Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. maijs, 2015
Drukāt

Pamielots no Valkas. Egila Līcīša reportāža no Valkas-Valgas robežtirgus (4)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Spieto Valkā, spieto Valgā.

Pirms 70 gadiem Berlīne jau bija ieņemta, bet šopavasar Vācija gan nepadevās, un viņu hokejistu izlases vārti palika mūsējiem neiekarojams cietoksnis. Tai briesmīgajā nestundā kļuva skaidrs, ka Beļavska komanda no Prāgas čempionāta neatgriezīsies ar vērā ņemamām trofejām un pretinieku parakstītām kapitulācijām. Pēc mača beigu sirēnas ikviens bēdu sagrauzts latvietis līdz vēlai naktij, lasi, viena polša garumā, vēl kavējās spēles analīzē – kā tā varēja notikt? Un ir tādas vietas valstī, kā, piemēram, robežpilsēta Valka un Valga, kur nav skaidrs, kāpēc mums otrā rītā kreņķi un “vijole raud žēli”, tikām igauņi dzied, dejo, priecājas. Mēs ciešam, bet igauņiem po! Kur tad runas par sadraudzību, dalīšanos gan priekos, gan bēdās?

Tas lai ir kā mazs aizēnojums, vilšanās par ziemeļu kaimiņu neizrādīto līdzjūtību, kad autors sestdien viesojās Valkā robežtirgū, pīrilinnā, jo citādi jau igauņi lāga nāburgi un mājās pārvestās sajūtas no mielasta – fantastiskas.

Pievilināšanas naglas

Kas runā par Latvijas izmiršanu, provinces panīkšanu! Grandiozi! Gigantiski! Mega! Ekstrā! Šādus pārākās pakāpes apzīmētājus var lietot gan par Valkas robežtirgus apmeklētāju skaitu, gan par mičumača preču klāstu, gan par tirgus ekonomikas barošanas iznākumu un pasākumā valdošo omulību. Žanrā “gadatirgus” 200 km no Rīgas esošā Valka pārspēj visus, jo pirmā brauc un maļ. Āre, ir pavasaris. Cilvēkiem klētiņas, pagrabi, pieliekamie pa ziemu izsmalstīti. Vajag atjaunot ēdamlietu krājumu ledusskapī, dot kalorijas organismam, atbilstoši sezonai nomainīt izejamo drēbju kārtu. Visi kā sadeguši uz šopingu. Otrs magnēts maijmēnesī – stādi, dēsti piķēšanai, sēklas. Vīriešiem no svara iestādīt koku, lai vai tas būtu tikai jasmīns vai “Skoroplodnaja”, sievietes grib palmu istabā, atraitnītes, pojenes un flokšus dārzā un puķu kāpostus dobē. Bet kā galvenā pievilināšanas nagla bija sportisks pasākums – sacensības 2. starptautiskajā Desu un gaļas festivālā, kas īpaši priecēja resnākos valcēniešus un pārējos nacionālā gastronomā mantojuma un kvalitatīvas pārtikas cienītājus.

Saradās cilvēku – kā siseņu! Kur tirgus, tur čigāni. Atslēpoja tālumnieki no Ziemeļigaunijas, iebrāzās viesulīgi lietuvieši ar kaujas saucieniem “daiķe ješčo!”. Ganījās pa kādam Georga lentīšu valkātājam no agrāk nometināto kolonistu vidus, bet uzkrītoši viņi neafišējās. Baiļojās, ka neatjāj Tālivaldis ar karadraudzi iepravīt kolorādiem ķobi. Sirotāji pēc iepirkumiem bija cilvēki, kuru kabatās eiro cēneris ir rets viesis, un cilvēki ar turību makā, kuri mājā nesvilpo, lai naudu neizpūš laukā.

Ūdensžurku astes un “Rolex” pulksteņi

Straumēm plūda tuvu un tālu novadu namamātes ģimeņu galvu pavadībā, sīkpilsoņi un rokstāri, izretis vīri kategorijā “alus, šnabis, lētie vīni – tie ir mūsu vitamīni”. Priekš pircējiem nepagurdami darbojās dzelzslietu tirgotāji un pludu un žilku pārdevēji. Sortimentā bija pirmklasīgi vietējo amatnieku darinājumi, ko piepratuši meistari, kam rokas aug no īstās vietas – pinēji, rotkaļi, somdari, un izmeklētas drēbes, vēl siltas no šķībacaino skroderu adatas “Made in China”. Kā milzu brīvdabas salonā “Elegance” te parādes tērpā apģērbtos gan modes dāma un frants, gan vatņiks no apakšveļas līdz plašķim un pižikam. Pozīcijā “oriģinālas dāvanas vīrietim” bija dabūjamas maiņas zeķes. Jums, teiksim, vienas jau ir, taču tās var pazust pagultē, tikt nodotas mazgāšanā, un, lai tad nav jāstaigā basām kājām, derētu nopirkt otru zeķu pāri.

Grūti pat atskārst, kas Valkas robežtirgus leiputrijā nebija. Dzīvi jaunputni un broileri bija, reņģes no Lapmežciema bija, “Rolex” rokaspulksteņi bija, acenes bija un iespēja notīrīt brilles bez maksas arī bija. Kāds kungs no Viļakas puses ar devīzi “īsta gaļa mums, zaļa dzīve jums” savus žāvējumus reklamēja kā ūdensžurku astes un sikspārņu spārniņus, aicināja uz lauku tūrismu – iekāpšana aukstā govs pļekā 30 eiro, siltā, svaigi kūpošā pļekā – 50 eiro.

Starptautiskajam pasākumam par godu ir pat sacerēta himna! Robežtirgū Valkā satiksimies kuplā skaitā, viena kāja ziemeļos, otra kāja dienvidos! Redzot latviešu rocību, iepirkšanās azartu, arī igauņi ir atsaucīgi andelēties un, kaut lauzītā valodā, tomēr pieskaņojas klientu vēlmēm, rakstot, ka te pamielos ar šašlōkk, kotlet vai suhkruvatt.

Misis Desa un Misters Žāvējums

Bet nu lopkāvji, nāvītes ar aso tuteni, ir tikuši galā ar cūcēniem, vēršiem un pat strausiem. Kūpinātāji veikuši sava daiļamata līdz perfekcijai noslīpētos knifus. Miesnieki var piegādāt gatavo produkciju uz žūrijas atskabargainā speķojamā iesma. Pirmajā desu konkursā galvenās prīzes un gaļēdāju simpātiju balvas esot izcīnījis igauņu mājražotājs Tarmo, tāpēc šogad letiņi lika lietā visdabīgākās izejvielas, vissausāko alkšņa malku un visstiprāko dūmu, lai izpelnītos viscimperlīgāko kritiķu atzinību. Un zelta medaļas.

Es pazīstu dažus rīmas, kas dzīvi beigtu pašnāvībā, pārēzdamies malto gaļu, lai tikai būtu starptautisku kotlešu cepšanas čempionātu vērtētāji, taču Valkā žūrijā bija norīkoti cienījamākie pilsoņi, pilsētu galvas, kulinārā darba varoņi un solīdi feinšmekeri. Gaļinieki furšetā pienesa leksējamo materiālu, tiesneši nobaudīja pa šķēlītei, drupačiņai un šķīvjus nodeva žūrijas komisijas apakškomisijai, kuru ekspromtum nodibināja autors ar līdzstrādniekiem. Degustācijā šķīla atzīmes 8 ballu sistēmā no “nezinu, kāpēc produkts ir konkursā” un “ir ēsti labāki” līdz augstākajam vērtējumam “teicami, bauda acīm un vēderam” un “vienreizēji, unikāli, neatkārtojami”. Cīņā par Misis Desa, Mis Žāvētā vistiņa un Misters Žāvējums devās 46 luņķi un stilbiņi, šķiņķi un krūtiņas, pat pa kādam kupātam, galertam un asinsdesai. Varbūt dažam likās, ka labākā desa būtu Varžupītes žāvētais zutis, bet apakškomisijai viss gāja pie dūšas un pelnījis ordeni no cūku aizgādņa Teņa. Žūrija Valkas mēra Venta Armanda Kraukļa vadībā skatīja un garšoja skrupulozāk, lai izvēlētos pašu gardāko delikatesi un smeķīgāko karbonādi plašam patērētāju lokam. Tādi kā absolūtie čempiņi izvirzījās izslavētie Vidzemes gaļas karaļi “Kunturi”. Starp apbalvotajiem arī SIA “Alias produkts” no Kuldīgas, “Priekuļu gardumi”, SIA “Servilat” un citi tautas barotāji. Liela pateicība viņiem par to!

Dejas līdz rītam

Nolocījuši visu priekšā nesto, grilēto un cepināto, publikas jaunie ļaudis ar saviem zaķiem metās trakulīgās izpriecās, dimdot gabaliem par “Veco Taizelu, kas katru dienu gāja alu dzert”, un pamatīgi sadrebināja 430 gadu sirmo Valku un Valgu. Vecākiem tirgus svētku dalībniekiem bija izsaukta vēderdeju rēvija, un katrs vīrs šādās nodarbībās gribētu laist savus dzimtļaudis, lai laulene mācētu sagādāt patīkamu atpūtu ar vakara priekšnesumu.

Desu festivālā tušu uzvarētājiem nospēlēja igauņu bigbends, kas bija ietērpts aizdomīgi pazīstamās salātzaļās uniformās, un takti sita ugunīga rudmate saksofoniste. Kas Valkas pilsētas svētkos grib izvērsties ar “rock’n’roll forever” dejām līdz rīta gaismas svīdumam, lai atceras, ka no svara ir nacionālas simbolikas izvietošana redzamā daļā uz muguras. Ballēs kārtībniekiem jāzina izšķirot, uz kuras policijas iecirkni, uz kuru pusi kritušos cilvēkus vest.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Bravo Līcītim,bravo Robežtirgum!

  2. ļoti jautri lasīt! 😀

  3. Lūdzu reportāžu par otro dienu arī!!!!!!!

  4. Atkal Līcīša neizpratne par to, kas ir reportāža.

Draugiem Facebook Twitter Google+