Latvijā
Politika

Fotogrāfs par dzīvi un vēsturi Liepājā: šeit patlaban ir vairāk latviešu nekā 1940. gadā 16


Aigars Prūsis
Aigars Prūsis
Foto – Juris Lorencs

Fotogrāfs, publicists un sabiedriskais darbinieks AIGARS PRŪSIS (dz. 1976. g.) dzīvo Liepājā, kur kopā ar sievu Lieni audzina četrus bērnus. Pats sevi raksturo kā savas tautas, Latvijas un Liepājas patriotu un izmanto iespējas, lai šos uzskatus paustu interneta vidē.

 

Kad mēs telefoniski sarunājām šīs tikšanās laiku, jūs man apgalvojāt, ka vairs neesot publiska persona. Bet Aigara Prūša ierakstiem sociālajā tīklā “tviterī” seko 2100 reģistrētu lietotāju! Tas ir vairāk nekā lasītāju skaits vienam otram žurnālam. Kas tad, jūsuprāt, šodien ir publiska persona?

A. Prūsis: Patiesībā mūsdienās neviens vairs nevar teikt – esmu pilnīgi apolitisks, apkārt notiekošais mani neinteresē. Dzīvojam laikmetā, kad pat atkritumu šķirošana kļūst par politiku. Bet “tviteris” man patīk ar to, ka atšķirībā no citiem sociālajiem tīkliem tajā var ieraudzīt ne tikai sunīšu vai kaķīšu bildes, bet koncentrētā formā izlasīt nopietnas un vismaz man svarīgas lietas. Latviešu “tvitera” vide patlaban nosacīti sadalījusies it kā trīs daļās. Pirmo es dēvētu par snobiski akadēmisko, kas uz citiem skatās tā kā mazliet no augšas. Otrā – marginālas personas, no kurām diemžēl nevar bagātināties, tāpēc tām pat īsti negribas sekot un tērēt laiku. Un tad ir vēl trešā cilvēku grupa, kas nemēdz “zīmēties” publiski, toties labi un interesanti raksta. Tāpat būtu vērts pieminēt tos entuziastus, kuri iegulda pūles un laiku, caurlūkojot internetu un atrodot tajā interesantas lietas, daudzas tik vērtīgas, lai uz tām atsauktos. Tas, ko es pats cenšos darīt “tviterī” – norādīt uz problēmu būtību, uz interesantiem atradumiem, tostarp krievvalodīgajā internetā. Dažkārt, lai kaut mazliet iekustinātu “tvitera” publiku, man patīk izprovocēt akadēmiskos prātus, šos kreisos liberāļus, kuri uzskata, ka pasaule grozās tikai ap viņu idejām. Bet, ja man pašam vajadzētu pavisam īsi, “tvitera” valodā formulēt savus politiskos uzskatus, es teiktu – esmu patriots. Savas tautas, Latvijas un Liepājas patriots.

 

Bet jūs pats taču savulaik bijāt iesaistīts politikā, partijas Nacionālā spēka savienības rindās pat kandidējāt Saeimas vēlēšanās!

Es to drīzāk dēvētu nevis par partiju, bet domubiedru grupu. Cilvēki, kurus jo-projām cienu un augstu vērtēju. Bet iesākums visam bija “Helsinki–86”, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas deva impulsu vairākām politiskām kustībām, tostarp arī Nacionālā spēka savienībai. Kas tur ko slēpt – mēs piedalījāmies vēlēšanu kampaņā praktiski bez finanšu līdzekļiem, paši savām rokām izplatījām materiālus. Turklāt sagadījās tā, ka tieši vēlēšanu kampaņas laikā mūsu komandā daudzās ģimenēs dzima mazuļi, kas paņēma savu laiku un pūles. Mums mazliet nepaveicās arī tādā ziņā, ka atšķirībā no šodienas tolaik nacionālisms bija visai sensitīva tēma. Par to vairījās, pat kautrējās publiski runāt, cilvēkiem tas nešķita aktuāli. Tagad, pēc daudzajiem terora aktiem pasaulē, pēc Eiropas bēgļu krīzes un Krievijas agresijas Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies.

 

Man Liepāja visos laikos šķitusi radoša pilsēta, te daudz kas noticis pirmo reizi Latvijā. Mūzikā, mākslā, arī politikā. Tieši Liepājā savulaik radās “Helsinki–86” grupa. Kā jūs to skaidrotu, šo īpatnējo pilsētas garu?

Liepāja ir kā maziņš Latvijas spogulis, kur koncentrētā veidā redzama mūsu vēsture. Neaizmirsīsim, ka 1919. gadā sešus mēnešus “de facto” Liepāja bija neatkarīgās, nesen dibinātās Latvijas valsts galvaspilsēta, šeit uzturējās Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība. Vēl es pieminētu aktīvo kultūras, sporta un reliģisko dzīvi, Imantu Kalniņu, estrādi “Pūt, vējiņi!”. Savu lomu spēlējušas arī atmiņas par Kurzemes hercogistes laikiem, savulaik lielās un ietekmīgās vāciešu un ebreju kopienas, osta, Krievijas impērijas laikā izbūvētā dzelzceļa līnija. Ne velti vācieši Liepāju dēvēja par “priekšzīmīgu vācu pilsētu”, bet krievu inteliģence Karostas rajonu – par “mazo Pēterburgu”. Saprotams, uz šā fona arī latvieši centušies būt stiprāki un redzamāki. Attīstības, progresa gars te burtiski ieaudzis sabiedrībā un turpina darboties vēl šodien.

 

Bet arī Liepāju skar pārējās Latvijas problēmas, tostarp cilvēku aizbraukšana. Vismaz man šķiet, ka pilsētas ielas pamazām kļūst aizvien tukšākas un klusākas.

1989. gadā saskaņā ar PSRS tautas skaitīšanas datiem Liepājā bija ap 114 000 iedzīvotāju. Bet tolaik tikai Karostas militārajā bāzē vien uzturējās ap 20 000 militārpersonu! Tas, ka Liepājā šodien dzīvo ap 76 000, nozīmē to, ka pilsēta pamazām atgriežas savā vēsturiskajā, varētu pat teikt – dabiskajā demogrāfiskajā struktūrā. Liepājā patlaban ir vairāk latviešu nekā 1940. gadā. Tas, ka pilsētas ielas izskatās patukšas, pa daļai saistīts ar tās neproporcionālo izplešanos. Izmēru ziņā mēs esam gandrīz vai trešā daļa no Rīgas. Padomju laikos tika uzbūvēti vairāki jauni mikrorajoni. Pašvaldībai nav viegli uzturēt infrastruktūru – ielas, ietves, apgaismojumu, komunikāciju tīklus, dārzus, parkus, sporta un kultūras objektus. Un tomēr pilsēta ir ērta, sakopta un skaista! Varētu pat teikt – Liepāja mērķtiecīgi strādā, lai uz šejieni pārvāktos cilvēki, un šā darba augļi pamazām kļūst redzami. Diemžēl vērojama cita problēma – pilsēta pamazām iesūc sevī kaimiņu novadu iedzīvotājus.

 

Nesen Latviju saviļņoja virsraksti Latvijas medijos: “Treiju ģimene no Baldones vīlusies savā valstī un pārceļas uz dzīvi Anglijā”, “viņi skaita katru dienu, kas vēl atlikusi līdz aizbraukšanai”. Jūs bijāt viens no tiem, kurš asi nosodīja šīs informācijas parādīšanos sabiedriskajos medijos. Kāpēc?

Patiesībā jau nav slikti, ka Latvijas iedzīvotāji, arī liepājnieki, atrod darbu ārzemēs. Jo kāda tad ir alternatīva? Darbināt “Liepājas metalurgu”, ražot restes un apjozt ar tām Latviju, lai neviens nebrauc prom? Tā arī nav izeja. Tajā pašā laikā sāp sirds, redzot, ka aizbrauc jaunieši, pat ģimenes ar bērniem. Arī man rados ir cilvēki, kuri jau ilgāku laiku dzīvo un strādā ārzemēs, krīzes laikā es pats pārdomāju šādu rīcību. Nav jau viegli audzināt un uzturēt četrus bērnus. Bet mēs ar sievu daudz strādājām, izturējām un, kā redzat, esam tepat uz vietas, Liepājā. Arī savam “tvitera” kontam esmu izvēlējies šādu moto: “palieciet savās vietās, es palikšu savējā”. Attiecībā uz sižetu par Treiju ģimeni – manuprāt, sabiedriskajos medijos, kas tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, nav jātiražē sižeti par Latviju kā neizdevušos valsti. Turklāt vēl tādi sižeti, kurus Krievijas propagandas kanāli nekavējoties izmanto un tiražē pa visu pasauli. Dīvaina sakritība, kas gaida paskaidrojumus.

 

Liepājas krievu kopiena – kāda tā ir?

Patiesībā krieviem Latvija ir kā maza pērle, kur viņi var labi justies un netraucēti dzīvot. Par laimi, Liepājā mums izdevies izvairīties no sajūtas, ka vietējā krievu kopiena šeit būtu kāds svešķermenis. Savā ziņā mums to izdevies absorbēt, pat daļēji asimilēt. Sporta, mūzikas vai deju nodarbībās latviešu bērni satiek vietējos krievu bērnus, runā ar viņiem latviski un bieži pat nenojauš, ka patiesībā viņi sarunājas ar nelatviešiem. Šodien daudzi krievu jaunieši ir pat atvērtāki citām kultūrām nekā latvieši. No šādas nākotnes perspektīvas raugoties, Latvijas krievi uzskatāmi par mūsu nacionālo bagātību. Ne jau krievu jaunatne ir tā, kas skatās Krievijas televīzijas propagandas kanālus, to dara pilnīgi cita, jau aizejoša paaudze. Tā pati, kas vēlas, lai lielveikalā blakus sardelēm krieviski būtu rakstīts, kas tā īsti ir par mantu.

Ja es būtu krievu ienaidnieks, es nekad neaicinātu viņu bērnus mācīties latviešu valodu. Kāpēc? Jo tad mani bērni būtu konkurētspējīgāki, viņiem būtu labākas darba iespējas. Bet es to negribu un tāpēc pilnībā atbalstu iecerēto skolu reformu, pakāpenisko pāreju uz apmācību latviešu valodā. Šis process jau ir iesācies un norit stihiski. Arī Liepājā daudzi krievvalodīgie vecāki izvēlas sūtīt savus bērnus latviešu skolās. Tāpat nav noslēpums, ka latviešu ģimenēs patlaban dzimst vairāk bērnu.

 

Interesanti to dzirdēt, kaut vai tādēļ, ka atšķirībā no Latgales šejienes krievu vidū pēc neatkarības atgūšanas bija maz pilsoņu.

Kauns teikt, bet pagājušajā gadā es ar ģimeni pirmo reizi mūžā apmeklēju Latgali un Daugavpili. Jā, taisnība, Daugavpils ir visai krieviska pilsēta, šai ziņā stipri atšķirīga no Liepājas. Tajā pašā laikā man radās sajūta, ka tās krieviskais gars ir pozitīvs, gaišs un draudzīgs, ko diemžēl nevaru teikt par Rīgu. Vēl kas mani patīkami pārsteidza Latgalē – sakoptība. Mēs Kurzemē lepojamies ar Ventspili, Liepāju, Kuldīgu, taču Latgales pilsētas neatpaliek.

 

Un tomēr tieši Liepājā ir uzaudzis Jevgēņijs Osipovs – radikāli noskaņots krievu aktīvists, kurš bija arī viens no organizatoriem referendumam par valsts valodas statusu krievu valodai.

Manuprāt, vismaz daļēji Osipovs ir mediju radīts tēls. Es to labi zinu, esmu viņu saticis un pieklājības robežās diskutējis. Neaizmirsīsim, ka pirmajos neatkarības gados tādiem osipoviem Liepājā bija visai labvēlīga augsne – Karostas rajons, daudzās padomju armijas militārpersonas, nelabvēlīga kriminogēnā situācija. Tosmarē bija daudzdzīvokļu mājas, kur kāpņu telpā dzīvoja labi ja viena latviešu ģimene. Šī sadzīviskā un politiskā ainava ir stipri mainījusies, turklāt uz labo pusi. Šodien Liepājā apmetas pavisam citu uzskatu cilvēki. Piemēram, Dmitrijs Savins, politiskais bēglis no Putina Krievijas, kam Latvijas valsts sniegusi patvērumu.

 

Nesen runāju ar Savinu un biju pārsteigts par viņa labo latviešu valodu. Cik zinu, tad pagājušajā vasarā jūsu ģimene uzņēma pie sevis ukraiņu puisi no Donbasa reģiona.

Kāda no manām kolēģēm, kas pati ir ieprecējusies latviešos, sāka organizēt humāno palīdzību karā cietušajiem Ukrainas austrumu reģioniem. Arī mēs ar sievu apspriedāmies – varbūt nopirkt kādu vajadzīgu lietu un aizsūtīt cilvēkiem, kam tā vairāk nepieciešama. Bet tad izlēmām uzņemt pie sevis pusaudzi, patiesībā jaunekli no izpostītās Lisičanskas pilsētas – lai atpūšas, lai apskata Latviju, redz, kā mēs dzīvojam. Tā mūsu ģimenē uz laiku ienāca Ivans, kurš tagad jau tikpat kā pieaudzis, savos astoņpadsmit gados nopietni domā par precēšanos un pat apsver iespēju nākotnē apmesties Latvijā. Nav nekāds noslēpums – ilgi mūsu zeme tik tukša nepaliks. Latvija ir pat pārāk pievilcīga, skaista un ērta vieta dzīvei. Darba kārtībā neizbēgami parādīsies jautājums – kas tie būs par cilvēkiem, kuri šeit brauks un apmetīsies. Pirms pieciem gadiem pilsētā bija pamatīgs bezdarbs, bet tagad jau trūkst celtnieku, bruģa licēju, sētnieku. Un es nebūtu pārāk priecīgs, ja te saradīsies darba meklētāji no Vidusāzijas vai Ziemeļāfrikas.

 

Kāda būs Liepāja pēc desmit divdesmit gadiem?

Pilsēta augs. Paskatieties, kas notiek dzīvokļu tirgū – Liepāja tiek izpirkta. Pērk vietējie latvieši, kaimiņi lietuvieši, arī baltkrievi un ukraiņi. Bet vēl tālākā nākotnē Liepāja būs viena no Latvijas aglomerācijām, kas saslēgsies nevis ar Rīgu, bet gan ar Palangu un Klaipēdu. Latvija nav nemaz tik maza, līdz Rīgai veseli 200 kilometri!

LA.lv