Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. marts, 2015
Drukāt

Pamatvērtības Rotko centrā

Stakle_7

Fotogrāfs Alnis Stakle izstādes "Latvijas ainava" atklāšanā.

Līdz 12. aprīlim Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā apskatāmas vairākas vērienīgas izstādes, kas vēsta skatītājam par pamatvērtībām – ģimeni, mīlestību, dzimteni.

Šo stāstu jau gada sākumā uzsāka mākslinieks Jurijs Doičs (Slovākija/Kanāda) ar izstādi “Beidzamais folio” (“Last folio”), kurā apskatāmas fotogrāfijas un dokumentālā filma par kādu ebreju skolu Austrumslovākijā, kur laiks bija apstājies kopš 1942. gada, kad visi tie, kas šo skolu bija apmeklējuši, tika aizvesti uz nometni. Visas mācību grāmatas joprojām savās vietās, izlabotās burtnīcas, skolas liecības, pat cukurs vēl joprojām skapītī… Bojā ejošas grāmatas uz putekļainajiem plauktiem. Jurijs Doičs pret šiem pēdējiem kādreiz plaukstošās kultūras lieciniekiem izturas ar pietāti – tie ir attēli, kas runā tūkstoš vārdiem. Šo Jurija nofotografēto daudzo simtu grāmatu un fragmentu starpā jo īpaši izceļas viena – grāmata, kas brīnumainā kārtā atradusi ceļu no putekļainās kaudzes pie tās patiesā mantinieka – grāmata, kas kādreiz piederējusi Jurija tēvam Jakobam.

Rotko centrā apskatāmā vērienīgā izstāde “Latvijas ainava” ir piecu Latvijas laikmetīgās autorfotogrāfijas stāstu kopums. Izstāde tapusi, pieciem Latvijas fotogrāfiem (Arnis Balčus, Rei­nis Hofmanis, Alnis Stakle, Iveta Vaivode un Ilze Vanaga) un pieciem zinātniekiem (Sergejs Kruks, Klāvs Sedlenieks, Kārlis Vērpe, Laine Kristberga un Ivars Austers) apvienojoties unikālā starpdisciplinārā pētījumā par Latvijas laikmetīgo ainavu. Kopš 2013. gada, sadarbojoties pāros (zinātnieks/fotogrāfs), tapušas piecas fotogrāfiju sērijas un pieci raksti, kas saturiski ir savstarpēji saistīti, izvēršot vēstījumu par vienu tēmu.

Savukārt “Četras izstādes” ir Vijas Zariņas, Kaspara Zariņa, Paulas Zariņas un Martas Zariņas-Ģelzes patstāvīgi veidotas personālizstādes. Mākslinieku biogrāfijas nepārprotami ir saistītas, jo viņi ir ģimenes locekļi, bet vienlaikus arī pilnīgi patstāvīgi savos radošajos meklējumos. Tas arī uzskatāms par projekta lielāko izaicinājumu – gan ekspozīcijās, gan interpretācijās turēties drošā attālumā no ģimenes sentimenta un pievērsties tikai mākslai. Katras izstādes apraksts sākas ar kādu Markam Rotko veltītu citātu. Tomēr izstāde nebūt necenšas savienot četrus māksliniekus ar Marku Rotko, tās uzdevums nav pierādīt neesošas ietekmes. Mākslas mērķi katram izstādes autoram ir individuāli, taču mākslu var apspriest salīdzinājumā un kontekstos. “Četrās izstādēs” daudz kas apzīmējams ar vārdu “pirmoreiz” – Vija Zariņa pirmo reizi gleznojusi lielizmēra portretu sēriju ar konceptuālu pamatojumu. Kaspars Zariņš pirmo reizi atteicies no audekla un eļļas, radot darbus jaunā tehnikā – uz saplākšņa ar fleksi – un jaunā abstraktā stilā. Paulas Zariņas jaunās gleznas turpina viņas interesi par ainavu, bet pirmoreiz radošo uzdevumu centrā ir “tīra” ainavas metafizika. Šo projektu iekrāso arī neizsakāmas skumjas – Martas Zariņas-Ģelzes instalāciju “Asaru kolekcija” skatītājs redz konceptuāla izklāsta veidā, bet pati māksliniece no dzīves šķīrās pagājušā gada vasaras beigās.

Rotko centrā viesojas arī projekts “Vārti uz Kurzemi” – 2014. gada Kurzemes mākslas un dzejas dienu ceļojošā izstāde, kas apkopo visdažādākos mākslas veidus un atšķirīgas mākslinieku paaudzes, parādot mākslas virzību, kas aktuāla šajā Latvijas reģionā.

Pavisam nesen, 6. martā, Rotko centrā durvis vēra Mākslinieka Valerijana Dadžāna izstāde “Krāsainās iedomas”. Talantīgā autodidakta V. Dadžāna skolotāji bija dzīves ceļos satiktie mākslinieki un grāmatas, un glezniecība bija viņa “apsolītā zeme”. Viņa stils, personīgais rokraksts nav viegli definējams: viņš paļaujas izjūtām, ko rod ikdienā, tēliem, kas uzaust prātā, pārdomām, kas viņu radoši rosināja. Mākslinieks radīja pats savus likumus, tiem pakļāva arī gleznu kompozīcijas. Viņš labprāt eksperimentēja ar krāsām, meklēja savdabīgus virsmas apdares paņēmienus, labprāt izmantoja audeklus, šņores un citus materiālus faktūru dažādošanai un bagātināšanai kolāžās. Viņš spēlējās ar krāsām, laukumiem, ritmiem, lai pilnīgāk un precīzāk izteiktu savu iedomu pasauli, kurā labprāt dzīvoja. Nereti ar tēlu palīdzību Valerijans Dadžāns mēģināja atrast kādu filozofisku vai alegorisku vispārinājumu savām pārdomām par pasauli un mūsdienās notiekošo.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+