Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. jūnijs, 2014
Drukāt

Pamosties Maķedonijas mākoņos (1)

Foto - Jānis SegliņšFoto - Jānis Segliņš

Spilgtajos krāsu toņos izslējušies klintsakmeņi cilvēkam uz to fona liek gluži vai nobālēt un apbrīnā vērot specifisko ainavu. Ceļš uz klosteri ved pār neskaitāmām virsotnēm un klajumiem, ļaujot ceļotājiem baudīt krāšņos skatus no dažādiem rakursiem.

Mana ceļojuma galamērķis ārpus Skopjes ir nelielā Prilepa. Tur devāmies aplūkot netālu no pilsētas kalnu masīvos apslēpto Treskavecas klosteri. Tagad uz šīm dienām atskatos ar nu jau vairāk nekā gadu ilgu atstatumu, un tikmēr daudz kas noticis. Bet, izrādās, šis izbrauciens ar nakšņošanu senajā pareizticīgo klosterī, kas pāris mēnešus pēc mūsu ceļojuma sensacionāli nodega gandrīz līdz pamatiem, ir arī viens no labāk atmiņā palikušajiem.

Pa ceļam


Lai pēc ierašanās pilsētā nokļūtu līdz klosterim, ir vai nu jāmēro krietns daudzu stundu attālums kājām, vai arī jāgādā četrriteņu transports. Tā kā taksometri Maķedonijā, un it sevišķi mazākās pilsētiņās, ir smieklīgi lēti, tas būtu racionāls variants. It īpaši pēc daudzajiem pirms ceļojuma saņemtajiem brīdinājumiem par bargajiem laika apstākļiem: kurš tad novembra beigās uzdrošinās kāpt kalnā, tā taču var nosalt! Taču man un saujiņai franču brīvprātīgo tā gluži neliekas, un mēs pēc garā brauciena vilcienā izvēlamies kārtīgi izlocīt kājas. Citādi taču zustu lielākā daļa ceļojuma burvības, turklāt laikapstākļi mums par laimi ir lieliski!

Pirmās dienas grūtākos mirkļus, mērojot taciņas un takas pa akmeņainajiem, īpaši šai valsts daļai raksturīgajiem kalniem, mūs pavada saule un gaiss iesilst neraksturīgi silts, liekot pa vienai vien atbrīvoties no vairākām līdzpaņemtajām apģērba kārtām. Jau šajā brīdī apjaušu maķedoniešu īpašību, kas apstiprinās un parādās arī turpmāk: viņi vienmēr pārspīlē dažādu veidu bīstamību un daudz labprātāk izvēlas drošus un mazaktīvus atpūtas veidus.

Taču šīs dienas pirmie sajūsmas pilnie iespaidi tiek gūti, vēl pilsētā esot, šķērsojot mazās ieliņas, kuru malās pie privātmājām netrūkst vecu un, eiropiešu acīm skatoties, pat antīku automobiļu. Vecie reno modeļi, vācu vabolītes, škodas, bet visvairāk jau Dienvidslāvijā ražotās zastavas un jugo izpelnās lielu uzmanību pat no meitenēm, liekot fotokameru objektīviem iesilt, vēl pirms nonākšanas kalnā. Jo tālāk no centra, jo vairāk sajūtamies kā ciematā. Māju pagalmos izkārta dažnedažāda veļa, kaltēšanai lielos daudzumos izlikta Prilepai tik raksturīgā tabaka, pusjauktas automašīnas… Un vietām pat vēl nenovākts aizķēries kāds ķekariem pilns stīgojošs vīn­ogu krūms. Un pa vidu visam vietējie ļaudis, kuri mūsu kompāniju ar lielajām mugursomām brīžiem aplūko ar vēl lielāku interesi, nekā mēs viņu pilsētu.

Tiklīdz nonākam ārpus pilsētas, uzduramies, kā vēlāk izrādās, slavenajai un vēsturiskajai vietai “Markovi kuli” jeb Marko torņiem. Šeit vidēji 150 m augstumā pār Prilepu un Varošas ciematu viduslaikos slējusies serbu izcelsmes karaļa Marko Mrnjav­čeviča pils, kuru pēc viņa nāves ieņēmuši un pazudinājuši osmaņi. Tieši ar šo vietu populāra nelielā Prilepas pilsēta, kas vasarā plaši apmeklēta arī gadskārtējā alus festivāla baudīšanai.

Kalnup


Lēnai iešanai ir priekšrocības: iespēja daudz labāk aplūkot dabu (kas šeit bija patiešām aizraujoša), interesantākas sarunas (pirms franči nogura tiktāl, ka sāka arvien vairāk runāt franciski) un daudzveidīgāks fotogrāfiju krājums. Tā uzkavējos ganību maģiskajā zvaniņu skaņu ielenkumā. Šeit, lai vieglāk orientēties, dažādu dzīvnieku bariņa katram loceklim pie kakla piekārts zvaniņš, un to skaņa dzeltenīgo kalnu ainavā rada neatkārtojamu burvību.

Brūnganpelēkās klinšaino kalnu ainavas ar lielākiem, mazākiem un pavisam milzīgiem akmeņiem, kur uzrausties labākiem skatiem un asākām izjūtām, pavada ik uz soļa. Un ceļa otrajā pusē aiz katra līkuma jau tiek gaidīta arī kāda zīme par klostera tuvumu, jo, pašiem nemanot, ir piezagušās gan bažas par ceļa pareizumu, gan nogurums.

Drīz vien parādās koka zīme ar pasaules galvaspilsētu vārdiem, virzienu un attālumu uz katru no tām un jau manāmi klostera mūru sarkanie ķieģeļi un rūpīgi veidotais jumts. Kārtīgi nocietināta saimniecība, pie kuras ārpusē iekārtota siltumnīca un dārzs. Mūsu ierašanās laikā par rosību liecina plaši atvērtie vārti, šķietami nupat atstāta dārza tehnika un draudzīgi asti luncinošs suns. Kamēr mēs ar melnbalto sargu (gan jau arī ganu) apsveicināmies, kāds rosīgs vīrs pavēsta, ka par mūsu ierašanos tiks informēts mūks un sešvietīga istaba jau pavisam drīz būs mūsu rīcībā. Mūsu skatienam paveras pavisam maza un necila, taču visnotaļ sena un intriģējoša klostera kompleksa baznīca.

Klosterī


Kad mūs pēc neilgas uzkavēšanās uzaicina sekot uz istabu, klostera pagalmu joprojām apspīd spoža saule. To izmanto bariņš vīriešu, kas pirmajā stāvā uz masīva koka galda spēlē galda spēles (šahs un bekgemons āra pasēdēšanai šajā valstī ir populāri it visur), bet mēs dodamies līdzi tam pašam vēl ārpus klostera teritorijas satiktajam kungam, kurš mūs nu jau ved uz istabu otrajā stāvā.

Vīrs mūs pagaidām atstāj pārģērbties un saka, ka vēl atgriezīsies iekurt krāsni. To gan mēs, uzturoties vēsajā istabiņā, uzņemam ar prieku. Vismaz līdz brīdim, kad tas pats vīrs atnāk un sāk kurināt krāsni, par aizdedzināmo izmantojot plastmasas pudeli. Tas spilgti parāda maķedoniešu bezrūpību vides jautājumos, bet šoreiz sekas ir arī taustāmākas. Krāsns laikam lāgā negrib kurēties, tāpēc istaba pieplūst ar degošās plastmasas dūmiem, ko mēs visi nu esam spiesti vilkt savās plaušās, un sūrojas pat rūdīti smēķētāji.

Līdz vakaram viss ir iesilis un arī smakas vairs nav, tā ka varam pievērsties pagatavotajām vakariņām. Rosāmies virtuvē, un mums līdzās gatavo arī citi klostera viesi. Likumsakarīgi, ka beigās pie galda sēžam visi kopā un dalāmies arī visā pieejamajā ēdienā. Tā nu līdzās mūsu makaroniem un salātiem varam nogaršot arī kalnu manierē pagatavotos kartupeļus ar sīpolu (kas ir kaut kas starp biezputru un vārītiem kartupeļiem, taču garšo labi bez kādām piedevām), zupīti un citus labumus. Protams, neizpaliek arī no vīnogām pagatavotā stipri vien grādīgā rakija, kas pie galda pavadīto laiku padara daudz garāku un lustīgāku. Nelaime vienīgi, ka pārsvarā sarunās valda divas man ne līdz galam saprotamas valodas – maķedoniešu un franču.

Vakars istabā silts, jo krāsnī vēl liesmo tur nesen iemestās malkas pagales, taču uz rīta pusi situācija krasi mainās un dabūjam ne pa jokam pasalt. Pēc durvju pavēršanas arī top skaidrs: pirmo reizi mūžā pamostos mākonī! Te valda tāds mitrs dzestrums un redzamība ir kā visbiezākajā miglā. Laikapstākļi kļuvuši gluži kā pretstats iepriekšējās dienas spožajai saulei. Jau tā nosaluši, pēc miega vēl nedaudz atsvaidzināmies klostera stindzinošajā ūdenī, ieturam nelielas brokastis un dodamies lejup.

Lejup


Tā kā ceļš pa kalniem ved brīžam lejā, citbrīd jau atkal augšā, ik pa laikam mūs spoži apspīd saule, gluži kā svētība sasildot atdzisušos ceļiniekus. Cik var noprast, šajos mirkļos esam izkāpuši ārpus mākoņa un saules starus uztveram no tālienes, mākoni redzot nu jau no apakšas. Taču nākamajā brīdī atkal jāatgriežas mākoņa paēnā, līdz tiekam lejā pavisam. Tā nu, gaidot vilcienu, piesēžam kādā no Prilepas kafejnīciņām iemalkot pa dzērienam.

Galā


Pārņem žēlums, ka ceļojums galā, bet tas liecina, ka bijis labi. Pie sevis nodomāju, ka viss bija tā vērts un pastāv ticama apņemšanās šeit vēl atgriezties. Kas zina, varbūt es arī būtu atgriezies šajā nenoliedzami spilgtajā nostūrī, kur filmēta daļa no labākās maķedoniešu filmas “Before the Rain” (“Pirms lietus”). Pēc pāris mēnešiem, to noskatoties, atausa daudzas atmiņas un vēlreiz sapratu, cik ļoti mums paveicies ar šo mazliet avantūrisko ceļojumu tieši tad, kad tajā devāmies. Un jau februārī pienāca ziņas par Treskavecas klostera nodegšanu.

Ziņās tika solīts, ka atjaunošanas darbi ritēs mazāk nekā gadu, taču arī tas manā gadījumā jau būtu par daudz. Un cik pārsteidzoši, ka šī nemaz neesot pirmā reize, kad klosteris nodeg. Tā tas noticis jau divas reizes pirms tam, taču katrā no tām kompleksa baznīca palikusi neskarta un nakšņošanas telpas veiksmīgi atjaunotas. Tas kārtējo reizi apstiprina, ka šī vieta ir vietējo iedzīvotāju saliedētības pūļu vērta.

Uzziņa


Maķedonija atrodas Balkānu dienvidu daļā un robežojas ar Grieķiju, Bulgāriju, Serbiju, Kosovu un Albāniju.

Šīs valsts teritorija ir apmēram uz pusi mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaits ir līdzīgs.

Kādreizējās Dienvidslāvijas sastāvā bijusī valsts ir kalnaina un izceļas ar labām vīna un siera darīšanas tradīcijām.

No Latvijas ērtākais nokļūšanas veids ir lidojums caur Stambulu, kas maksā ap 400 eiro (abos virzienos). Tāpat var atrast lētākus lidojumus caur Eiropas pilsētām vai braukt ar autobusu līdz Sofijai, ko no Skopjes šķir ap 200 km.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+