Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. jūlijs, 2013
Drukāt

Panākumu zelta atslēdziņa. “Sieviete Latvijai” laureāte Dace Meldere

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Beidzot rakstu sēriju par “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursa “Sieviete Latvijai 2012” laureātēm, ciemojāmies Bērzaunē slavenajā kazkopības saimniecībā “Līvi”. Pats saimnieks Raimonds Melderis jeb, kā viņu dēvē Mārtiņš Rītiņš, “kazas siera vecis”, ar auto aizšāvās darbos, jo raksts šoreiz nav par viņu, bet gan viņa jauko dzīvesbiedri.

 

Dace Meldere saņēma konkursa “Sieviete Latvijai 2012” balvu “Kristāla kurpīte” nominācijā “Sievietei par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai”. Jo viņai pieder lauku aptieka Sauleskalnā.

 

“Esam viens no tiem pagastiem, kas lepojas ar savu aptieku, kuru divdesmit gadu garumā vada Dace Meldere – vienmēr smaidīgā, zinīgā un izpalīdzīgā aptiekāre,” ieteikuma vēstulē raksta Ineta Zvirgzdiņa un nodēvē Daci par zemnieku saimniecības “Līvi” panākumu zelta atslēdziņu. Jauki teikts, tālab šos vārdus patapināju virsrakstam, arī par Daces Melderes vadīto aptieku domājot. Bet sarunu sāku ar provokāciju.

– Varbūt aptiekas laukos nemaz nav vajadzīgas?

– Ļoti vajag!

Biznesa ziņā gan ienākumu ir gaužām maz, tomēr bieži vien mana lauku aptieka ir vienīgā un pēdējā vieta, kur kāds cilvēks var gūt palīdzību. Dažs ar pajūgu atbrauc divpadsmit kilometrus no tādiem džungļiem… Nevarat pat iedomāties, kā vēl šodien cilvēki dzīvo!

Ienāk aptiekā meža vecis, kuram vasarā ir sezona, un viņš raujas kā traks un rāda uzpampušu vaigu. Saprotu, ka viņš zobārstu vēl ilgi neredzēs, jo rindas mēneša garumā, un tad nu glābju, kā varu. Vai arī vecai māmiņai dakteris izrakstījis tādu medikamentu, kas gadā reizi tiek pieprasīts. Es viņai saku – šodien nav, bet rītdien man to piegādās. Bet otrā dienā viņa taču nevarēs atbraukt, jo autobuss no viņas mājām nāk divreiz nedēļā, ja vispār jau nav atcelts. Vai, meitiņ, šodien tik tikko sataisījos uz to autobusu, aizgāju līdz pieturai, kļuva tik slikti, teju autobusā ierausos, vecā sieviņa žēlojas. Nu, ko man darīt? Kad atnāk tas medikaments, vedu viņai ar savu auto. Par biznesa plusiem un mīnusiem vairs nedomāju.

– Ar ko tad bērzaunieši slimo?

– Ar ielaistām slimībām kā visur Latvijā – vīrieši jau pēc četrdesmit krīt ar infarktiem, arī insulti gadās. No kā tas ir? No stresa, skriešanas, mazliet arī no nepareizas medicīnas sistēmas – cilvēki nepārbauda savu veselību. Varbūt lielākiem uzņēmumiem vajadzētu organizē kādas medicīnas dienas – atvest uz uzņēmumu vairākus speciālistus ar aparatūrām, lai visi darbinieki tiktu izmeklēti?

Aptiekas jau ir tāda bēdu ieleja, te nenāk veselie, bet jaunie iegriežas tikai pēc zobu birstēm un bērnu knupīšiem. Aptiekas jau ir gluži vai sociālais dienests. Ienāk tantīte, bērni un mazbērni viņai Īrijā, tik sen neviens nav apciemojis… Nu, runājamies.

– Kā pirms divdesmit gadiem ienāca prātā doma par savu aptieku?

– Nē, neko neizdomāju, kā mans vīrs saka – Tas tur augšā mums grāmatu šķir. Vidusskolas laikā dzīvoju pie vecākiem Madonā daudzdzīvokļu mājā. Virs mums bija iedots dzīvoklis meitenēm, kuras strādāja aptiekā. Viņas mani pierunāja vasaras brīvlaikā pastrādāt par fasētāju. Toreiz vēl bija “dzīvā” aptieka, kur gatavoja medikamentus. Atbildība bija liela, pirmo mēnesi tā drebēja rokas, ka nespēju aizlocīt pulvera turziņu. Protams, ka manam darbam bija simts un piecas pārbaudes, bet vienalga strādāju drebošu sirdi. Bet tas bija tik dzīvīgi. Tā arī “saindējos”.

Vīrs arī saka (Raimonds un viņa tēvs savulaik bija veterinārārsti), ka tagadējos laikos viņš negribētu strādāt vetārsta darbu – sēdēt klīnikā un ārstēt vienu kaķi un vienu suni. Viņam patika dzīvā vetmedicīnā, kolhozā abi ar tēvu braukuši – te govij dzemdības, tur kaza kāju savainojusi, citur cūkas nevar atnesties… Tas bijis tik interesanti, tik dzīvi…

– Vai jūsu vīrs ir no šīspuses?

– Raimonds šeit ir dzimis, šīs ir viņa mājas. Kad precējāmies, viņš man teica: vai saproti – tev būs jāpaliek laukos, es no savas Bērzaunes nekur neaiziešu. Un es to sapratu. Nuja, mēs jau arī apprecējāmies divās nedēļās…

– Vai tiešām!? Kā tad satikāt viņu?

– Nē, sākumā vokāli instrumentālo ansambļu festivālā iepazinos ar vīra brāli. Un tad Ziemassvētku ballē viņš mani iepazīstināja ar savu vecāko brāli Raimondu. Kad manā dzimšanas dienā abi atbrauca ciemos, mamma virtuvē jautāja – kurš no viņiem tev ir brūtgāns? Es saku – mamma, ne viens, ne otrs!

Bet 15. februārī Raimonds man jautāja: varbūt precamies! Atbildēju – protams! Jo domāju, ka tas ir joks. Bet nebija vis. Mūsu meita tagad brīnās: kā var tik vieglprātīgi apprecēties ar vīrieti, kuru vispār nepazīsti!? Es viņai atbildu – tas jau nav nekāds nepazīstams vīrietis, tas ir tavs tēvs. (Smejas.)

Mums nesen bija kāzu gadadiena – esam kopā 23 gadus. Citi pirms kāzām garus gadus labi iepazīst viens otru, apprecas un pēc tam izšķiras. Vai nu ir, vai nav.

– Jā, kā jūsu vīrs teiktu – augšā kāds grāmatu šķir. Bet vai tad savā saimniecībā darba par maz, ka vēl vajadzēja aptieku?

– Apprecējāmies tieši laiku maiņās, kad viss bruka un juka. Tolaik bija izdzīvošanas jautājums, bet mēs jau nebijām nelaimīgi, mums viss gāja viegli tāpēc, ka mēs labi sapratāmies, abi uz lietām skatījāmies vienādi. Tā laime nāca no mazām laimītēm. Šodien mums ir jāpaēd un jāpabaro bērns. Ja esam to spējuši, viss kārtībā. Vīram pūrā bija trīsdesmit aitas, tās pa vienai vien apēdām. (Smejas.)

Tas bija laiks, kad pat uz darbu Madonas aptiekā nevarēju aizbraukt, jo mašīnai degvielas nebija un autobusi arī negāja. Turklāt sapratu, ka darbs aptiekā var arī nebūt, jo aptieku privatizēs. Tad man uzvirmoja ideja, kāpēc gan laukos neuztaisīt pašai savu aptieku? Tik saprāta bija, ka aptieka vienmēr cilvēkiem būs vajadzīga un kaut ko tomēr nopelnīšu.

Tas nebija kā šahā izdomāts gājiens, bet gan drīzāk – šajā brīdī nav citas izejas. Vīrs tolaik beidza augstskolu.

– Aitas apēdāt, bet kur gan kazas radās?

– Sākās aptiekas būvēšana. Bet vīram lauksaimniecības ministrijā ieteica nopirkt kazas, jo to saimniece nomirusi, bet atraitnis noņemas ar dārzkopību un negrib kazas ne acīs redzēt. Kazu saimnieks atbrauca un teica, ka rīt ap pusdienlaiku būsim ar kazām bagāti. Nodomājām – beidzot, beidzot tas notiek, varēsim laist uz urrā! Vīram palika 30, puikam – gads, un tajās dienās mums atveda 100 kazas. Ferma mums bija, bet cita nekā. Kazas ieraudzīju pirmo reizi mūžā. Skatos – kazām tikai divi pupi – tā ir laba zīme! Bet nezināju, ko ar pienu iesākt. Kazu saimniece bija sākusi sadarboties ar Mārtiņu Rītiņu “Vincentā”. Viņas dēls Voldemārs bija redzējis, ka pie šā katliņa mamma pastāvēja desmit minūtes, tad pavārīja, pielika šo to… Tā caurām naktīm eksperimentējām. Pirmo brūvējumu Mārtiņš izbrāķēja. Mēs jau labprāt taisītu labāku, bet mēs taču nezinājām, kādam jābūt labam sieram. Recepšu mums nebija un vairāk par Holandes un Krievijas sieru nebijām redzējuši.

Paldies Mārtiņam, viņš mūs izdresēja, sākām saprast siera īpatnības. Bet vēl un vēl labāka siera meklējumi turpinās līdz šodienai. Tas ir tāpat kā bērnu audzināšanā.

– Kā tad audzināt?

– Mēs esam no veselīgajiem vecākiem, kuri par saviem bērniem nav “safanojušies”, ļaujam viņiem krist un atkal celties. Un uzturam mazliet spriedzīti, uztraucamies, bet no attāluma, lai viņi to nezina. Es bērniem saku – nekad vēl neesmu bijusi mamma 21 gadus vecai meitai, 18 gadus vecam dēlam un vienpadsmitgadīgai meitai. Mēs visi mācāmies. Mēs ar vīru – būt vecāki, un viņi – būt bērni. Mēs taustām viens otru. Audzināšana notiek ar to, kā mēs dzīvojam, kādas ir mūsu attiecības, ar sapratni, ka ir jāstrādā un jāmācās. Visi mūsu bērni ir dziedātāji, dejotāji, visiem mūzikas skolas. Un kā mēs dziedam! Mums ir dziesmu klades ar 100 dziesmām. Kāpēc klades sarakstīju? Mani vecāki bija lieli dziedātāji, bet mūsu jaunība pagāja tādā trakumā, ka par dziesmām nedomājām. Kad bērni paaugās, sapratu – paši dziesmām zinām pirmo pantu, tālāk – la, la lā – šitā bērni neiemācīsies. Bet tagad svinēšanās saku – lūdzu 15. dziesmu! Visi atšķir klades un rauj vaļā.

 

Viedokļi

Irēna Pretkalniņa, lauksaimniecības speciāliste: “Daces Melderes aptiekā iegriežamies bieži. Te varam saņemt ne tikai zāles, bet arī gudras, zinīgas un laipnas farmaceites informāciju par tām. Dace ir cilvēks, kas pagastam ir ļoti vajadzīgs. Paldies viņai, ka mūsu pagastā ir aptieka.”

 

Lilita Kalniņa, dārzniece “Alpu terasēs”: “Kopš ieprecēšanās Bērzaunē Dace ir savējā. Sieviete ar apgriezieniem – palīdz vīram saimniecībā “Līvi”, audzina trīs bērnus un vada savu aptieku – mazu, bet ļoti mājīgu. Laukos ne vienmēr var tikt pie ģimenes ārsta, tālab, kādas zāles vajadzētu, jautājam aptiekā Dacei. Tās nepērku Madonā, bet gan pie Daces – jāatbalsta savējie.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+