Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. oktobris, 2015
Drukāt

Kardiostimulators neļauj sirdij strādāt par lēnu un apstāties

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock
Uzziņa

Kardiostimulatorus Latvijā implantē P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. 2014. gadā tie ievietoti 1236, bet 2013. gadā – 1288 pacientiem.

Kad sirds streiko, daudzos gadījumos noregulēt tās darbību iespējams ar elektrokardiostimulatoru. Vai slimniekam nepieciešama smalkā ierīce, izlemj kardiologs.

“Parasti pacienti prasa, lai viņiem dod pašu labāko stimulatoru, taču vienas ideālas ierīces nav – katram jāizvēlas vispiemērotākā, ieprogrammējot to pēc vajadzības,” uzsver Latvijas Kardioloģijas centra kardiologs aritmologs Sandis Sakne. “Daudzi slimnieki velti cer, ka stimulators novērsīs aritmiju, taču tas tikai nodrošina, lai sirdsdarbībā neiestātos pauzes un pacients varētu lietot nepieciešamos medikamentus, kuri parasti to palēnina,” norāda ārsts.

Pacientiem, kuriem bijuši īpaši nopietni sirdsdarbības ritma traucējumi, implantē defibrillatoru, kas darbojas ne tikai kā stimulators, bet nepieciešamības gadījumā veic elektrošoku, glābjot slimnieka dzīvību.

 

Palīdz dzīvot pilnvērtīgi

Kardiostimulatora ievietošanas operācija ir diezgan vienkārša. Tās laikā lokālajā anestēzijā izdara nelielu griezienu krūškurvja kreisajā pusē, implantu ievieto zem ādas un, punktējot asinsvadu, pievieno speciālus elektrodus. Visgrūtāk ir tos lokalizēt īstajā vietā, lai pietiktu ar nelielu elektriskās strāvas stiprumu, uz kuru sirds atbildētu un tādējādi tiktu nodrošināta ilgāka stimulatora darbība. Lielāko kardiostimulatora daļu aizņem baterija, bet vissvarīgākā ir mikroshēma ar programmu, kas nosaka tā funkcijas.

Pacienti mēdz raizēties, ka organisms implantu nepieņems, taču tā nemēdz notikt.

“Kreisajā pusē ierīci implantē nevis tāpēc, ka tur atrodas sirds, bet tādēļ, ka cilvēki galvenokārt noslogo labo roku un intensīvas fiziskas slodzes laikā varētu stimulatoru sabojāt,” skaidro Sandis Sakne.

Kamēr rēta sadzīst, jāierobežo fiziskas aktivitātes ar kreiso roku, taču vēlāk stimulators neliek atteikties pat no samērā lielas slodzes, jo palīdz sirdij pielāgoties vai arī pats darbojas ātrāk. Sākumā, kaut arī nav nekādu sūdzību, kardiologu vajag apmeklēt reizi divos gados, bet vēlāk – reizi gadā.

Ierīces datu nolasīšana, darbības kontrole un parametru regulēšana notiek ārsta kabinetā ar īpašu iekārtu – programmeri. Jo stimulators sarežģītāks, jo vairāk iespēju to pielāgot dažādām vajadzībām.

Kardiostimulatora baterija kalpo vidēji 10 gadus, bet, to optimāli iepro­grammējot, pat 15 – 20 gadus atkarībā no tā, cik daudz un kādā režīmā tas darbojies.

Ja slimība progresējusi vai tai pievienojusies cita sirds problēma, to var pārprogrammēt citā režīmā vai arī mainīt pret citu ierīci ar specifiskām funkcijām.

Gudrie stimulatori apkopo visu informāciju, kas noticis ar sirdi. Kad baterijas resursi tuvojas beigām, ierīce izslēdz papildu funkcijas, lai maksimāli taupītu atlikušo enerģiju, un šādā režīmā tā var droši funkcionēt vismaz pusgadu. Atnākot uz pārbaudi, pacientam tiek izdrukāts prognozējamais baterijas darbības ilgums.

“Situācija, kad tā pēkšņi beidz darboties pirms laika, nav iespējama – tas vienmēr notiek pakāpeniski. Arī “smadzeņu” darbība stimulatoriem sajūk ļoti reti, jo rūpnīcā tie tiek vairākkārt rūpīgi pārbaudīti,” iedrošina dakteris Sakne.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+