manī ļoti daudz ieguldīts.

Ar prātu rēķinot, iecerētais nav ne ceļams, ne nesams. Jo naudas kontā mums maz. Gandrīz tik vien kā aiziešanai atliktā. Arī mamma savu mirstamnaudu bija man glabāšanā atdevusi. Tāda neskaramā rezerve pat tad, ja mājās nebūtu ne putraima.

Tie lati bija nolikti skapī meitas istabā. Ligita ir sportiste, pašlaik mācās Amerikā, bet izcīnītās medaļas sakabinājusi uz aļņa ragiem mūsmājās. Sagrābusi rokās plastmasas šālītē ielikto aploksni, skumji noskatījos, kā meitas zelta godalgas paliek ugunij. Skrienot ārā, pagrābu vēl pāris segas, savu mēteli un tautiskos brunčus. Satinu visu rullī un uz mašīnu prom.

Otrā rītā pārkrāmēju mantas – naudas nav. Tad gan sajūta bija briesmīga. Kad atsākām darbus, sacīju puikām: paskatieties – varbūt tā kastīte tomēr atrodas. Un zēni uzgāja! Kastīte sakususi, sarkanā aploksne, ko man atveda no Ķīnas ar uzrakstu, ka tajā nauda vairojas, apsvilusi, bet lati daudzmaz veseliZvanu uz banku: bija pažars, nauda arī cietusi, vai varēs apmainīt? Nesatraucieties, mani mierina, pavisam pārogļoto noņemiet, bet pārējo droši krāmējiet kastēs un konteineros. Tikai maisos nelieciet, citādi cietušās banknotes tiks traumētas vēl vairāk.

Manam bēru žūksnītim – kastes un konteinerus!

Lai uzceltu jaunu māju, vajadzīgi vismaz desmit tūkstoši latu. Kad domājām, kur rast izeju, draudzene uzstāja: publicē lūgumu pēc palīdzības. Tagad Draugiem.lv esmu ievietojusi savu bankas konta numuru kopā ar lūgumu vismaz uz desmit gadiem aizdot piecus, piecpadsmit vai tūkstoš latus – cik kurš varētu. Vai kokmateriālus. Vai padomu un palīdzīgas rokas celtniecības darbiem. Māja jau top pamazām, uzreiz visus tos tūkstošus nevajag.

 

Pirmajās dienās, kad sāka nākt īsziņas par ieskaitījumiem kontā, sajūta bija drausmīga. Nekad mūžā neesmu ziedojumus pieņēmusi, tikai devusi citiem. Bet nu pēkšņi pati lūdzējos. Vajadzēja laiku, līdz pieņēmu: nē, mīļā, neesi nekāds pārcilvēks, tāda pati kā visi. Tā bija atklāsme un uzdevums – apgūt pazemību un pateicību.

 

Nesen televīzijas Degpunktā uztrāpīju sižetu par puisi, kuram nelaimes gadījumā nozāģētas kājas. Kas, salīdzinot ar tādu traģēdiju, ir nodegusi māja? Nekāda nelaime, tikai negadījums!

Ja tas mūs nepiemeklētu, vai es zinātu, ka apkārt tik daudz labu cilvēku? Atbrauc Juris no pašas igauņu robežas: te tev trīsdesmit burkas ar medu – pārdod, būs mājai. Pazīstami un nepazīstami kaut ko ieskaita. Paldies visiem!

 

Ja varat un vēlaties palīdzēt Zeltītei Kavierei, ziedojiet:

LV85HABA000151A129567

p.k. 050360-11362; ziedojums.

Vai arī uzaiciniet viņu uz lekcijām vai semināriem dalīties savās zināšanās: zelte@inbox.lv; 
tālr. 29432176

 

Raksts publicēts žurnālā 36,6°C 2012. gada maijā

Septembra – žurnālā 36,6°C varat lasīt plašu interviju ar Zeltīti Kavieri.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+