Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
17. septembris, 2013
Drukāt

Pamatīgi turējās vagā
. Atvadoties no Vladimira Kaijaka

kaijaks_2lpp2

Vladimirs gadu gadiem nemitīgi bijis cieņā lasītājos un kino skatītājos. Savos vienaudžos it īpaši: emocionāli un aizrautīgi ieaicinādams līdzatmiņās laikabiedrus stāstos un romānos. Spējis ieintriģēt arī jauniešus. 


Pirms vairākiem gadiem es pazīstamam puisietim, tehnisku būšanu praktiķim, kuram nu nekādi neizdevās atlicināt brīsniņus lasīšanai, ieteicu “Nārbuļu dēlus”. Jānis V. drīz vien man pauda tencinājumu: gan par to, ka beidzot tik saprotami izzinājis Latvijas pagātni. Un ka nav varējis atrauties no lappusēm. Un ka tūdaļ līdzbiedrus ieinteresējis lasīt Kaijaka darbus.

Vienmēr un visur, kad esmu saskarsmē ar klausītājiem, daudzinu Nārbuļu sāgu – tautas likteņatainojumu – kā nesaskaistinātu un vispusīgu valsts vēsturi daiļdarbā.

Par ļoti būtisku uzskatu Vladimira Kaijaka romānu un kino darbu “Bailes”: par kara laika traģēdiju, cilvēku attiecībām uz dzīvošanas un pazudināšanas robežas. Iespējams, ka vēstījums tik niansēts ir arī tālab, ka autors zēnībā, lai izjustu bailes un pārvarētu tās, nakti pavadījis kapličā, kad tajā šķirstā gulējis nelaiķis.

Kad izlasīju Vladimira Kaijaka “Koka kāja. Kapu māja”, dokumentu uztvēru kā daļēju dzīves kopsavilkuma grāmatu. Nopietnībās un omulībās autors atstāsta notikumus. Un savu līdzdarbību vēsturisku pagriezienu brīžos. Nenoklusējot. Godavīra cienīgā atklāsmē. Autobiogrāfiskā darba apakšvirsraksts – “Stāsts par to, kā es septiņreiz no nāves izglābos”. Autors par uzrakstīto:

“Dzīvības un Nāves punkts manā horoskopā stāv cieši līdzās. Kad to uzzināju, sāku saprast, kāpēc ar šo mistēriju – noslēpumaino brīdi, kad nāve un dzīvība mainās vietām, – man tik bieži gadījies sastapties. Baisā un vilinošā pārvērtība piesaistīja manu prātu un iztēli jau no mazām dienām, lika minēt mīklu, ko līdz šim neviens vēl nav atminējis.”

Ar Vladimiru nācies daudzreiz kopābūt gan oficiālos saietos, gan izklaidēs, gan ģimeniskās sirsnībās. Draugu un paziņu talcinieku grupā reižu reizēm rosījāmies pie Regīnas Ezeras “Briežos”. Patīkamas stundas dažādos pulciņos aizvadītas Staburagā, baudot kūpinātus brekšus. Allažiņ patīkami bija klausīties Vladimira lēnīgos un krāsaino pieredzējumu bagātos monologus. Un asprātīgi spraigos dialogus ar Māru. Un iepazīt Kaijaku kā radošu praktiķi mājokļu iekārtošanā. Arī kā Omulību klubiņa praktisko sekmētāju. Un kā atsaucīgu un izpalīdzīgu kolēģi.

Rakstnieka princips: nekur un nekad nekādu paviršību! Un ka viss ir padarāms mierīgā un izlīdzsvarotā neatlaidībā, reizumis pat spītībā.

Vladimirs Kaijaks kā arājs pamatīgi turējās literatūras un dzīvošanas vagā, lai arī arums būtu pamatīgs.

 

 

Atvadīšanās no rakstnieka notiks šodien pulksten 14 Krematorijas Lielajā zālē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+