Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Sestdiena, 18. novembris, 2017
6. oktobris, 2017
Drukāt

Māris Antonevičs: Pamācības Amerikai – pat no Latvijas

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Amerikas Savienotās Valstis turpina sērot pēc slaktiņa “grēku pilsētā” Lasvegasā, kur kāds psihiski nelīdzsvarots pilsonis no daudzstāvu viesnīcas bija apšaudījis mūzikas festivāla apmeklētājus. Te vēl ir daudz ko apspriest. Kaut vai drošības līmeni lielajās viesnīcās. Kā zināms, lidostās visi pasažieri tiek teju vai izģērbti, lai pārbaudītu, vai tikai viņi negatavojas ienest lidaparātā kādu noslēptu šķidrumu vai metāla priekšmetu. Taču te viesnīcā, kur darbojas arī liels kazino (tātad ir laupīšanas riski un līdz ar to pastiprināta apsardze), var bez problēmām ienest divdesmit (!) ieročus. Pagaidām ASV drošības iestādes nav publiskojušas videoierakstus no viesnīcas novērošanas kamerām, un ļoti iespējams, vēl sekos daudz interesantu faktu.

Tomēr, kā jau ierasts, ikviena traģēdija diezgan ātri iegūst arī politisku kontekstu. Šoreiz vienu reakciju pat varētu vērtēt kā kuriozu (cik nu vispār tā var teikt, kad runa ir par tik asiņainiem notikumiem), jo atbildību par slaktiņu nekavējoties uzņēmās teroristiskā organizācija “Islāma valsts”, kuras tur pat tuvumā nebija. Tomēr skaidrs, ka galvenais politiskais akcents saistībā ar notikušo būs par šaujam-ieroču politiku ASV. Tas nav nekas jauns, bet jau gadiem ilgusi diskusija starp republikāņu (pret ierobežojumiem) un demokrātu (par stingrāku kontroli) partijām, un, protams, radikāli noskaņotām grupām abos flangos. Droši vien būs arī mēģinājumi izmantot šo situāciju uzbrukumiem pret ASV prezidentu Donaldu Trampu, līdzīgi kā nesenajā radikālo grupu sadursmē Šarlotsvilā, kad prezidents tika apsūdzēts par to, ka neesot izteicis pareizos nosodījuma vārdus. Bet tās jau ir amerikāņu politikas nianses. Tāpēc šoreiz tikai par to, kā šis jautājums skar arī pārējās valstis, tajā skaitā Latviju. Jo īpaši tāpēc, ka viena pie mums nesen dibināta partija jau steigusi izmantot aizokeāna notikumus savām politiskajām vajadzībām, uzsaucot, ka nu “nepieciešams ierobežot pieeju ieročiem visā pasaulē”. Pie tā tad varētu nedaudz pakavēties.

Pirms dažiem gadiem kādā no Latvijas televīzijām bija neliels ziņu materiāls par kādu dārzkopi, kuru pārsteigusi saimniecības preču veikala pārdevēja prasība uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Starp dažādām precēm kungs bija pielicis amonija salpetri, kas, izrādās, esot ne vien labs mēslojums augsnei, bet arī bīstams sprāgstvielu izgatavošanas materiāls. Dažādas amatpersonas TV toreiz skaidroja, ka tā vairāk esot tāda formalitāte. Neviens jau neticot, ka latviešu pensionāri iepirks mēslojumu, lai dārza būdiņās gatavotu bumbu, bet stingrāku kontroli prasot kopējā Eiropas politika. Latvija esot izvēlējusies vienkāršāko un nesāpīgāko ceļu – nevis izsniegt kādas īpašas atļaujas amonija nitrātu saturošu produktu pircējiem, bet vienkārši reģistrēt viņu personas datus pirkšanas brīdī. Ņemot vērā, ka kopš tā laika nekādas sūdzības no dārza draugiem nav bijušas, acīmredzot pārpratumi tika atrisināti un amonija salpetra pircēji pieraduši ņemt uz veikalu līdzi pases. Tas gan neizslēdz teorētisku varbūtību, ka kāds no viņiem reiz nevarētu sajukt prātā un tiešām izgatavot spridzekli. Sprādziens Oklohomsitijā 1995. gadā, kurā bojā gāja 168 cilvēki, bet ievainoti vairāk nekā 600, ir otrs lielākais terora akts ASV vēsturē (pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem). Teroristi spridzināšanai bija izmantojuši tieši amonija nitrātu!

Te nu arī vienkāršais secinājums – galvenais drauds ir nevis uzbrukuma ierocis, bet gan persona, kuras rokās tas nonācis. Bet ieroči var būt dažādi. Ja slepkavas apņēmība ir milzīga, viņš atradīs arī nelegālu veidu, kā tikt pie ieročiem vai arī izdomās citus variantus nozieguma veikšanai. Un diemžēl tie var būt ne mazāk asiņaini. Pēdējā gada laikā par islāma teroristu iecienītu ieroci kļuvuši kravas auto, ar kuriem tie triecas pūlī, taču ierosinājums ierobežot kravas auto pārdošanu no kreisi liberāliem politiķiem pagaidām nav izskanējis, lai gan it kā atbilstu stilistikai. Acīmredzot te politiķi saprot, ka draud izskatīties smieklīgi.

Tāpat nav dzirdētas diskusijas par ieroču ierobežošanu, piemēram, Šveicē, lai gan tur šīs jomas likumi ir drīzāk tuvāki ASV, nevis Eiropas valstu praksei. Taču tā ir šīs valsts vēsturiska tradīcija, kas tiek uzsvērta arī kā viens no valsts aizsardzības pamatiem. Jā, tas pats totālās aizsardzības princips, par kuru pēdējā laikā vēlamības izteiksmē tik daudz runājušas arī Latvijas Aizsardzības ministrijas amatpersonas. Bet, veicinot šo principu, agri vai vēlu būs jārisina jautājums, cik plašas ir pilsoņu (pirmkārt, protams, zemessargu) tiesības turēt kaujas ieročus mājās. Tad arī mūsu politiķiem par to vajadzēs spriest, bet no ideoloģiskiem padomiem ASV varētu arī atturēties.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+