Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. jūnijs, 2016
Drukāt

Palikt malā nav augstprātība. Saruna ar pianistu un komponistu Vestardu Šimku (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Viņš spēlē klavieres tā kā neviens pirms viņa. Cilvēki no visas pasaules meklē iespēju dzirdēt šo klavieru ģēniju, bet, lai klausītos viņa spēlē, ir jādodas ceļojumā pāri okeānam.

Rīgas festivāla koncertizrādē “Novecento”, kas notiks 8. un 9. jūnijā “Spīķeru koncertzālē”, režisors Dmitrijs Petrenko aicina ieskatīties sevī, lapojot pasaulslavenā itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (1958) darbu “Novecento” (“Tūkstošdeviņsimt”). Grāmatā ir stāsts par neparasta mūziķa likteni, kurš izaudzis uz kuģa, nekad no tā nenokāpjot uz sauszemes. Mūziķa pianista lomā iejutīsies izcilais pianists Vestards Šimkus, kurš ir arī izrādes mūzikas autors. Stāstītājs izrādē latviešu valodā būs Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kristaps Ķeselis, savukārt izrādē krievu valodā šī loma uzticēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam.

– “Novecento” izlasīt paguvāt?

V. Šimkus: – Esmu redzējis leģendāro “Zelta globusu” ieguvušo filmu “Leģenda par 1900”, kas ir diezgan adekvāts literārā mantojuma portretējums kino valodā. Šis Alesandro Bariko darbs pēc izlasīšanas mani burtiski satrieca, un man acumirklī tapa skaidrs, ka ļoti vēlos piedalīties šajā izrādē.

– Kādas jums pašam attiecības ar teātri? Esat redzējis kādu no Dmitrija Petrenko iestudējumiem?

– Diemžēl ne, taču esmu dzirdējis ļoti labas atsauksmes. Teātri sev atklāju sešpadsmit gadu vecumā, pārsvarā gāju uz JRT, Alvja Hermaņa izrādēm, joprojām atceros uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstājušo “Revidentu”, citus iestudējumus. Teātris mani fascinē ar dzīves īstenības un mākslas apvienojumu dzīvu cilvēku spēlē. Sevi gan teātrī nevienā vecumā neesmu iztēlojies – ne kā aktieri, ne režisoru vai apkopēju… Taču jau ilgāku laiku mani interesē mūzikas radīšana gan koncertzālēm, gan jo īpaši kā skanisks paralēls stāsts notiekošajam uz kinoekrāna vai teātra skatuves. Pirmie soļi šajā virzienā pērn bija mūzika Lailas Pakalniņas filmai “Ausma”, kas bija viens no manu sapņu piepildījumiem. Arī rakstot mūziku izrādei “Novecento”, nācās piemēroties konkrētam stāstam un režisora vīzijai, kas mani savukārt atbrīvoja no citkārt pašam sev uzliktiem rāmjiem. Muzikālās idejas jau vējo apkārt gaisā kā tādi lidojoši ezeri, vien jānosauc vārdā. “Novecento” būtiskākais āķis slēpjas stāsta idejā – uz kuģa diksilenda orķestris spēlē vieglu, optimistisku, līksmu džezu, pianists dažkārt mēdz nokāpt pie trešās klases pasažieriem, kur, īriem emigrējot uz Ameriku, skan viņu tautas mūzika. Šīs nelielās ārpasaules druskas ir vienīgais, kas kļuvis par pamatu skaņraža paša sacerētajam. Man lielākais izaicinājums bija radīt mūziku, kas, no vienas puses, ir džezs, bet, no otras, pilnīgi it kā ne no šīs pasaules, dažkārt gluži vienkārši nedefinējams. Šo divu pasauļu – ļoti optimistiska džeza un pavisam abstraktas mūzikas – saskarsme arī būs izrādes muzikālais kodols. Izrādes varonis dzimis 1900. gadā, bet darbība notiek, kad viņam ir ap trīsdesmit, tik, cik man tagad, un viņš dzīvo laikā, pēc kura izjūtu zināmu nostalģiju. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados visā krāšņumā klātienē varēja baudīt Sergeja Rahmaņinova un jaunā Vladimira Horovica klavierspēli, skanēja Džīna Krupas un svinga karaļa Benija Gudmena bigbendi… Sapņu laikmets. Izrādes galvenais varonis ir kā simbols fenomenālajiem, radošajiem izpildītājmāksliniekiem, pianistiem, kuri mani iedvesmo. Ar savu klavierspēles veidu es tajā laikmetā laikam justos komfortablāk nekā mūsdienās.

– Ne viens vien jums pārmet spēles ārišķību…

– Uz skatuves koncertā pašam šķiet, ka sēžu kā stabs. Vizuāli izdarīto vēlāk redzu videoierakstos. Lai skaņdarbu nospēlētu adekvāti komponista iecerei, ar žestu it kā atsperos no akorda, lai pēc brīva lidojuma roka atgrieztos uz klaviatūras. Pretējā gadījumā mana roka gluži varbūt nesalūztu, taču ļoti sāpīgi būtu gan. Kādreiz sāp visas malas, esmu nosvīdis kā pirtī, lai nospēlētu vētrainās oktāvu un akordu kaskādes, tiek nodarbināta visa ķermeņa muskulatūra, kas prasa ārkārtīgi daudz spēka. Ne velti fiziskās formas uzturēšanai peldu ezerā septiņus mēnešus gadā…

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Slēptie reklāmas banneri traucē lasīt!!! Saprotu, ka reklāma nes naudu, bet vai tiešām šādā veidā ir jākaitina lasītājs???

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+