Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. jūlijs, 2012
Drukāt

Pamēģināsiet pagatavot koka mozaīkas?

Foto - Andris OzoliņšFoto - Andris Ozoliņš

Vecos laikos lielākās muižās bija speciāli medību suņu pārziņi, kurus sauca par piķieriem. Iespējams, Marsela Piķiera senākie priekšteči tiešām ir bijuši suņu pavēlnieki. Tomēr viņš pats ir kokgriezējs vismaz trešajā paaudzē. Ko viņš prot?

 

Dzimtas tradīcija

Dzimtas nostāsti vēsta, ka vectēvs Jēkabs Piķieris, pēc skološanās Pēterburgā atgriezies Rīgā, atvēris mēbeļu darbnīcu. Vaļas brīžus viņš veltīja kokapstrādei un darināja skaistas intarsijas. Dažās attēloja arī eksotiskas aizjūras meičas uz okeāna viļņu fona. Varbūt tieši šīs bildes aizvilināja Marsela tēvu Elmāru jūras plašumos, mudinot izvēlēties jūrnieka profesiju. Piedevām ceļojumu laikā atlika daudz brīvu brīžu intarsijām, kurās garsvārkainas tautumeitas tapa pamīšus ar ekspresīvo vilku no leģendārās multenes “Nu, pogodi!”. Iespējams, ka arī Marsels savu vārdu ieguvis, pateicoties tēva atmiņām par brīnišķīgo Francijas ostas pilsētu Marseļu.

 

No vectēva aroda smalkumus mācījās tēvs, no tēva – dēls. Marsels dievina skaisto un jo īpaši pašu skaistāko – sievietes tēlu. Par iedvesmas avotu, kā jau rīdzinieks būdams, bieži izmanto jūgendstila laika mākslu.

 

Nu jau vīrs ir pensijā, toties vairāk laika sanāk smalkajam vaļaspriekam. Marsela radošās izpausmes ir plašas, top gan panno ar šķelmīgi smaidošām skaistulēm, tad tautiskā stilā ieturētas matu sprādzes, amuleti, auskari un, protams, kastes, kuru kolekcija jau veidojas tīri paprāva. Interesanti, ka jo­projām noder vectēva materiāli un no smalkām gultņu čaulām darinātie superasie naži. Māk­slinieciskajām aktivitātēm nepieciešams pavisam maz vietas, kārtīgs galds, virs kura piekarināta dienas gaismas lampa, un neliels palīggaldiņš tehniskām aktivitātēm. Lai neturētu sveci zem pūra, sirmais meistars ir ar mieru uzticēt smalkā aroda pašus slepenākos knifiņus arī lasītājiem. Tātad – kā pašam izgatavot smalku koka lādīti?

 

Kā top lādīte?
intarsija-318

Kastīšu vāku intarsiju zīmējumiem katrs meistars iedvesmu smeļas savādāk. Tas var būt dabas, ornamentāls vai figurāls sižets. Daži ierosmei izmanto populāru mākslinieku gleznas, piemēram, savā laikā intarsiju griezēju ģildē bija iecienīti Ģirta Vilka gleznojumu motīvi. Atliek tos palielināt vai samazināt līdz vajadzīgam izmēram un stilizēti pārveidot atbilstoši intarsijas vajadzībām. Iecienītos jūgendstila motīvus Marsela jaunāko izstrādājumu klāstā tagad nomaina pēc Latvijas naudas zīmju motīviem gatavotās lādītes, kuras rotā pieclatnieka ozols, desmitlatu mājiņa, vienlatnieka skursteņslauķis un citi Latvijas Bankas monētu un naudaszīmju sērijas varoņi.

Intarsijai nepieciešamos izejmateriālus var meklēt pie galdniekiem vai nopirkt speciālajos veikalos (viens tāds ir Čiekurkalnā). Mākslinieka krājumā ir pat mantojumā saņemtās nažu finieru paciņas, kuras vēl pirms Pirmā pasaules karā izmantoja sliežu līmeņošanai. Pašu kastītes karkasu izgatavo no saplākšņa.

Vispirms sazāģē sāniņus un tiem izfrēzē gropītes. Lai sanāktu lētāk, materiālu sagatavo uzreiz vairākām kastītēm.

Rāmīša savienojuma vietas noziež ar līmi (parasto PVA vai D3 Kleberit) un savelk ar speciālām rāmju skrūvspīlēm. Tām uz kaprona lentes ir četri stūri, kuri nodrošina precīzu rāmja stāvokli taisnā leņķī.

Rāmīšos ielīmē vidiņus un piespiež ar skrūvspīlēm. Salīmēto konstrukciju aizšpaktelē un noslīpē.

Kastītes iekšpusi veido no kāda eksotiska koka ar izteiktu šķiedras struktūru – der riekstkoks, palisandrs vai sarkankoks. Nelielu virsmu pielīmēšana ir ļoti vienkārša: detaļu nosmērē ar līmi, uz finiera izliek koka paliktnīti – parasti bieza saplākšņa gabalu, un ar koka skrūvspīlēm to piespiež. Lai līme netīšām nepieķertos koka dēlītim, starp to un finiera loksnīti ieliek plēves gabalu. Pēc četru stundu gaidīšanas jau var spīles atskrūvēt un apstrādāt malas. Pašu intarsiju līmē, piespiežot pie kārbiņas ar sešām vidējām skrūvspīlēm, tikai papildus vēl uzliek pāris milimetru biezu gumijas slāni, kas ļaus labāk piespiesties pat smalkākajām detaļām. Pielīmēto intarsiju slīpē ar smilšpapīru un slīpējamo klucīti, vispirms ar rupjāku graudu, tad smalkāku.

Īpaši smalkās līnijas, tik biezas kā mati, veido, iegriežot ar nazi un ierīvējot tur mēbeļu korekcijas vasku. Kad sāniņi sakārtoti, maliņas pielīmē ar uzkarsētu gludekli. Mazās spraudziņas aiztaisa ar korekcijas vasku, pirms to izkausējot ar speciālu gāzes deglīti. Lako ar ūdens bāzes laku Tikkurila Kiva. Atliek vēl lādītei ielikt eņģītes.

 

 

 

Uzziņa

Intarsija ir mozaīkas mākslas veids, kad darbu veido no dažādām plānām (0,6 – 1,2 mm) koka plāksnītēm, tās savstarpēji savienojot un uzlīmējot uz pamatnes.

 

Padomi

• Košāku koka toni iegūst, gaišu finieri pavārot anilīna krāsā.

• Spožāku balto krāsu iegūst, finieri balinot hlorā vai ūdeņraža pārskābē.

• Filigrānas detaļas vieglāk izveidot, ja finiera aizmuguri nolīmē ar papīru.

• Īpaši smalkas detaļas, piemēram, 2 mm diametra ziedlapiņas, vieglāk izgatavot, piesūcinot koku ar atšķaidītu PVA līmi.

• Intarsiju var līmēt vairākos līmeņos, izceļot virsējās kārtas.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+