Mobilā versija
+4.0°C
Velta, Velda
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
4. decembris, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Ko grib Francija, lūdzot līgumā paredzēto ES valstu atbalstu? (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkts nosaka: “Gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 51. pantu. Tas neskar dažu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašās iezīmes.” Tāpat kā citi teksti un nostādnes, kas attiecas uz ES kopējo drošības un aizsardzības politiku, arī minētais līguma pants jāuzlūko kopā ar dažādām atrunām. Formulējumi gan paver plašas sadarbības iespējas, gan ļauj faktiski no tās izvairīties, jo “pienākums” it kā pastāv, bet palīdzības sniegšana atstāta katra paša ziņā. Ar ko Francija, piesūtot pārējām ES valstīm palīdzības lūgumus, acīmredzot rēķinājās.

Taču “pirmām kārtām tas ir politisks lēmums”, kā sacījis Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns. “Kā tas darbosies? Tas var būt gan atbalsts Francijai gaisa triecienos Sīrijā un Irākā, gan atbalsts citās operācijās.” Baltijas valstis, saprotams, ir uzrunātas otrās iespējas sakarā, tāpēc šķiet loģisks, piemēram, Latvijas amatpersonu spriestais par papildu iesaistīšanos ES misijā Mali, kas tiek īstenota ar ANO mandātu. Ievērojot mūsu situāciju, ieguldījums droši vien būs pieticīgs, bet arī šajā gadījumā var teikt, ka jautājums ir galvenokārt politisks.

Dažādu apsvērumu dēļ Francija nav vēlējusies aktivizēt mūsu bieži piesaukto NATO 5. pantu. Turklāt pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem nav prasījusi piemērot LESD jeb Līgumā par Eiropas Savienības darbību iekļauto “solidaritātes klauzulu”, kas tieši paredzēta ES dalībvalstij, “kas ir faktiska vai draudoša teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuris”. Prasības gadījumā Eiropas Komisijai nāktos mobilizēt resursus – varbūt pat militāru palīdzību – visas ES līmenī vai, teiksim, izveidot “ārkārtas reaģēšanas centru” un uzņemties citus pienākumus. Tiesa, tas ir paredzēts, ja valsts uzskata, ka pati nespēj tikt ar krīzi galā, tāpēc klauzulas iedarbināšana jebkurai Eiropas lielvarai stipri rīvētu kantis. Bet varbūt vienkārši nav ticības uz papīra izklāstīto pasākumu efektivitātei. Tāpēc lietderīgāk paļauties uz konkrētu atsevišķu partneru labo gribu, nevis uz Briseles institūcijām. Vācijas diktētā finanšu pieeja iepriekšējos gados ir iespaidojusi arī Francijas armijas un drošības iestāžu budžetus. Tāpat pastāv atšķirības migrantu krīzes lietā starp Merkeles “Willkommen Politik” un Elizejas pils bažām, ka migrantu masu pieplūdums vairo galēji labējo izredzes nokļūt pie varas un iespaido drošības situāciju. Apvienotā Karaliste un Francija tomēr ir vienīgās Eiropas valstis ar ievērojamiem un pienācīgi uzturētiem bruņotajiem spēkiem, lai arī tie vērienīgu un ilgstošāku militāro operāciju apstākļos neiztiek bez ASV tehniskā un izlūkošanas atbalsta. Tikmēr ekonomiski varenās Vācijas attieksmi iemieso nupat atzītais, ka liela daļa kaujas lidmašīnu, ko valdība grasījās sūtīt frančiem palīgā, esot pārāk sagrabējušas un šim nolūkam nederīgas. Taču pati Berlīnes gatavība iesaistīties grupējuma “Islāma valsts” izsvēpēšanā no Sīrijas un Irākas, iespējams, iezīmē pavērsienu, kas pēc Parīzes notikumiem izpaudās arī sabiedrības nostājā – “Bild” publicētie aizsardzības ministrijas ierosmē rīkotās aptaujas rezultāti liecināja: 66% respondentu izteikušies, ka Vācijai būtu jāpiedalās starptautiskajās militārajās misijās. Kaut gan mūsdienu paaudze dzīvojusi pārliecībā, ka Bundesvēra uzturēšana varbūt pat vispār ir lieka greznība. Vācijas prezidents Joahims Gauks tomēr izteicies par “jaunas formas karu”… Skaidrs, ka tajā izšķiroša nozīme nebūs bombardēšanai, nedz arī kādai uzvarošai sauszemes operācijai un ka svarīgāka par pozīcijām frontē ir eiropiešu pilsoniskā pozīcija – vislabākā palīdzība Francijai un mums pašiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Uz AIZSARDZĪBU varam cerēt tikai no NATO(ja spesim viņus uz to iekutināt) !
    ES-am esam vajadzīgi kā pircēji(trūcīgi !), kamēr neuzbāžamies ar lūgumiem … 🙂

  2. Nu, kas par muldējumu!
    “….izšķiroša nozīme nebūs bombardēšanai, nedz arī kādai uzvarošai sauszemes operācijai un ka svarīgāka par pozīcijām frontē ir eiropiešu pilsoniskā pozīcija…”
    “…lietderīgāk paļauties uz konkrētu atsevišķu partneru labo gribu, nevis uz Briseles institūcijām…”
    Kā pa miglu, kā pa krēslu – partneru labā griba, pilsoniskā pozīcija… Vēl trūkst tikai saules vēja, zvaigžņu stāvokļa un astrālo spēku kā būtisku faktoru piesaukšanas

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nedrīkst taču bērt pērles cūkām priekšā!

Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” izteica viedokli, ka Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas aicinājums Valsts prezidentam atcelt īpašo VDK likumu un nodot “čekas maisus” atklātībai ir bijis pārsteigums. Viņa atgādināja, ka VDK izpētes komisijai ir likumdevēja dots uzdevums līdz 2018. gada jūnijam sniegt rekomendācijas valdībai, kā un cik lielā mērā atvērt “čekas maisus”. K. Jaunzeme komisijas priekšlikumu atcelt likumu un vienkārši visu publiskot salīdzināja ar šo cilvēku vārdu izbēršanu uz ielas, lai visi varētu bradāt, bet, par laimi, tiesiskā valstī tā nevarot darīt. “Visu publiskot un iet ar revolucionāro pārliecību nevar, tad “čeka” turpinātu dzīvot,” sacīja Jaunzeme.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+