Ekonomika
Bizness

Palikuši tikai idioti un patrioti? “Latvijas Avīzes” reportāža no Zilupes novada 20

Lauderu sovhoza ražošanas piemineklis – mehāniskās darbnīcas – tagad kalpo Rasimenokiem. Pie sienas nav pielīmētas pusplikas skaistules, bet mantojums vēl no kolhoza “Zaveti Ļeņina” laikiem. Ja nezina, kā kaut ko paveikt celtniecībā vai traktoru remontā, tad saka: “Poidjom k Kuļibinu!”* Jānis Kairišs (attēlā) ir viens no tiem, uz kuriem pratība laukos turas. Foto – Ivars Bušmanis

Dabiskā izlase

Autori: Ivars Bušmanis, Sandra Dieziņa, Uldis Graudiņš, Zigfrīds Dzedulis

No Rīgas tālākais Latvijas novads martā ir kā melnbaltā fotogrāfija. Balts sniegs un melni koku stumbri. Ar kūlu vai krūmiem neapauguši baltumi – ezeri un melni bļitkotāji uz ledus. Pelēkas koka mājas, pelēks šindeļu vai šīfera jumts. Braucot gar robežu no Šķaunes uz Zilupi, vienīgie krāsainie laukumi – zviedru eglīšu stādījumu zaļie planktoni un baltas baznīcas sarkanie dubulttorņi debesīs. Vietējie stāsta – Pasienes Sv. Dominika Romas katoļu dievnama analogs esot Aglonā, tur baznīca paredzēta tautai, bet šeit – kungiem. Taču šurp nebrauc ne vieni, ne otri. Cilvēki degunus ārā nebāž. Visneuzņēmīgākais novads Latvijā. Vismazāk uzņēmēju. Vairāk uzņēmumu likvidē nekā rada.

Vēlāk – Ludzā – Edgars Tereško mums deva savu versiju, kāpēc tā: “Dabiskā izlase! Latvijā palikuši vien idioti un patrioti, turklāt idiotu ir vairākums.”

Ko līdzīgu dzirdējām no lielākā tās puses lauku saimnieka Borisa Veļičko: “Kad padomju laikā Zilupē sāku vadīt sovhozu, te dzīvoja vairāk nekā 2500 iedzīvotāju. Tagad te palikusi labi ja puse. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, privatizācijas sākuma bijušas cerības, ka viss mainīsies uz labo pusi. Cilvēkiem būs pašiem sava zeme, lopi, tehnika. Viņi gribēs strādāt ražīgāk un dzīvot labāk. Taču drīz atklājās, ka negrib neko. No kopsaimniecībām privatizētos lopus ātri apkāva un gaļu pārdeva. Tāpat ātri izpārdeva par kopsaimniecību pajām iegūtos traktorus un citu lauksaimniecības tehniku. Arī tukšās fermas nevienam nevajadzēja, tām izsita logu rūtis, norāva jumtus. Vārdusakot, visu pārdeva, nodzēra vai apēda.”

Robežsargi sargā zviedru zemi

Daudz robežsargu. Vai arī kontrabandistu? Vietējie noraida mūsu līdzatvesto stereotipu, ka zilupieši pelna, vedot preces no Krievijas. “Protams, ir ļaudis, kas brauc. Reizēm uz robežas pat veidojas garas rinda. Daļa brauc pēc dīzeļdegvielas, daži pēc zālēm, tas pats remantadīns tur maksā kapeikas, kamēr pie mums ļoti dārgi. Citi brauc pēc pārtikas produktiem – pēc putraimiem, augu eļļas, tomēr cenu ziņā tas vairs nav krietni lētāk, kā tas bija agrāk. Akcīzes preces drīkst vest tikai reizi nedēļā, bet ar to vairs tā nepelna kā agrāk. Ja nu paši sev un kaimiņam atvieglo iztikšanu,” stāsta Zilupē sastaptā 59 gadus vecā Inga. “Jaunā paaudze pēc skolas pabeidz Rēzeknē koledžu un aiziet robežsargos. Pārējie strādā vai nu lauksaimniecībā, vai mežizstrādē. Viegli nav, bet, kurš grib, darbu var atrast. Ir arī individuālie uzņēmēji, piemēram, kokzāģētava, vairākas šuvējas, pierobežas kafejnīca “Teksasa”.”

Lielākie darba devēji ir pašvaldības uzņēmumi. Sastapām pašvaldības darbiniekus, kas no privātā biznesa nākuši un no tā arī nav izgājuši. Arī tos, kuri bijuši aizturēti saistībā ar Terehovas muitnieku lietu. “Robežsargi ir daudzi vietējie, bet muitā zilupiešus strādāt neņem jau 25 gadus,” neapmierināts novada domes priekšsēdētājs Oļegs Agafonovs.

Pasienē no 350 darbspējīgajiem iedzīvotājiem 250 ir bezdarbnieki. Pagastā galvenokārt darbojas naturālās saimniecības, un lielākoties tās audzē gaļas lopus, jo piens nevienam neesot vajadzīgs – tālu jāved, atklāj Skaidrīte Marčenoka, pagasta pārvaldniece, kurai pašai ir zemnieku saimniecība “Purvmaļi”. “Tie, kas strādā jau no deviņdesmitajiem gadiem, tie arī turpina, pārējie ir izlaidušies,” rezumē Marčenoka. Pārējie sakot: nav ekonomiski izdevīgi turēt lopus, labāk veikalā visu nopirkt. Vīrieši sezonas laikā dodas būvēt ceļus – uz Valmieru vai citām pilsētām. Jaunas darba vietas? “Sen viss ir nokavēts. Zviedri iegādājušies 80% zemju Pasienes pagastā, tāpēc tie jaunieši, kas vēl palikuši pagastā, galvenokārt strādā pie zviedriem – pļauj, stāda, tīra, kopj meža stādījumus. “Es pati zemi nomāju no zviedriem. Man ir 50 ha personiskās zemes un vēl tikpat daudz nomāju,” stāsta Marčenoka.

Vēl ir pensionāri, kas pārdod Rīgas dzīvokļus un nāk atpakaļ uz Zilupi dzīvot. Te ir lētāk. Apkures sezonā maksa, piemēram, par divistabu dzīvokli (ieskaitot arī elektrību, ūdeni u. c. komunālos pakalpojumus) nepārsniedz 45 eiro. Jo zemāka maksātspēja iedzīvotājiem, jo mazāk iespēju uzņēmējiem.

Galerijas nosaukums

Bordertaunas iespējas

Zilupe gan ir visattālākais novads, bet tā atrodas uz tranzītceļa un novadā ir trīs robežas pārejas punkti. Skaidrojot, kāpēc Zilupē tik maz uzņēmīgu, savus uzņēmumus izveidojušu cilvēku, Agafonovs tikai plāta rokas: “Es zinu, ka visās valstīs pierobežas pilsētas veiksmīgi attīstās. Pie mums neviens kaut kā nevēlas neko darīt. Ne par kādu naudu neviens šurp nenāks attīstīt uzņēmējdarbību! Nesaprotu, kāpēc tā. Mūsu vislielākā problēma ir darba vietas. Uzņēmēji teic, ka ieguldīt naudu Zilupē neatmaksājas. Ir braukuši arī veikalu tīklu īpašnieki, nopietni uzņēmēji, bet prasa: ja uzbūvēsim tev skaistu veikala ēku, tad pēc cik gadiem tā atmaksāsies? Arī par tranzīta parkiem uzņēmējiem esam solījuši: dosim zemi par brīvu, būvējiet tik. Nekas nenotiek.”

Boriss Veļičko, lielākais zemes apsaimniekotājs novadā, norāda arī uz robežas demoralizējošo ietekmi: “Vietējie spriež: kāpēc apstrādāt zemi vai nodarboties ar uzņēmējdarbību, dodot darbu arī citiem, ja var dzīvot, vedot no Krievijas lēto degvielu, degvīnu, cukuru, cigaretes un citas preces, ko te var pārdot dārgāk?”

Pašvaldības vadītājs norāda, ka Zilupe nav bagāta pilsēta. Uz piecus kilometrus tālo Krieviju iepirkties braucot ikviens, “kas vien var aizbraukt”, bet galvenokārt tie esot pensionāri un ļaudis pirmspensijas vecumā.

Tomēr Zilupes problēma nav bezdarbnieku legālais pārrobežu bizness, bet gan neizmantotās iespējas robežpilsētas uzņēmējdarbībā. Terehovas pārejas punkts sagādā gan tiešas biznesa iespējas, gan arī izejvielas no Krievijas garām Zilupei tiek vestas uz rūpnīcām citur Latvijā un Eiropā. Visvairāk šīs iespējas izmantot pratis Anatolijs Lapiks, kurš nodarbojies gan ar muitas noliktavu biznesu Terehovā, gan ar muitas dokumentu noformēšanu. Kāpēc neviens neuzņemas uzlabot kravas automašīnu servisu, kamēr tās stāv rindā? “Jūs paskatieties, kā noorganizēts Krievijas pusē un kāds ir pirmais iespaids par ES, iebraucot Latvijā no tās puses! Mūsu valsts nekad tā īsti nav gribējusi šīs lietas sakārtot,” ar roku atmet Oļegs Agafonovs.

Pašlaik uzņēmēji bieži saskaras ar to, ka darba ņēmējs, kuram tiek maksāta ļoti laba alga, kādu brīdi nostrādājis, pārtrauc darba attiecības, lai saņemtu prāvus bezdarbnieka pabalstus. Boriss Veļičko secina, ka tie pieradina jaunus, darbspējīgus cilvēkus slaistīties un dzīvot uz valsts rēķina: “Pabalsti, protams, jāsaglabā darba nespējīgiem un citiem sociāli neaizsargātajiem. Bet darbspējīgiem cilvēkiem tie jāierobežo.”

Viņš uzskata, ka jāsamazina milzīgais pārvaldes aparāts, kas, viņaprāt, ir krietni lielāks, nekā bijis padomju laikos. “Vai mums ceļas ražīgums tādā līmenī, ka valsts pārvaldes amatpersonām šogad algas pieaug uzreiz par 700 līdz 800 eiro? Ja darba ražīgums neceļas, man nav iespēju maksāt savam darbiniekam vairāk,” saka lauksaimnieks.

Jaunu darba vietu radīt neatmaksājas

Zilupes novada zemnieku saimniecībā “Akmeņlauki” tās īpašnieks agronoms Boriss Veļičko nodarbina 22 cilvēkus. Pašlaik apstrādā ap 1500 hektāriem. Atalgojuma apmērs saimniecībā atkarīgs no sezonas un darba slodzes. Bet “uz rokas” vairāk par minimālo algu neviens nesaņem. Boriss Veļičko atzīst, ka varētu maksāt vairāk, ja vien nebūtu jāmaksā pārmērīgi lieli darbaspēka nodokļi. “Minimālo algu šogad paceļot par 10 eiro, darba ņēmējam “uz rokas” ir vien par pāris eiro vairāk, nekā viņš bija saņēmis līdz šim. Par katru eiro, ko maksāju darba ņēmējam, gandrīz tikpat daudz man jāsamaksā valstij nodokļos,” viņšstāsta, “tāpēc teikšu atklāti – pašlaik palielināt darba vietu skaitu man nav izdevīgi. Drīzāk jāgudro, kā to samazināt.”

“Esmu izrēķinājis, ka pašlaik viena darba vieta man izmaksā vairākus simt tūkstošus eiro. Jauns traktors man maksā 200 000 līdz 250 000 eiro. Lai ar to varētu uzart un apsēt laukus, vajag vēl 150 000 eiro. Ražas novākšanas kombains vēl 250 000 eiro. Man tādu ir trīs. Tikko pārbūvētā un atjaunotā graudu kalte izmaksāja pusotru miljonu eiro. Tai cenai, par kādu esmu nopircis, piemēram, traktoru, pēc 8 līdz 10 gadu ilgas ekspluatācijas summa dubultojas. Izdevumiem jāpieskaita klāt algas strādniekiem, degviela, smērvielas, rezerves detaļas, remonts, nodokļi. Iznākumā man vispirms krietni jāapdomā, vai atmaksājas izveidot papildus kādu jaunu darba vietu,” teic lielsaimnieks. Tā gan var rēķināt lauksaimniecības paplašināšanas izmaksas, nevis individuālā komersanta vai “mazcenas” SIA izveidošanas cenu.

Vectēva mājās

Vasilijs Rasimenoks ar abiem dēliem Denisu un Andreju bija rīdzinieki. Viņa tēva mājas ir Brigos, kur viņš kopā ar jaunāko dēlu Andreju atgriezies tikai pirms četriem gadiem. Otrs dēls ir viens no Krimuldas lielākajiem saimniekiem.

Lauderu sovhoza mehāniskajās darbnīcās bija ap 20 firmu, bet krīze tās paputināja – kurš beidza, kurš aizbrauca uz Itāliju. Tās pārņēma SIA “Agrovinca”. Tikpat zemes, cik pirms simt gadiem bija Lauderu muižai (500 ha), pērn apsaimniekoja Andrejs Rasimenoks. Šogad jāsēj 800 hektāri, stāsta viņa tēvs, agronoms Vasilijs. Jaunais muižnieks pamazām atpērk zemi, arī no zviedru “Bergvik Skog”, kuri te pierobežā diezgan daudz izpirkuši.

Lauderu sovhoza ražošanas piemineklis – mehāniskās darbnīcas tagad kalpo Rasimenokiem. Darbnīcās traktorus gatavo jaunajai sezonai. Pie sienas nav pielīmētas pusplikas skaistules, bet mantojums vēl no kolhoza “Zaveti Ļeņina” laikiem. Ja nezina, kā kaut ko paveikt celtniecībā vai traktoru remontā, tad saka “Poidjom k Kuļibinu!”* Jānis Kairišs (attēlā) ir viens no tiem, uz kuriem pratība laukos turas.

“Kas palika, ar to strādājam,” savu nodarbinātības politiku klāsta Vasilijs. “Pa divām saimniecībām mums oficiāli strādā seši, bet kādus trīs ņemsim vēl klāt. Viens puisis no Anglijas atgriezās. Teicu, 20 eiro dienā (pēc nodokļiem) varu maksāt, ja nāksi. Viņš padomāja: zini, nebūs daudz mazāk kā tur. Viņam gan nav traktorista tiesību. Ir tādi, kam maksājam tikai gada beigās. Ja maksāšu katru mēnesi, tad divas nedēļas viņa nebūs. Viņš var iet vietējā veikalā, kur var paņemt ēdamo un cigaretes. Tikai ne alkoholu. Mēs to apmaksājam. Nevaru pieņemt darbā tādus saulesbrāļus, kas pēc pāris dienām pazūd. Bet, kā sāku rakstīt faktisko izstrādi, tā Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki pārmet: nav pilna slodze! No kā cilvēks dzīvos! Kā viņš var izdzīvot ar 179 eiro “uz rokas”!? Ar VID labāk nestrīdos. Arī minimālās algas vidam liekas aizdomīgas: cik jums iedot laika, lai jūs pārskatītu minimālo algu? Divi mēneši pietiks?”

Jauns lielsaimnieks

Kaimiņos uzbriest otrs lielsaimnieks Anatolijs Lapiks, bijušais Zilupes mērs. Viņš spēj pārsolīt cenu zemei, jo nauda viņam ir. Lapiks ienāca pašvaldībā kopā ar tagadējo mēru un viņa vietnieku pirms 15 gadiem – visi viņam piederošās firmas “Merkūrijs LA” darbinieki kopā. Tagad Lapiks ir uzņēmējs ar pavisam citu tvērienu, nodarbojies gan ar muitas noliktavu biznesu Terehovā (SIA “Merkūrijs EU”, kas šogad pārdots Krievijas pilsonim), gan ar muitas dokumentu noformēšanu (SIA “Merkūrijs DL”, kas šogad arī pārdots kādam citam Krievijas uzņēmējam).

Sarunā viņš atzīst, ka joprojām nodarbojas ar muitas lietām, bet vairāk ar tūrismu. Atpūtas komplekss “Zirga smaids” Nirzas ezera krastā pat reklamējās Vanšu tilta galā Rīgā, un šī reklāma jau piepildījusi visas nedēļas nogales vasarā. Ar savu ceturto merkūriju – “Merkurij Agro” – Lapiks meties lauksaimniecībā Zaļesjes pagasta Lomošos, turpat blakus Terehovai. “Varbūt par vēlu, bet paspēsim.” Arī viņam nākas iepirkt zemes no zviedru zemes īpašnieka. “Zemi pārdeva par kapeikām, valsts nedomāja, kur tas var novest, un te nu esam,” atmet ar roku Lapiks. Tomēr kādiem 40 cilvēkiem viņš darbu spēj nodrošināt. Prasmīgus strādniekus atrast grūti, viņš atzīst.

Kā nonākuši, ka tik liela platība pieder ārzemniekiem? Vainīgi likumi, spriež Marčenkova. “Teica, ka ārzemnieki nedrīkst pirkt zemi, bet katru likumu var apiet ar līkumu. Viņi dibināja kapitālsabiedrības, atrada cilvēkus, lai 51% daļu būtu vietējiem. Atceros, kā atnāca cilvēks ar 25 pasēm un katrā ielikta pilnvara. Mūsu valdība izlikās, ka neko nezina,” atceras Marčenoka.

Bremzē dabiskos procesus

Vajadzētu uzņēmējiem piemaksāt par darba vietu radīšanu, nevis tikai par darbinieka nomaiņu pret kādu citu, ko atbalsta Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), uzskata tās Ludzas filiāles vadītājs Edgars Tereško. Tomēr viņš apzinās, ka mākslīgā atbalstīšana no valsts puses ir dabisko procesu bremzēšana. No apdzīvotākajiem novadi Latgalē kļuvuši par tukšākajiem. No Ludzas kādreizējās rajona teritorijas gadā aizbraucot 400 līdz 800. “Selekcija,” nopūšas Tereško. “Par vēlu kaut ko glābt. Es nevaru izrādīt Labklājības ministrijas pieprasīto optimismu par Ciblas vai Zilupes novadu.”

Edgars Tereško, šķiet, ir īstais NVA filiāles vadītāja krēslā. Strādājis Anglijā, bijis privātā biznesā, pats ir bijis ilgstošais bezdarbnieks. (“Pusotru gadu nestrādāju un dzerstījos, tas ir, dzēru alu. Bet naudas man pietika.”) Un vienlaikus ir piemērs, ka ilgstošais bezdarbnieks var atsākt strādāt. Tāpēc viņa secinājumi pārsniedz nerakstītos amatpersonas uzskatu rāmjus: “Dabiskā selekcija novedusi pie tā, ka jaunā paaudze vispār nezina, kas ir darbs. Būs jāved uz Lietuvu rādīt, kas ir ražošana. Liela daļa iedzīvotāju dzīvo šādi: divreiz gadā neformālā apmācība, vienreiz – profesionālā, trīs četrus mēnešus “simtlatnieku” programmā plus pašiem dārziņš un gotiņa. Viņi paši uzskata, ka ir lieli strādātāji, bet reāla darba piedāvājuma priekšā izrādās, ka neko neprot.”

Tomēr ar zobiem un nagiem NVA mēģina ievilkt vārgajā darba tirgū. Neformālajos (svešvalodas un datorapmācības) kursos apmāca 48 Zilupes iedzīvotājus un profesionālās pilnveides kursos (loka metinātāji un klientu apkalpotāji) – 24. Vaicāts par efektivitāti, Tereško nopūšas – mācām tādus vai šādus, bet darba devējam nevajag nekādus (Zilupē neuzrādās neviena vakance).

No ilgstošajiem bezdarbniekiem gatavo sešu cilvēku komandu (viens būs zilupietis), ko mēģinās atgriezt darbā. Šim sešniekam būs karjeras konsultācijas, izvērtēs darbspējas invalīdiem, motivāciju un, pat būtiskākais, būs mentora pakalpojumi. “Viens no mentora uzdevumiem būs bīdīt uz to, ko konkrētais cilvēks spēj, visticamāk, uz darba vietu citos reģionos. Šeit darba vietu nav un laikam arī neradīsies. Procesi nenovēršami: iedzīvotāju skaits saruks šeit un arī visā valstī. Latgalē visvairāk,” saka Tereško.

Pozitīvie piemēri ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Rīgas firmai “Starptautisko pārvadājumu loģistikas centrs” vajadzēja deklarētāju uz robežas un izmantoja jauniešu darbu, par kuru NVA maksāja dotāciju – pusi no minimālās algas. Vēl bija viens darba devējs, kas bija gatavs pieņemt darbā vienu šādu programmu apguvušu jaunieti, diemžēl viņš pērn nomira…

Projekta “Jauniešu garantijas” ietvaros uz Zilupi no Lauderiem kāds puisis brauca mācīties par traktoristu un saņēma par braukāšanu mobilitātes pabalstu. NVA apmaksāja ceļu, puisis saņēma 99,60 eiro stipendiju un nokārtoja traktorista tiesības, bet darbu viņam nepiedāvā.

Jauniešus bezdarbniekus brīvprātīgā darbā iesaista nevalstiskās organizācijas (par četru stundu dienā strādāšanu var saņemt 90 eiro stipendiju sešus mēnešus!). Iespējams, šādu iespēju dēļ pērn nodibināta vēl viena jauna nevalstiskā organizācija “Zilupes novada attīstībai”, par kuras pastāvēšanu novada domē pat nenojauta.

Pašnodarbinātajiem NVA piedāvā sākt savu biznesu, bet atsaucība ļoti maza, atzīst Tereško. Artūrs izgāja konsultācijas, viņam bija sava ideja, un viņš bija gatavs rakstīt biznesa plānu, tad atnāca piedāvājums strādāt ārzemēs un viņš savu pieteikumu atsauca… Tiesa, par sešiem mēnešiem saņemtās sešas minimālās algas nav tā summa, kas ļauj izveidot savu uzņēmumu. Anglijā neviens darba devējs mazāk par 700 mārciņām nedēļā neatļaujas maksāt, bet te NVA vēl divus gadus pienākas kontrolēt jaunizveidoto uzņēmumu. Atbalsta līmeni vajadzētu paaugstināt, uzskata NVA amatpersona.

Skaidrīte Marčenoka gan negrib novadu saukt par depresīvu, jo tie, kas strādā, tie turpina to darīt un viņiem arī bērni brauc palīgā. Vai viņi atgriezīsies, vēl nevar paredzēt. “Es saviem bērniem saku – būs vai nebūs Eiropa, būs vai nebūs karš, bet jums ir kur atgriezties – kaut ar rokām uzraksim un iestādīsim, un mēs izdzīvosim,” tā zemniece. Viņa izaudzinājusi četrus bērnus, no tiem trīs palikuši Latgalē, un meita, kura šobrīd dzīvo Rīgā, ļoti labprāt brauc uz dzimtajām mājām un pat būtu gatava atgriezties, ja vien pagastā būtu darbs. Meita palīdz audzēt zemenes un no 300 km tālās Pasienes piegādā tās pat Rīgas klientiem. “Vai gribat? Aizvedīsim!” bioloģiski audzētās ogas piedāvā enerģiskā saimniece. Marčenoka lepojas, ka viņai dēls palīdz saimniekot un, visticamāk, tieši viņš būs tas, kas turpinās vecāku iesākto – jau uzrakstīts projekts kā jaunajam lauksaimniekam.

* Krieviski “Ejam pie Kuļibina!” – 18. gadsimta beigās Ivans Kuļibins vadīja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas mehānikas darbnīcu.

Diagnoze un algas kalkulators

ALGAS KALKULATORS

Oficiāli saņem minimālo vai (pēc VID prasības) mazliet virs minimālās algas – ap 300 eiro uz rokas. Zemnieku saimniecībās sezonā vairāk – līdz pat 1000 eiro.

Tā kā Zilupes novadā, mūkot no galvaspilsētas dārdzības atgriežas daudzi latgalieši pirmspensijas un pensijas vecumā, tas mazina maksātspēju un nospiež uz leju komunālo maksājumu cenas. Par divistabu dzīvokli ziemā jāmaksā tikai 45 eiro (ar visiem komunālajiem maksājumiem.

DIAGNOZE

Citviet pierobežas pilsētas veiksmīgi attīstās, bet Zilupe, kaut gan pie tranzītceļa, ne. Uzņēmēji: pašlaik palielināt darba vietu skaitu nav izdevīgi. Robežpilsētas uzņēmējdarbībā vēl ir neizmantotas iespējas.

Profesija – kontrabandists – Zilupē ir izskausta. Tagad pēc cigaretēm, alkohola un degvielas brauc reizi nedēļā vien savām un kaimiņu vajadzībām.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus vēl nav nostabilizējies. No meža audzēšanai sapirktās zemes zviedru uzņēmums gatavs iznomāt vai pārdot tās, kuras pieprasa zemnieki. Ja mazie bioloģiskie zemnieki nenostiprināsies, ir vieta, kur izplesties lielsaimniekiem.

Nodarbinātības valsts aģentūra ar valsts dotajiem instrumentiem cenšas bremzēt dabisko strādājošo skaita samazināšanās procesu. Vismaz uz daudzo kursu laiku ilgstošos bezdarbniekus izdodas noturēt pie dzīvības.

VID, acīmredzot cīnoties pret ēnu ekonomiku, neļauj maksāt minimālo algu pat tajos gadījumos, kad darbinieki nenostrādā minimālo darba laiku.

 

20160329203154_8375

LA.lv